— «ka es tagad labprāt pusi no savas dzīves atdotu, ja šos izsalkušos insektus varētu iebērt ķeizara Vilhelma mīkstajā gultā!»
«Musu vecajam Francim Jozefiam arī tāda dāvana no varonīgās frontes nekaitētu,» piemetināja kāda cita balss. «Viņš gan pats blakšu vietā vēl izvēlas skaistākās artistes …»
Sīs sarunas pārtrauca krievu zaldāts. Tas ienāca barakā un uzsauca:
«Pulkstens jau deviņi. Guīiet mierīgi. Lampu izdzēst!»
Kāds nopūta sīko liesmiņu, un nāras iegrima necaurredzamā tumsā. Pīkstulis zaldāta novēlējumam «labu nakti!» atbildēja ar kādu krievu lamuvārdu un tad līda atpakaļ uz savu vietu pa gulētāju galvām. Pēc tam atkal atskanēja viņa balss:
«Ei, biedri, pastāstiet kaut ko no savas dzīves. Piemēram tu tur, jaunais no Prāgas! Vai tev nekā nav ko sacīt? Un kā tevi īsti sauc?»
«Es pats esmu Sveiks, un blakus man guļ Mareks — abi no 91. pulka. Vienreiz mēs piedalījāmies manevros…»
Un Sveika neapturamās runas dāvanas sāka plūst kā ūdens pa vaļā atrautām slūžām. Visi apklusa un it kā sastinga klausīdamies. Pa mazo lodziņu sāka ieplūst bāls mēnesstars. Debess laukā bija dziļa un zila, gaiss dzidrs un tīrs, sals sprēgāja ap viņiem pašiem, bet barakā sadzītie 250 kara upuri vēl ilgi tur klausījās visdažādākās anekdotes, strīdējās par politiku, cits citam uzticēja savus noslēpumus par soģiem un kreditoriem, par oficieriem un sievietēm.
★
Omskas karaspēka nometņu priekšnieks, kura ziņā atradās arī gūstekņi, bija pārkrievojies vācietis — barons Klagens. Sis virsnieks — jau labi gados — bija īsts karavīrs no galvas līdz kājām. Viņam korektībai un godprātībai vēl pievienojās simpātijas pret gūstekņiem kā saviem tautasbrāļiem. Ka šīs attiecības tomēr drīz vien kļuva citādas, par to vainojami bija paši gūstekņi. Sākumā viņi varēja justies gluži brīvi, paši sev izvēlēties darbu un peļņu, bet šo brīvību tie pārvērta ubagošanā un nekārtību celšanā. Daži sāka aizņemties naudu no eksaltētām sievietēm, citi izturējās rupji un izaicinoši pret visu, kas bija krievisks, jo no sava vakareiropeiskā viedokļa noraugoties tie jutās daudz pārāki par šo mazattīstīto tautu un viņas dzīves parašām.
Drīz vien Klagenam sāka žēloties, ka gūstekņi teātros un
iO kinematogrāfos izpērkot visas dārgākās biļetes un sēžot tur ar šaubīgu aprindu dāmām, sagādādami tā daudz rūpju krietnajām krievu Matrjonām, kuras tik ļoti baidījās savām meitām rāidīt siiiktus piemērus. Sūdzējās arī krievu oficieri, 'kuriem bieži vien no degungala gūstekņi pilsētā paņēma labākos ormaņus, tos krietni pārmaksādami. Policija savukārt nodeva tirgoņu iesniegumu, kurā tie žēlojās, ka gūstekņi zogot pat dienas laikā uz tirgus un veikalos visu, kas tik neesot piesiets vai naglām piesists.
Tā fon Klagenam vajadzēja pamazām apcirpt spārnus gūstekņiem, kuri jau bija pavisam izlaidušies, un tā ar laiku radās tāds pats stāvoklis, kāds bija visur citur: gūstekņus ieslēdza nometnē.
Tomēr fon Klagena simpātijas arī tagad vēl nemitējās. Neviens oficieris, ne feldfēbelis nebija drošs, ka pēkšņi nometnē neierodas priekšnieks un neprasa kaut kuram gūsteknim, vai tas saņēmis ziepes, veļu un uzturu, cik pienākas. Pats viņš nereti pārsvēra maizes porcijas, ieradās virtuvē,-lai redzētu, kā sadala gaļu, <un pats nogaršotu izvārīto zupu. Par katru pārkāpumu viņš pazina tikai vienu sodu — uz fronti!
«Ja tu, balodīt, proti gūstekņus apzagt,» viņš tādos gadījumos teica, laipni uzsmaidīdams, «tad mācies arī viņus ka- ralaukā sagūstīt.»
Diemžēl, drīz vien viņš nokrita no zirga un stipri sasitas. Ārsti ilgi pēc tam šo godīgo virsnieku noturēja mājās un atļāva tam tikai pāris minūtes ieskatīties savā kancelejā. To steidzīgi vien izmantoja visi ierēdņi. Viņi sprieda tā: kamēr kaķa nav mājās — pelēm laiks pasiaimniekot, un Omskas kara pārvalde izvērtās tāda pati kā visas citas Krievijā. Cits par citu centīgāk tur dzīvē īstenoja lozungu: «Zagt un nebaidīties!» Zaga veļu. zaga zābakus un mundierus, miltus, putraimus, gaļu un ziepes. Nometnes bodītē paaugstināja cenas. Gūstekņus apstrādāja, kur un kā vien bija iespējams, barakas atkal pārvēršot par izbadējušu un netīru, noskrandušu ļaužu alām.
Sveikam nometnē ierodoties, fon Klagenam ziņoja, ka atvesti 1500 jauni austriešu gūstekņi. Pulkvedis paskatījās uz savu vakarējo rīkojumu un teica:
«Rīt līdz pusdienai šiem gūstekņiem izdot katram ceturtdaļu mārciņas ziepju par decembra mēnesi.»
«Par janvāri,» piemetināja adjutants, kalendārā skatīdamies.
«Par decembri,» noteikti atkārtoja fon Klagens. «No pusdienas liekat iekurināt pirtis. No garnizona mazgāsies tikai tas bataljons, kam jādodas uz fronti. No pulksten septiņiem
pirti jāielaiž gūstekņi. Izsniedziet viņiem ari veļu, cik vajadzīgs: mums taču noliktavās nav trūkums?»
«Gluži pareizi, jūsu augstība!» adjutants sažvadzināja piešus.
Lai gūstekņi nenokavētu pirti, tos izdzina pagalmā un sastādīja rindās jau pulksten puspiecos. Līdz sešiem viņi tur mīņājās uz vietas un drebinājās niknā salā; tad atnāca feldfēbelis un sāka izdalīt ziepes, kuras divi zaldāti visu nakti bija griezuši. Ceturtdaļmārciņas vietā katrs saņēma gluži sīku gabaliņu mīkstu, gandrīz šķidru ziepju, pēc tam zaldāti veda gūstekņus uz pirti, kas atradās divas verstis aiz nometnes. Ceļā viņus vēl panāca īpašs pulkveža kurjers, kas nodeva fon Klagena pavēli — ļaut visiem gūstekņiem arī noskūties, apcirpties un viņu apģērbus mazgāšanās laikā dezinficēt.
Bet izrādījās, ka pirtīs peras vēl krievu zaldāti, un gūstekņiem atkal vajadzēja divas stundas mīņāties uz vietas, lai turpat nenosaltu. Kacl arī šī mocība bija izciesta, vada komandieris beidzot uzsauca: