«Tūlīt var manīt, ka Morāvijas zeņķi te saradušies. Velti vis savā dziesmā tie nedzied: «O, kādus zirgus tu dzemdēji, zeme!»»
«Ei, tu tur augšā, pievaldi mēli!» atsaucās kāds no apakšējām nārām. «Citādi mēs tev parādīsim, ko sver morāviešu kulaks. Jūs, čehi, jau pavisam neprotat kauties. Nudien — piesargi siavu purnu!»
Strīds šoreiz tomēr nedabūja pamatīgāk iekvēloties, jo no kakta, kur mirgoja maza, apkvēpusi petrolejas lampiņa, izlīda kāds krievu zaldāts un iesaucās:
«Nu, stājieties rindās! Pārskaitīšana. Ātrāk no nārām zemē!»
Viņš atāķēja sev no vidus biezu ādas siksnu un diezgan nesaudzīgiem paņēmieniem sāka dzīt barakas iemītniekus vienkopus rindā. Pīkstulis, Sveikam pie auss noliecies, teica:
«Viņš ir apdzēries. Tie te caurām dienām dzer politūru un denaturēto spirtu. Mūs viņi pamatīgi apzog. Tūlīt sāks saskaitīt.»
■«Nu, desmitnieki, sakārtojiet ļaudis!» pavēlēja vada komandieris, un uzaicinātie rādīja viņam savus apakšniekus:
t«Divi ir te, trīs sēž neapautām kājām, vienam nav bikšu, otram trūkst šineļa, un viens ir darbā. Kopā iznāk visi desmit.»
Zaldāts mierīgi kaut ko atzīmēja savā bloknotā un griezās tālāk pie nākamā. Tas arī droši uzskaitīja savu desmitu, un tā no 200 gūstekņiem pēc šādas krievu-austriešu skaitīšanas metodes drīz vien savairojās 520 cilvēku, kādu skaitu tad arī reģistrēja uztura saņemšanai. Kad tas laimīgi ar austriešu izpalīdzību bija izdarīts, jo skaitītājs pats jau sajuka pie 40 — viņš atviegloti uzsauca stāvētājiem:
«Nu tagad visi prom gulēt! Liekaties uz nārām!»
Kaktā palika degot mazā lampiņa, ap kuru sapulcējās kāršu spēlētāji un metāla gredzenu meistars. Spēlmaņi drīz vien sāka skaļi lamaties, un Horžins teica saviem blakus gulētājiem:
«Kā tad nu būs ar mums? Vai tiešām dosimies pie miera, vakariņas neēduši? Ja kādam atrastos pāris kapeiku kabatā, es aizskrietu uz bodīti un kaut ko paraudzītu šurp atnest.» «Par mieru tu te, draugs, vēl pāragri sapņo,» atbildēja kāds kaimiņš, kas koridorā pašreiz izpurināja savas bikses. «Ko tad blusas iesāks? Tik ātri vis nepierādīs. Vai blaktis arī tev nelien virsū? Ja ne, tad tu esi laimīgs cilvēks. Man visa miesa sūrst kā ugunī. Liekas, ka nātrās esmu iegūlies.»
«Tie invalīdi vēl guļ turpat sētā, sniegā izmesti, kur tos atstāja, kad šurp atbraucām,» teica Horžins, kad tas no āra ienāca, zobus klabinādams. «Bet salst tur tagad jau pamatīgi.»
«Ja, arī šonakt no mēneša būs krusts pie debesīm,» atteica viņa kaimiņš, savu blūzi pagalvī salocīdams. «Tāda. naktsmāja, kā tiem tur ārā, nav vis apskaužama.»
Runātājs nolikās guļus, nokrekšķējās un tad žēlā balsī turpināja:
«Man, biedri, dzimtenē palika īsta muižiņa ; ar 5 0 pūrvietām aramzemes. Mana sieva spēlē pianīno, mums ir četras istabas un divas platas gultas tuvu blakus. Ticat vai ne: spilveni tur sakrauti gandrīz līdz pašiem griestiem. Un vai kāds no jums varētu iedomāties, ka jūnijā es apprecos, bet augusta atrados Krievijas gūstā. Tā, lūk, nepaguvu savu ģimenes laimi izbaudīt, bet pirms precēšanās sievietes nemaz nepazinu.»
«Jā, tas ir tiešām nepatīkami,» piekrita Sveiks, «bet tagad jau vispār ir ļoti maz patīkama šai pasaulē. Vilcienā runāja,
ka parakstīts jau esot līgums gūstekņus vairs neapmainīt. Mēs paliksim še uz visiem laikiem, un krievi tāpat paliks mūsu zemē un mūs tur pēc iespējas aizvietos. Tāpēc būs vien jāapmaina sievas un jādzīvo tālāk .. .»
«Tas nu gan nenotiks!» izbijies izsaucās kaimiņš. «Man taču tur palika arī pašam sava motorlaiva!»
«Arī es tam vēl neticu,» piebalsoja pīkstulis. «Kolīdz tikšu atkal mājās, es tūlīt sasildīšu ūdeni uz plīts, krietni nomazgāšos silē. Ne pēc kā es, biedri, jau sen tā neilgojos, kā pēc tīras, izgludinātas veļas. Viņa tik patīkami smaržo un viegli glaužas pie ķermeņa.
«Bet man liekas, ka pavasarī beigs karot,» ataucās vēl kāds no tumsas, «un ka ap ķiršu laiku tiksim jau mājās. Tad es likšu pagatavot vareņikus ar ķiršogām — bet tādus, lai peld sviestā! Mana sieva ir mācīta pavāre. O, kādus gardumus viņa prot pagatavot!»
Tagad arī pīkstulis sāka sagatavot sev guļvietu. Vispirms viņš ar birsti rūpīgi notīrīja nāru zem sevis, tad sirsnīgi nolādēja Austriju, Krieviju un visu pasauli, novilka savu mundieri, uzgūlās uz tā, bet tūlīt atkal pielēca sēdus:
«Jēzus Marija! Atkal nelaime. Neesmu vēl paguvis lāga nogulties, jau blusas lec šurp bariem un dur kā ar īleniem. Nudien, biedri, tas ir vēl neciešamāk, nekā mocība ar elektrisko strāvu.»
Ar skārdu viņš sāka bakstīt dēļu starpas un drīz vien izvilka pelēku putekļu vīstokli, no kura uz visām pusēm izlēca vesels bars blusu. Uz ceļgaliem piecēlies, pīkstulis brīnījās: «Briesmu lietas! Tikko acis pasargāju. Kā melna debess!…» Un, acis uzmetis baļķiem, kuri saturēja 'šķirbainās nāras, būdami tai pašā laikā īsts insektu perēklis, šis cilvēks atkrita kā nopļauts un tikai klusi ievaidējās:
«Nudien, es to ilgāk neizturēšu! Es pakāršos! Velns lai parauj šos uzbāzīgos kukaiņus!»
Pīkstulis novilka bikses un kreklu, tos krietni izpurinādams pret apakšējām norām, lai gan to iemītnieki stingri protestēja un ziņoja, ka viņiem pašiem tādas mantas esot jau diezgan. Tad viņš paņēma savu maišeli un mundieri, pierāpās Sveikam ar Mareku tuvāk un parādīja tiem vairākas pudelītes:
«Lūk, biedri,» viņš teica, «te es izaudzinu kukaiņus, tā teikt, uz zinātniskiem pamatiem. Tā te ir arī savā ziņā sīklopu kultivēšana. Se man mitinās blaktis, kas saķertas Citā,» viņš pacēla drusku pret gaismu vistumšāko pudelīti. — «Tās iekor- ķētas jau vienpadsmito mēnesi, bet vēl arvien ložņā. No dažām ir tikai ādas vairs pāri palikušas. Eh!» — pīkstulis iesmējās