«Jūs pagaidiet te,» teica Horžins saviem biedriem, atstādams tos pie durvīm stāvot. Visi sulaiņi pagriezās pret negaidīto ienācēju, bet tas kareivīgi atdeva tiem godu un paskaidroja:
«Esmu virssulainis, jusu kolēģis no Austrijas.»
Sulaiņi Horžinu tūlīt ielenca un sāka iztaujāt. Viņš stāstīja, ka uz virtuvi esot atnācis sirdsbalss mudināts, jo nevarot nociesties, redzot, ka viņi tur skraidot pa zāli un iznēsājot ēdienus.
«Es savu galvu atdotu, lai vēlreiz tiktu jūsu slavenā amatā,» viņš teica un piedurknē izslaucīja acis. «Mani krievu brāļi, vai jūs ar saprotat, kā ir tad, kad šķīvji pievelk cilvēku kā magnēts dzelzi?»
Horžins izstiepa roku, paņēma vienu šķīvi, uzlika to uz rādītājpirksta un ar otru roku sagrieza apkārt kā vilciņu. Krievi, izbrīnījušies un gandrīz sastinguši, noraudzījās uz šo triku. Bet Horžins, joprojām turpinādams sarunu, pievāca vienu pēc otra ar zupu pildītos šķīvjus, kurus pavāri izdeva pa logiem, un salika tos sev uz rokas no delnas līdz pat plecam. Uz šīs pirmās rindas Horžins ātri vien novietoja otru un trešo, tā ka uz viņa rokas sakrājās vesela šķīvju piramīda. Krievi no bailēm un brīnumiem palika bez elpas.
«Tā, lūk, es iznēsātu! Tā pieliektos un pasniegtu viesiem!» teica Horžins, droši staigādams pa koridoru un pakāpdamies pa trepēm, kuras veda uz zāli. Tad viņš izvilka divus šķīvjus no apakšējās rindas, pasniedza tos blakus stāvošajam krievu sulainim un tukšās vietas tūlīt aizpildīja ar jauniem šķīvjiem:
«Tā, lūk, kad klients vēlas, vajaga pasniegt.»
Pēc šiem vārdiem Horžins, uz savu roku pat nepaskatījies, uzkāpa uz krēsla un mierīgi no tā atkal nokāpa otrajā pusē. Tikai tagad krievi it kā atjēdzās un vienā balsī iekliedzās:
«Bravo! Malacis! Lūk, kāds austrietis!»
Tad katrs paķēra savu šķīvi un steidzīgi aizskrēja uz zāli, pie durvīm vēl iesaukdamies:
«Gūstekņa kungs, uzgaidiet!»
Pēc pāris minūtēm viņi bija jau atpa-kaļ un viens pēc otra no bikšu kabatām sāka izvilkt netīrus, vīstokļos saburzītus papīra rubļus:
«Nu, ņem, ņem! Bija jau gatavais brīnums skatīties, cik veikli tu to izdarīji. Vai ko uzkost nevēlies? Un tavi biedri — vai arī sulaiņi?»
«Arī,» Horžins īsi paskaidroja. «Bet viņi iznēsā alu. Zēl, ka jums te nav alus un viņi nevar parādīt savu mākslu.»
Krievi ataicināja arī Sveiku un Mareku pie sevis, pasūtīja viņiem boršču, kotletes un melnu kafiju, priecādamies par tik interesantiem ārzemju viesiem.
«Var jau gadīties,» viņi teica, «ka arī mēs kādreiz nokļūstam gūstā, un tad jūsējie mūs, cerams, Vīnē pamielos.»
Tās bija lieliskas vakariņas, kuru laikā Horžins deva paskaidrojumus, kā servēt ēdienus. Mareks rādīja, kā vajag iznēsāt alu, un Sveiks, divas kotletes vienlaikus mutē bāzdams, laipni jautāja čehiski kādam savam labdarim:
«Malkas gabals, vai tu zini ar', kā zeme griežas? Ak nezini vis! Bet kā tad tu iedomājies kaut ko saprast par alus dzeršanu un pasniegšanu?»
Pats beidzamais nāca paskaidrojums, kā jāsastāda ēdienu karte. Te Horžins no kabatas izvilka savu ievērojamo karti un, uz to norādīdams, teica kolēģiem:
«Lūk, šī mums ir lieliska karte! Tā sastādīta tik svinīgi, ka visi krievu žandarmi notura par pasi, un mēs ar to braucam pat pa dzcļzccļu kā ievērojamas personas jau vairākas dienas.»
Viņš nemaz nepamanīja, ka, uz atejas vietu iedams, tam aiz muguras bija nostājies kāds jauns cilvēks elegantā uzvalkā, kurš, sulaiņu ziņkārības ieinteresēts, pār Horžina plecu ieskatījās ievērojamajā kartē. Izdzirdīs austrieša svarīgo paskaidrojumu, svešais pēkšņi pastiepa roku, satvēra savādo «pasi», iebāza to savā kabatā un pēc pāris minūtēm atgriezās jau žandarmu pavadībā:
«Visus arestēt! Te ir spiegu perēklis. Sulaiņus novest pie pristava. Austriešus — pie kara komandanta. Nodot pret parakstu. Krietni apsargāt!»
Tā nu notika, ka visi trīs viesi no restorāna nokļuva tieši kara apriņķa priekšnieka kancelejā Rostovā pie Donas, kur tos sagaidīja dežūrējošais skrīveris, lika atvestos kazakiem vispirms pamatīgi izkratīt, tad krietni nopērt un iesprostot karcerī. Kad trīs likteņa biedri aiz slēgtām durvīm atradās kādā pagrabā, kur bija tikai viens spainis un dažas kaiias lāvas, viņi jautājoši paskatījās cits uz citu, un Horžins domīgi ierunājās:
«Viņi mūs apvaino špionāžā. Nu tik esam iesēdušies peļķē! Būs jāstājas karatiesas priekšā.»
Mareks tikai paraustīja plecus, bet Sveiks, uz lāvas atlaizdamies, filozofiski piemetināja:
«Katrs sākums ir,labs, bet beigas kronē visu. Vakariņas tomēr bija lieliskas. Tādai izšķērdībai jau parasti seko bankrots.»
Abi viņa biedri vēl ilgi prātoja par neapskaužamo stāvokli un drūmām nākotnes izredzēm. Bet Sveiks gulēja mierīgs un sapņoja: viņš bija iecelts par visu ēdienkaršu galveno redaktoru un pašreiz rakstīja ievadu, kurā izteica visu savu gastronomisko programmu tik garšīgi, ka siekalas sāka nemanot tecēt pār gulētāja lūpām.
Pilsētas kara komandants, kazaku ģenerālis Popovs, bija cienījams un izglītots cilvēks. Bieži viņš lietoja savu iemīļoto izteicienu: «Laika diezgan!» Tādēļ arī, kad nākamā rītā adjutants ziņoja par daudzu spiegu arestēšanu, kuru starpā trīs uzdodoties par austriešiem un esot ieģērbušies karavīru formās — ģenerālis pavisam mierīgi atbildēja:
«Vai jaunās avīzes ir pienākušas? Un tie trīs gūstekņi — vai viņi ir ieskaitīti uzturā?»
«Taisni tā, jūsu augstība!»
«Vai «Labi pašūto fraku» vakar teātrī redzējāt? Varena izrāde! Es no sirds izsmējos.»
Tad ģenerālis sāka cītīgi lasīt «Birževiji Vedomosķi» un «Russkoje Slovo», kur ļoti plaši bija aprakstīti panākumi Kaukāza frontē, bet par rietumiem tikai īsa atzīme: «Bez pārmaiņām».