Honžins neatbildēja neko, bet ar rokām deva noraidošu mājienu, no kura vajadzēja saprast, ka viņiem ir īpašs nolūks braukt tieši šajā vagonā. Biedra žestu papildinādams, Mareks vēl piemetināja:
«Mēs te gribam visu redzēt un visu dzirdēt.»
«Tatad kungi ir no ohrankas,» konduktors pusčukstus konstatēja un pats tūlīt manījās projām.
Gūstekņi atgriezās savās vietās, bet vagonā pa to laiku jau bija izplatījušās baumas, ka žandarms noķēris trīs bīstamus spiegus. Pēc minūtēm desmit tomēr pienaca pavisam pretēja ziņa, proti: vagonā braucot trīs joti ievērojami ohrankas aģenti, kurus izsūtījis pats cara tētiņš, lai tie noklausītos, ko īsti runā un spriež krievu tauta, šī ziņa atstāja tādu iespaidu, ka vagons palika arvien tukšāks, un beidzot gūstekņi to ērti izlietoja vieni paši savam vajadzībām. Tikai pēcpusdienā ieradās kāda vecenīte; tā raudādama nometās pie Sveika kājām un lūdza, lai tas atdodot viņas dēlu, ko kara sākumā policija aizsūtījusi uz Irkutsku. Kad tā bija jau puslīdz apmierināta ar labvēlīgu solījumu, vagonā iestreipuļoja arī kads piedzēries vazaņķis, kurš piesolījās par 50 rubļiem izdarīt atentātu uz gubernatoru, lai pēc tam policija varētu pakārt divdesmit studentus un strādniekus, kuri sludinot slavenās krievu armijas sakaušanu karā.
«Jums, balodīši, katra dvēsele tā izmaksātu tikai 2 ar pus rubļus,» viņš teica. «Bet, ja arī tas* vēl būty par dārgu — variet paturēt apaļus 25, tad iznāks tikai 2 rubļi gabalā.»
Šī saruna beidzās ar to, ka Sveiks svešajam iekrava pa pauri, Horžins — pa seju un Mareks ar kāju deva izšķirošo grūdienu pa dibenpusi. Tā žūpa izvēlās no vagona. Uz platformas uzrāpies, viņš vēl konstatēja:
«Tūlīt var just, ka tur brauc īsta priekšniecība. Laikam no pašas Petrogradas.»
Pēc tam viņus netraucēja vairs neviens. Kādā stacijā Sveiks sadabūja tēju un bulkas tādā daudzumā, ka apēst tos vairs nespēja. Paēdis, Horžins atkal izvilka no kabatas savu svarīgo papīru, laipni to apglaudīja un teica;
«Ticiet man, biedri, šī lapa pagājušajā gadā izglāba Hor- žina dzīvību. Tai es varu pateikties, ka nenomiru bada nāvē. Mēs toreiz braucām uz Sibīriju jau veselu nedeļu, bet ēst mums neko nedeva. Aiz izsalkuma ļaudis grauza mizu no bērzu pagalēm. Bet es šo ēdienkarti tad lasīju no rīta līdz vakaram. Sākumā gan jutos slikti — pārņēma vēdergraizes, tomēr bauda lasīt bija par tam lielāka. Vēlāk pieradu, un man likās, ka esmu jau tikpat kā paēdis.»
«Mutē ir tā kā salonā, vēderā — kā guļamistabā,» Sveiks piemetināja.
«Gandrīz tā,» Horžins turpināja. «Man bija arī vīnu karte, bet es to pazaudēju. Ja tas nebūtu noticis — mēs tagad varētu sarīkot arī krietnu iedzeršanu. Tagad jāiztiek tikai ar šo nožēlojamo sulu,» viņš sēri nobeidza, stipro, pelēko tēju krūzē ieliedams. Kad ta bija izdzerta, Horžins tomēr jau tiktāl kļuya mundrs, ka vagona skanēja sirdi aizgrābjoša arija no 'operetes «Orfejs ellē»:
Kad galvenais kelneris biju — Es tikai gardumus riju.. .
Jau četras dienas visi trīs gūstekņi bija vagonā, un četras dienas tie stāstīja dokumentus kontrolējošajiem žandarmiem, ka braucot slepenās valsts darīšanās uz Kaukāzu, lai tur apciemotu armijas, kas cīnās pret Turciju. Žandarmi ilgi prātoja par noslēpumaino papīra lapu, bet svinīgais ērglis vienmēr galu galā izkliedēja visas šaubas-. Pret to valsts kārtības sargiem vajadzēja izturēties ar cieņu un bijību — vienalga, vai viņi saprata, vai nesaprata. Pārliecinošu iespaidu atstāja arī Sveika apgalvojums:
«Turku, kuņas bērnu, vajag sist zemē! Par mūsu ticību ar tiem pagāniem vajag karot līdz galīgai uzvarai!»
Brauciens turpinājās bez sarežģījumiem un patīkami. Sveiks katrā stacijā kārtīgi sameklēja tējas ūdeni, bulkas, rūgušpienu un ceptas vistas, apgalvodams, ka tas viss maksājot pasakaini lēti. Ceļojošie gūstekņi tagad ēda, dzēra, gulēja un nedaudz dienās kļuva jau krietni vien resnāki.
Kādas dienas pievakarē viņi iebrauca lielā, elektrības ap gaismotā stacijā. Horžins izlēca uz perona, lai paskatītos, kur īsti tagad atrodas. Pēc minūtēm.desmit viņš atgriezās un teica:
«Biedri, paliksim te kādu laiku, drusku paviesosimies un tad brauksim atkal tālāk. Uzturu sev nopelnīsim un naktis pār- gulēsim stacijā.»
Viņi iegāja plašā pasažieru zālē. Vairāki žandarmi ienācē- cējns gan pētoši apskatīja, bet neaizturēja. Zālē bija ļoti daudz zaldātu. Tie tur klejoja, sēdēja un gulēja uz grīdas. Viņu vidū gūstekņi pazuda kā graudi- jūras smiltīs. Drīz vien tie bija ar telpām jau pietiekoši iepazinušies un jutās kā mājās.
«Biedri,» teica Horžins, «te visapkārt žandarmu ir kā raibu suņu. Bet tur blakām atrodas restorāns. Līdz šim jūs mani barojāt. Tagad es gribu jūs pamielot. Pirmā vai otrā klasē ceru sarīkot jums krietnas vakariņas. Esiet pārliecināti, nekad vēl Krievijā nebūsiet jutušies tik labi, kā šoreiz. Tikai drusku vēl pagaidiet, kamēr aizies vilciens.»
Kolīdz uz perona noskanēja trešais zvans, Horžins savus ceļabiedrus aizveda pie otrās klases plašajiem stikla logiem. Aiz tiem pie balti klātiem galdiem sēdēja «izmeklēta» sabiedrība: skaistas dāmas, tirgotāji biezos kažokos un virsnieki, ap kuriem mirdzēja zelts un sudrabs. Starp viņiem skraidīja 'su- laiņi, veikli iznirdami no aizkariem ar šķīvjiem, glāzēm un visādiem gardumiem rokās.
«Droši vien viņi sēž tur tajā kaktā,» ierunājās pie sevis Horžins un teica Sveikam ar Mareku: «Iesim tomēr šoreiz virtuvē. Salonā viņi mūs ievest tomēr nevarēs, jo jūs neesiet pietiekoši reprezentabli apģērbti.»
Tad drošiem soliem viņš tuvojās kādām tumšām durvīm, atvēra tās un iegāja garā. apgaismotā koridorā. Tur atradās taisni tas, ko Horžinam tagad vajadzēja: koridoram vienā pusē bija atvērti logi uz virtuvi, bet gar otru rindā sēdēja sulaiņi, kaut ko gaidīdami vai atpūsdamies.