Večuks smagi uzsita kādu zīmogu uz kazaka raksta, un tas aizgāja. Pēc tam viņš vērīgāk apskatīja atstāto pavadpa- pīru un pēkšņi abām rokām saķēra savu galvu:
«Tur taču nekas nav teikts, ko ar jums te iesākt? Nav dokumenta, ka kara iestādes jums atjauj te uzturēties! Vai jūs gribat iet pilsētā strādāt?»
«Protams, ka gribam, jūsu labdzimtība,» Horžins atteica.
Večuks apklusa un brīdi padomāja:
«Nu tad ejiet pie komandanta un sakiet tam skrīverim, lai jums izdod papīru, kas vajadzīgs, darbā stājoties.»
Komandanta kancelejā gūstekņus sagaidīja tas pats skrīveris, kas viņus jau bija novedis pie ģenerāļa. Kad viņš izdzirda par pilsētas valdes prasību, tas aiz pārsteiguma plaukstas vien sasita:
«Nu, lūk, kur vecs muļķis atradies! Ejiet un sakiet, lai viņš vispirms izdod jums tādu papīru, ka ir darbs, ko jums strādāt, tad mēs tūlīt izstrīposim jūs visus trīs no uzturamo saraksta.»
Jau pēc desmit minūtēm šos vārdus Horžins atstāstīja tēvocim Andrejam pilsētas valdē. Tas vispirms dusmīgi nospļāvās un tad teica:
«Tūlīt var redzēt, ka neizglītots cilvēks. Kā es varu jums solīt darbu, kad jūs vēl atrodaties kara iestāžu rīcībā? Skrejiet ātrāk vien atpakaļ un prasiet, lai izdod jums atvaļinājuma apliecību.»
Pēc stundas ceturkšņa kara skrīveris dauzīja dūri uz galda un kliedza trīs gūstekņiem taisni sejās:
«Velns lai jūs parauj! Un to veco ēzeli tāpat! Ejiet un sakiet tam aitasgalvam, ka gūstekņi…»
Trīs likteņa biedri diedza atkal pie vecā Andreja, kas, pavisam saīdzis, jau staigāja pa savu kanceleju un, šoreiz dziji apvainots, runāja:
«Tad, lūk kā: šis zaķapastala uzdrošinās vēl mani par aitas- galvu nolamāt! Ejiet tūlīt atpakaļ un sakiet, lai viņš nekaitina Dievu un mani — vecu cara kalpu, nesauc tik aplamā vārdā. Citādi, nudien, es pats aiziešu pie ģenerāļa viņu apsūdzēt. Nu, ātrāk, ātrāk — steidzieties un pasakiet visu tam ēzelim. Lai viņš jums tūlīt izgatavo vajadzīgo papīru!»
Kad gūstekņi jau Vienpadsmit reizes bija izstaigājušies no vienas kancelejas uz otru un divpadsmito reizi kāpa pa komandanta trepēm augšup, Sveiks klusi pasmaidīja un teica:
«Man tā vien liekas, ka mums tagad katru dienu vajadzēs; tik jauki pastaigāties, un droši vien tā būs te visveselīgākā! nodarbošanās.»
Ieraudzījis Horžinu, kara skrīveris aiz dusmām kļuva gluži zils, kā dzelts pielēca kājās un tūlīt atkal saļima uz sava galda, klusu iekrākdamies: «Nolāpītie!…» Tā brīdi atpūties,, viņš atkal pielēca kājās, izrāva no zābakstilba ādas pletni un; metās gūstekņiem virsū. Tie visi reizē novēlās pa trepēm lejā, un tikai tur Sveiks paguva no sirds nopūsties:
«Nu šī izrāde ir beigusies. Zēl, ka tik drīz .. .»
«Iesim uz staciju tā labi izgulēties,» Horžins nāca ar prā~- tīgu padomu.
Nākamajā rītā viņi tur iepazinās ar kādu jūrnieku, kas meklēja savam kungam krāsnskurus un ogļu pievedējus. Kopīgi viņi gāja uz jauno darba vietu, lai pārliecinātos, vai šis uzdevums bus pa spēkam un kādu līgumu visizdevīgāk slēgt. TaT pašā laikā vecais Andrejs pilsētas valdē rakstīja ziņojumu, ka tie trīs austriešu gūstekņi, kas vakar atvesti viņa kancelejā nezināmiem nolūkiem — naktī aizbēguši un nav līdz šim atgriezušies. Viņš lūdza komandantu dot policijai rīkojumu bēgļus noķert un aizturēt. Papīru parakstījis un apzīmogojis, vecais īgni nospļāvās:
«Un tas viss tā idiotiskā kara skrīvera dēļ!»
Tvaikonis «Dimitrij S», UZ K ura gūstekņi salīga darba, pašreiz uzņēma arbūzu un miltu kravu. Ar kapteini viņi norunāja, ka Horžins un Mareks strādās kā matroži, bet Sveiks ieņems krāsnkura vietu. Par šiem darbiem, ieskaitot uzturu, katram, vajadzēja saņemt divpadsmit rubļus mēnesī, bet par pirmo, mēnesi šo algu dabūt jau tūlīt, lai varētu sev nopirkt pieklājīgus zābakus.
Tā arī notika, un gūstekņi tagad atgriezās pilsētā, žvadzinādami pa kabatām naudu. Uz kuģa tie ieradās tikai vēlu. naktī — visi jauniem zābakiem kājās. Ostā bija daudz zaldātu^ un gorodovoju, kuri stingri raudzījās, lai, rekrūšus nosūtot,, pavadītāju barā nesaceltos kādas nekārtības, kādas jau bija gadījušās citās pilsētās.
Kapteinis savus jaunsalīgtos strādniekus jau meklēja. Matrožiem viņš parādīja, kur gulēt, bet Sveiku tūlīt noveda mašīnu nodaļā un iepazīstināja ar citiem krāsnkuriern — diviem kirgīziem, kuri neprata ne vārda krieviski. Viņi sēdēja tur uz grīdas pie katla ar zirga gaļu, sev priekšā sakrustojuši kājas.
Kapteinis viņiem kaut ko teica, ko Sveiks nesaprata, bet abi kirgīzi jau turēja rokās ogļu putekļiem apkvēpušus gaļas gabalus un neko neatbildēja, tikai pētoši aplūkoja savu jauno paligu. Gribēdams būt pieklājīgs, Sveiks pamāja ar galvu:
«Sveiki, mori!»
«Salam!» atvicināja viens ar savu gaļas gabalu.
«Salam? [1] Tā man ir. Krietns gabaliņš Krakovas desas un maize arī piedevām,» Sveiks atteica čehu valoda, nezinādams, ka «salam» ir arī kirgīzu apsveicināšanās vārds. Viņš izvilka no kabatas kādu aptaukotu vīstokli:
«Redziet, draugi, man prieks, ka šito jūs arī saucat par salam. Kāpēc gan viņu saukt par desu, kad tā ir salam? Vai nav tiesa?»
Sveiks atlocīja savu nazi, atgrieza gabaliņu desas, novilka tam ādu un sāka ēst. Kirgīzi nelaipni paskatījās uz viņu un tad apsēdās gabaliņu tālāk, aizvilkdami sev līdzi arī gaļas katlu.
«Nav vajadzīgs,» Sveiks laipni atrunajās, «jus mani nemaz netraucējat. Te mums vietas visiem diezgan. Vai nevēlaties manu salam drusku nogaršot? Šoreiz ir patiesi labākā zorte pagadījusies.» Sveiks pastiepa roku ar desu pret kirgīziem un norādīja tiem uz nazi, ar ko atgriezt. Sis piedāvājums spieda kirgīzus aizvilkties vēl tālāk — pašā kaktā pie sienas.
Nodomādams, ka tie nav pareizi sapratuši labi domāto priekšlikumu, Sveiks piecēlās, piegāja kirgīziem gluži klāt un vienam pie paša degungala piebāza savu salam. Tas dusmīgi viņu atgrūda nost un iekliedzās: