«Nu, tagad ātrāk vien izģērbties — ūdens palicis jau pavisam maz. Kas pasteigsies, vēl kādu lāsi dabūs!»
Viņš nosprādzēja siksnu sev no vidus un ar to ielaida vienam otram pa muguru, lai jūtami asāk pamudinātu izpildīt savu pavēli. Gūstekņi izģērbās uz aukstām kāpnēm un no turienes viņus dzina durvīs, pa kurām laukā vēlās baltu garaiņu mutuļi. Nebija tur ļaudis vēl lāga ūdeni savos ķipjos sameklējuši, kad jau otrs vada komandieris tos dzina tālāk — laukā pa nākamām durvīm, un laba tiesa tā ilgi gaidīto pirti atstāja pat lāgā neapslapinājušies.
Kad fon Klagens sēdēja pie vakariņu galda, adjutants viņam telefoniski ziņoja, ka visi gūstekņi jau nomazgājušies, un vecais pulkvedis savai jaunajai, daiļajai sievai — slaidajai vīnietei varēja smaidīdams teikt:
«Ma šer, ja tev vajadzīgs labs skroderis, ej šodien pat uz nometni un to uzmeklē. Gavrils Mihailovičs tevi turp pavadīs. Ļaudis tur šodien ir tīri, no viņiem nav jābaidās.»
Bet baronese fon Klagen uzmeta lūpiņu:
«Mersi; tu esi aizkustinoši rūpīgs, bet man jau nav jāsteidzas. Pagaidīšu, kamēr tu pats atveseļosies un varēsi mani pavadīt. Mums taču turp būs drīz jābrauc kopā ar Sarkanā Krusta delegāciju. Ak, kā es interesējos, vai šajā delegācijā nebūs arī manas senākās paziņas no Vīnes. Kaut būtu atbraukusi baronese fon Gunt!»
Atmiņas viņu pie šīs draudzenes saistīja jau kopš institūta laikiem, kad abas tās bija slepeni pārliecinājušās, ka neviens leitnants neprot meitenes tā apkampt, kā vecais garīdznieks grēku nožēlošanas ceremonijā.
Kad gūstekņi atgriezās nometnē, pie vienas barakas tur pulcējās ārsts, daži virsnieki un bars krievu zaldātu. Vakar tur bija ievesti kroplie, un visi — aklie, bez rokām un kājām palikušie ķermeņi bija pamesti bez kādas kopšanas un uzraudzības. Izsalkušie, pusdzīvie kropļi paši bija sarunājuši un, cits citam izpalīdzot, novietojušies uz augšējām nārām, kur dēļi bija drusku sausāki un gaiss siltāks. Bet viens no viņiem, bez rokām un kājām, neviļus bija nokritis ar seju dubļos un tā nosmacis.
Mareks ar Sveiku aizlīda līdz pašai barakai. Kropļu sejas bija aplipušas visdažādākiem insektiem; tie izskatījās atbaidoši un briesmīgi. Pār nomirušo noliecās krievu ārsts, izklaidīgi bāza tam termometru tukšā piedurknē un kaut ko murmināja, ka šis termometrs slikti rādot. Beidzot viņš noņēma cepuri un skumji ierunājās:
«Liekas, tas būs jau miris. Nav šaubu, ka ar mākslīgu elpošanu viņu vēl varētu glābt. Bet sakāt, kā to lai izdara, kad viņam nav roku!»
Ārsts vēl brīdi pastāvēja klusēdams, tad pagriezās pret oficieriem un ar rūgtumu teica:
«Nākamajā miera konferencē, kungi, mums nepieciešams ierosināt priekšlikumu par granātu tehnikas papildināšanu tādā mērā, lai tās sprāgstot atrautu rokas un kājas tikai līdz locītavām. Zinātne nevar pieļaut, ka ļaudīm jānomirst, lūk, tādā stāvoklī.»
Citā barakā pīkstulis apgalvoja, ka šis invalīds pats esot izdarījis šādu pašnāvību un rīkojies pareizi, jo vienīgi tādā veidā tas varēja izglābties no tālākām mocībām. Sajā gadījumā ar viņu neviens nestrīdējās.
★
Dienas nometnē vilkās pelēkas un vienmuļas. No rīta līdz vakaram ļaudis ķēra insektus, stāstīja anekdotes, sprieda par kara stāvokli un miera izredzēm pēc telegrammām, kuras zēns kārtīgi pienesa nometnē. Dubļos un netīrībā visvairāk cieta Mareks, un drīz vien viņu sāka mocīt reimatisms. Kājas sapēja, rokās un mugurā dūra. Kad par savu slimību viņš žēlojās pīk- stulirn, kura īstais vārds vēl arvien palika apslēpts — tas deva labu padomu:
«Man klājas tāpat. Rīt iesim uz ambulanci.»
Trīs ārsti, viens krievs un divi austrieši, tur viņus vērīgi aplūkoja un aptaustīja, tad norādīja uz kādām durvīm tālāk:: «Tagad ejat turp. Feldšers jums slimās vietas apsmērēs, un sāpes pāries.»
Blakus istabā uz sola sēdēja kāds cilvēks, kas izpildīja trīs ārstu pavēles, tās nemaz nedzirdējis. Vienā rokā viņš turēja pudeli ar glicerīnu, otrā — gabalu netīras vates. Ar šo vati tas visus pēc kārtas ierīvēja. Ja gadījās apsaldētas kājas — rīvēja ar glicerīnu. Kam sāpēja galva — tas aizgāja no šī feldšera ar glicerīnā saslapinātiem matiem. Pret zobu sāpēm ar vates gabalu vilka pa vaigu, vēdera kataru izdzina ar nabas ierīvēšanu, bet auss iekšējos iekaisumus apturēja ar ārējās daļas krienu samērcēšanu tai pašā glicerīnā. Pat lipīgu slimību rētas šis brīnumfeidšeris ierīvēja ar to pašu vates gabalu. Vārdu sakot — viņš darīja, ko spēja un kā prata. Viņa priekšā arvien stāvēja pacienti garā rindā, un skrīveris svīda, tos visus reģistrēdams:
«Kurā gadā dzimis? Vai precējies? No kādas slimības mira. vecāki? Cik māsu un brāļu miruši un kādēļ? Vai visi bija veseli līdz pašai nāvei?»
Pateicoties ārstu starptautiskiem sakariem, zinātne tam laikam ieguva daudz ļoti svarīgu materiālu. Austrijas ārsti jau prata visas iekšējās slimības lieliski ārstēt ar hinīnu un aspirīnu; viņu kolēģi Krievijā turpretim par labāko universāliīdzekli bija atraduši glicerīnu, jo tas nieku izmaksāja.
Kad abi mūsu slimnieki atgriezās barakā, pīkstulis taisīja savu slēdzienu: jo mācītāks cilvēks, — jo lielāks nelietis un noziedznieks tas ir. Mareks rādīja, kā viņam no biksēm satek glicerīns lejup zābakos, bet Sveiks piegāja viņam līdzcietīgi klāt, ierīvēja sev delnas no šī labuma un tad teica:
«Pacieties, pacieties, drīz atbrauks Vīnes grāfienes, un viņi tāpēc grib, lai mums visiem būtu mīksta āda, laba sejas krāsa.»
Rožainās ainās sāka gūstekņi attēlot to eņģeli-mierinātāju, ko dzimtene sūtīja pie viņiem šai tālā ellē un kam drīz jau vajadzēja ierasties.