Un tai pašā laikā, kad policijas pārvaldē visi sulaiņi lūdzās un dievojās, ka ar spiegoša nu nekad neesot nodarbojušies, kad konfiscēto ēdienkarti nodeva svešvalodu ekspertiem, lai tie pārliecinātos, vai aiz tās neslēpjas kāds nodevīgs uzsaukums visām Krievijas tautām — Sveiks mierīgi sēdēja uz savas lāvas, klausījās biedru žēlabās un, cik spēdams, viņus mierināja:
«Kara likumos ir teikts, ka kareivis nav tas pats, kas kurš katrs ikdienišķs spiegs: ja viņu notver nozieguma vietā, tad var tikai nošaut. Pakārt mūs, kā jūs tur iedomājaties, neviens nedrīkst. Mums jāmirst kā īstiem karavīriem — varoņu nāvē. Nebūsim taču kā tas Križeks, kam Berounā piederēja publiskais nams. Kādreiz bija novērojuši, ka naktīs pie viņa slepus ierodas kuprains serbs. Abus, protams, arestēja, un, kad serbu; izģērba — viņa kupri atrada 200 kilo dinamīta. Sis bij gribējis uzspridzināt pilsētas tiltu, lai 78. pulks nevarētu aizbraukt uz Serbiju, jo serbi no šī pulka sevišķi baidījās.»
Visu laiku nervozi soļojošais Horžins tagad apstājās um īgni teica:
«Ko tu muldi, Sveik, tādas muļķības! Vai tas kur dzirdēts,, ka cilvēks uz muguras var panest 200 kilo?»
«Visādi atgadās. Prāgā, piemēram, pie Franiša stacijas naktī uz sola parkā arestēja kādu cilvēku, kas uzdevās par krievu. Pie viņa klāt bija vairāk kā miljons krievu proklamāciju … nu — un viņu, protams, pakāra, jo tas bija ģērbies civilā. Bet vai jūs esat redzējuši, ka kādu kareivi pakar? Saderēsim, ka ne. Mūs nošaus ar militāru godu. Iedomājieties tikai, to svinīgo ainu: spriedums pēc visiem likuma pantiem, tad vesela rota zaldātu mūs novedīs kapos, iedos lāpstas rokās un teiks: «Nu, kungi, esat tik laipni un izrociet paši sev kapu, jo jūs esat spiegi un mums nav nekādas patikas tādu dēļ uzberzt sev tulznas uz rokām.» Mēs, protams, neatteiksimies un raksim pēc visiem likumiem: — mans kaps būs vidu, bet jūsējie katrs savā pusē. Pēc tam mums tikpat' laipni aizsies acis,, nostādīs visus pie sienas turpat kapu malā un komandēs: uguni,! Mums par godu atskanēs veselas trīs zalves…» «Turi muti, Sveik!» Horžins vairs ilgāk nevarēja izturēt. «Nekrāso* velnu uz sienas! Tik muļķīgā stāvoklī, kāds ir tagad, es nekad vēl neesmu bijis. Kā te lai atrod izeju?»
Padomu gan viņš neatrada, bet pēc četrpadsmit dienām Rostovas policija beidzot laimīgi noskaidroja, ka šaja gadījumā noticis tikai pārpratums, jo uz ēdienu kartes neko aizdomīgu nevarēja sameklēt. Par šo atziņu tā nosūtīja rakstu komandantam līdz ar jautājumu, kādus rezultātus devusi triju gūstekņu nopratināšana? Tā vēsts par ieslodzītajiem beidzot atkal nokļuva pie ģenerāļa Popova, un tas pavēlēja savam sekretāram tos atvest šurp pie sevis. Pēc īsa brīža tas atgriezās un paziņoja:
«Viņi ir še, jūsu augstība.»
«Ieved tos iekšā!»
«Nav iespējams, jūsu augstība. Sie ļaudis ir netīri, kukaiņiem aplipuši. Piedraņķos istabu.»
«Nekas,» ģenerālis pamāja ar galvu un pusatvērtajās durvīs pats iesaucās: «Dzeniet viņus šurp!»
Trīs noziedznieki, tikpat daudz kazaku pavadībā, kailu zobenu ielenkti, tagad atradās sava soģa priekšā. Sekretāram bija taisnība. Četrpadsmit dienas viņi nebija ne mazgājušies, ne skuvušies un izskatījās tiešām briesmīgi. Horžina sarkanā barda bija jau krietni sapinkājusies, arī Sveika seju pārklājā pūkas, bet no Mareka bija redzamas tikai acis un zobi. Ģenerālis paskatījās uz policijas piesūtīto papīru, noklepojās un teica:
«Vai krieviski runājat? Tulks nav vajadzīgs?»
«Nē, nav vajadzīgs, jūsu labdzimtība!» visi trīs reizē iesaucās.
Komandants kļuva uzmanīgs:
«Jūs apvaino, ka spiegošanas nolūkos esat nozaguši stacijas restorānā ēdienu karti,» viņš teica. «Vai tas ir tiesa?»
«Nebūt nē!» atsaucās Horžins, ar elkoni piegrūzdamies Marekam. «Mēs nejauši to kartiņu pacēlām koridorā. Mēs tikai interesējāmies, ko ēd priekšniecība Krievijā. Vai arī te lieto zosis, vistas un austeres tāpat kā pie mums.»
«Un uz Austriju šīs ziņas negribējāt sūtīt? Bet kā ir ar jūsu priekšniecību: vai tā labi ēd?» ieinteresējās arī ģenerālis.
«Jā, jā — labprāt ēdam un dzeram!» Sveiks atsaucās, jautājumu īsti nesapratis.
«Vai vīns, konjaks un liķieri Austrijā arī ir dabūjami?» soģis turpināja.
Horžins pasteidzās Sveikam priekšā un uzskaitīja vai visas vīnu un liķieru šķirnes. Ģenerālis kāri pašmakstināja lūpas un secinaja:
«Tātad viss ir tāpat, kā pie mums. Arī tagad, kara laikā?»
«Arī tagad,» Mareks apliecināja. Pēc šīs atbildes ģenerālis sarauca pieri, skumji nopūtās un piemetināja: «Bet pie mums, Krievijā, viss ir noliegts. Vīnu tagad tikai slepeni un par dārgu
naudu var nopirkt. Ar konjaku vēl sliktāk. Eh, cik šausmīgs ir šis karš! …»
Vēlāk savam sekretāram viņš teica:
«Viņi ir lāga ļaudis un neko nav noziegušies. Tikai painteresējušies, ko priekšniecība ēd. Aizsūti tos uz pirti krietni nomazgāties. Pēc tam nodod pilsētas valdei. Darbu tādi zēni paši sev atradīs — paši sev uzturu nopelnīs. Viņiem ir gudras, labi mācītas galvas. Nu — uz redzēšanos, bērni! Dzeniet ātrāk viņus pirtī iekšā!»
Gūstekņi dabūja atpakaļ viņiem atņemtās lietas, un kazaks tos pavadīja uz pirti. Tur viņus apskuva, apdāvināja tīriem krekliem un pēc šīs "svinīgās ceremonijas gluži kā jaunpiedzi- mušus noveda pilsētas valdes kancelejā. Vecs, īsredzīgs skrīveris nevarēja atnācējus lāgā saskatīt, un, kolīdz kazaks bija atvēris durvis un iegājis istabā ar pavārgrāmatu rokā, večuks jau sāka neganti bārties:
«Atkal jau blandoņus atvedis! Velns lai jūs parauj visus reizē! Tādus vien šurp sūta . . .»
«Mēs neesam nekādi blandoņi, bet Austrijas gūstekņi,» Horžins dusmīgi atcirta. «Esam čehi, tādi pat slāvi kā jūs te — un mūs lamāt nevienam nav atjauts. Surp uz Krieviju mēs paši labprātīgi atnācām.»