Kurgānā gūstekņus trīs reizes baroja ar putru, kura bija sagatavota kādam ceļā aizkavētam krievu zaldātu transportam,. Divas reizes šo putru ļaudis godīgi izēda, bet trešajā nevienam tā vairs nelīda iekšā, bet zemē izliet arī bija žēl. Iekams paguva izdomāt, ko ar šo gardumu iesākt, tas bija jau sasalis- ledū. Līdz ar to problēma viegli atrisinājās. Ledu izņēma no» bļodiņas un tūlīt atkal steidzās pēc jauna satura. Tā atkārtojās vairākas reizes, un vagonu priekšā saradās veselas ledus kaudzes. Kad Sveikam vaicāja, ko tas nozīmē — viņš tikai pasmaidīja un atteica:
«Sasaldējam proviantu. Brauksim uz ziemeļpolu.»
Kad vilcienam pieāķēja lokomotīvi, ledu novietoja vagonā zem lāvām un katrs, kas gribēja paēst, pakāpās lejā, ņēma gabalu «saldējuma», izkausēja to traukā uz krāsniņas un tad gardi izstrēba. Naktī lokomotīve vilcienu aizvilka uz rezerves sliedēm, un otrā rītā ap pulksten sešiem ieradās krievu zaldāti, izdzina visus gūstekņus laukā, spalgā salā, un noturēja tur līdz pulkstens deviņiem, kad ielaida atkal atpakaļ vagonos, jo izrādījās, ka oficiers, kam viņus vajadzēja pieņemt, nebija atnācis. Tikai ap pusdienas laiku piebrauca kamanās resns, sārts, biezā kažokā satinies oficieris un tūlīt, norādīdams uz zemniekiem, kuri gribēja braukt no stacijas mājup, skali nokomandēja:
«Aizturiet tos visus! Sadzeniet viņus te šurp!»
Gūstekņus viņš nostādināja rindās pa četri, saskaitīja un\, apskatījis viņu kājas cauros zābakos vai pastalās ievīstītas, teica zemniekiem:
«Nu, bērni, ņemiet viņus tagad savās ragavās. Nometne ir diezgan tālu — verstes trīs no šejienes, un paši tie droši vien savām kājām turp nevarēs nokļūt.»
Gūstekņi savēlās uz salmiem, un oficieris, redzēdams, ka visas ragavas jau pārpilnas, nosūtīja vēlreiz zaldātus ķert zemniekus. Tos drīz vien arī atveda, un viņi saņēma pavēli piebraukt pie priekšējiem vagoniem. Konvoji tos atdarīja, iegāja paši tur iekšā un sāka izkravāt saturu: izlīda kropli un tizli
ķermeņi, pelēkās lupatās satītie dzīvie miroņi bez kājām vai rokām, izdedzinātām acīm, atrautiem zodiem, salauztām mugurām. Krustus un šķērsus, kā malkas gabalus, tos sasvieda vezumos, un oficiers, briesmu pilnām acīm šo savādo bagāžu uzlūkodams, rokas vien noplātīja:
«Nu lūk, rko tāds karš ir jau nodarījis! Bet nekas — paciešaties vēl drusku, bērni, drīz jau būs miers un tad jūs visi varēsat mierīgi braukt mājup pie savām sievām un bērniem.»
Viņš laikam gan īsti neizprata, kādēļ invalīdi ragavās kā dzelti rāvās uz augšu un nevarīgi atkrita atpakaļ, kad vedējs pārbrauca sudrabotās dzelzceļa sliedes un zemnieki klusēdami pārkrustojās, šo drausmīgo skatu iztālēm novērodami. Pēc tam oficiers stājās kājām palikušo gūstekņu priekšgalā un varonīgi deva komandu:
«Tagad uz priekšu, bērni! Iesim uz nometni. Tur jums klāsies labāk.»
Viņi aizgāja līdz garai sētai, aiz kuras atradās liels paviljons. Aiz tā bija redzama vesela rinda mazu, tumšu majeļu ar zemiem, netīriem lodziņiem. Apsalušos zaldāti nolika sniegā, bet veselos ieveda kancelejā. Tur visus pierakstīja. Pie invalīdiem laukā tai laikā pienāca daži apsarmojoši zirgi un savvaļā klejojošas govis, apostīja svešās būtnes sniegā un tad palika turpat stāvot, savu atradumu domīgi novērojot. Sai gadījumā Sveiks atrada par vajadzīgu piebilst:
«Nudien, žēl lopiņu, kuri nekad laikam nespēs cilvēku īsti •saprast un nezinās, ko nozīmē Eiropas kultūra un civilizācija.»
Pierakstītos noveda barakās, un krievu unteroficieris, kas viņus turp pavadīja, norādīdams uz uzrakstu dēlīšiem, teica: «Tagad katrs savā kaktā!»
Uz dēlīšiem bija īsi uzraksti: «Cehi», «Serbi», «Vācieši», «Ungāri».
Horžins pirmais iegāja barakā un no tumsas sauca: «Hei, bērni, te pietiek vietas akurāt trijiem!» «Trīsdesmitiem arī vēl pietiks!» — atsaucās kāda balss tumsā. «Bet no kurienes un kāds velns jūs šurp atdzims? Vai tieši no frontes braucat? Cik ilgi vēl miers būs jāgaida?»
«Nē!» Horžins atteica. «Tagad mēs skaidri zinām: kad mieru parakstīs, tad tas būs sagaidīts.»
«Nemuldi niekus!» viņu iztālēm kāds norāja. «Te smird kā aptiekā,» piemetināja arī Sveiks, kad viņš kopus ar Horžinu rāpās uz nārām, bet Mareks turpat blakus jau sāka žēloties par smagu gaisu un kāds tam atteica: «Kāpēc līdz neatvedi pretgāzes masku no frontes! Vai tu vēl negribēsi, lai te 'kazarmas kāds ar odekolonu izlaista?»
«Nudien, es to gribētu!» Sveiks vaļsirdīgi iesaucās, bet kāda balss tam tūlīt atbildēja:
«Tadā gadījumā tev vajadzētu papriekš uzdienēt par ģenerāli vai vismaz par kādu nožēlojamu kapitaniņu. Tiem jau visur klājas lieliski! Mūsu Kuzmaneks tagad dzīvo Petro- gradā un 5 litrus spirta pa dienu viens lāgā nevar izdzert. Bet par to viņš oficieris!»
Runātājs dziļi nopūtās, bet otrā pusē viņam kāds turpināja pīkstošā balsī:
«Eh, biedri, pietiktu mums arī ar leitnanta činti! Kad dzīvojām Popikušinas sādžā, tur mums bija pieci oficieri. Visi tie mitinājās pie popa, un vietējā kara pārvalde viņiem ik mēnesi iedeva rokās 5 0 rubļus skaidrā naudā. Sie leitnanti tur dzēra caurām dienām un naktīs pinās ar sievietēm. Pēc kāda laika sākās dažādi sarežģījumi, un viens no viņiem taisni mūsu aizvešanas laikā turpat nošāvās.»
«To droši vien brūtes bija padarījušas nervozu,» Sveiks piebilda, bet turpināt viņš nepaguva, jo kāda balss pavēloši iesaucās:
«Tagad uzdziedāsim!»
Tā pati balss uzdeva toni, un barakā tūlīt atskanēja tik daudzas spēcīgas balsis, ka visas nāras nodrebēja:
Restorāna lapenē Mēs reiz divi bijām — Skūpstus apmainījām…
Kad dziesma beidzās, Sveiks iesāka sparīgi applaudēt, bet tā pati pīkstošā balss to īgni pārtrauca: