OTRĀ NODAĻA Sarkanā Krusta dāmas
Vīriešu un sieviešu pienākumi arvien ir bijuši dalīti. Piemēram, kad vīrieši izdara mežonības vai arī citiem liek tās karā piekopt — sievietes tad uzstājas kā eņģeļi-mierinātāji žēlsirdīgo māsu lomā un baltās drānās noliecas pār sakropļotiem, asiņainiem cietējiem. Vīrieši uzplēš cits citam dziļas brūces, bet sievietes steidzas tas maigam kaķu mēlītēm apglaust, sāpes noremdināt.
Kolīdz iesākās šausmīgais pasaules karš, muižu, fabriku un banku īpašnieki steidzās fotogrāfēties spožās oficieru uniformās ar ordeņiem pie krūtīm, lai visa pasaule redzētu, cik droši un uzticīgi tie stāv sargu vietās par savu tēviju un valsti, kura šo asiņaino tautu slaktiņu ir uzsākusi viņu labā. Viņu sievas un meitas tikpat steidzīgi pārvērtās par žēlsirdīgām māsām, apsēja ap galvām baltos lakatiņus, uz krūtīm uzšuva sarkanos krustiņus un devās uz lazaretēm nevis tādēļ, lai pārliecinātu kareivjus, ka galvenais karā ir bez soda un atbildības izdarīt smagākos noziegumus pret saviem līdzcilvēkiem, bet lai nabaga zaldātiem izdarītu kādu sirdi aizkustinošu pakalpojumu, piemēram — paceltu spilvenu pagalvī augstāk, apslaucītu no- pūžņojušās acis un nemitīgi apveltītu slimos ar jautājumiem: cik vecs, cik mājās atstājis bērnus un vai ar savu sievu labi sadzīvojis? Sīs ziņas bija nepieciešamas sakarā ar mierinājumu, ka debesu tēvs, kas jau visu pats redz un zin, arī šos bāriņus neatstās grūtā brīdī un ka tādēļ mirt par savu
dzimteni katrs var ar mierīgu prātu.
★
Baronese Austeriica un grāfiene Taksile, kuras Austrijas Sarkanais Krusts nosūtīja uz Krieviju gūstekņu nometņu pārraudzīšanai, piederēja pie Vīnes labākās sabiedrības. Viņas labprātīgi, nemaz nebaidīdamās no tālā ceļa, pašas pieteicās braukt uz Krieviju un apmierināt tur savus nelaimīgos tautas brāļus viņu bēdās, kuri bija krituši gūstā, liedami savas asinis un riskēdami ar savām dzīvībām, lai tikai Austrijā kvieši, akmeņogles, cukurs, dzelzs un spirts kļūtu dārgāki lielrūpnieku peļņas labad.
Grāfiene Taksile brauca uz Krieviju tajā pārliecībā, viņu sūtošās organizācijas uzdevums ir izdalīt katram gūsteknim pa rublim naudas un ar maigu mātes roku noslaucīt tās asaras, kuras tur līst ilgās pēc mīļās Austrijas. Tā bija jau veca. katoļticīga mērkaķe, kura iedomājās, ka visus gūstekņus tur Krievijā sastaps uz ceļiem nometušos un sirsnīgu lūgšanu murminošus tam Kungam, lai viņš sūta jaunas uzvaras austriešu ieročiem.
Baronese Austerlica bija gluži pretējas dabas eksemplārs. Jauna, temperamenta pilna un arī ārišķi pievilcīga dāma ar austrumnieces asinīm dzīslās (viņas vectētiņš bija vēl īsts čehs, kas savas bagātības sarausa Napoleona karos). Sīs nemierīgās asinis, kas jaunai dāmai neļāva saldi dusēt mīkstos dūnu spilvenos un kārtīgi aptaukoties, pamudināja viņu tik labprāt doties tālā, nezināmā ceļojumā uz brašo krievu zemi.
Pret nabaga gūsteknīšiem šī baronese, protams, izturējās līdzjūtīgi, bet visas viņas simpātijas-bija vērstas pret krievu oficieriem, kuri to tūlīt sajuta, pavadīja viešņu barā un cits citu centās pārspēt galantos pakalpojumos.
Sevišķu labvēlību ieguvušos baronese uzaicināja sev līdzi uz viesnīcu, lai tur pakavētu viņai laiku pirms gulēt iešanas, un jaunajiem ļaudīm tādos gadījumos arvien lika pie sirds, lai pret gūstekņiem tie censtos būt tikpat maigi kā pret viņu.
Pats par sevi saprotams, ka Vīnes augsto dāmu — divu žēlsirdīgo māsu apciemojums saviļņoja visu Omskas gūstekņu nometni. Visas sarunas barakās sāka grozīties tikai ap šo tematu. Sāka spriest un zīlēt, ko viņas īsti teiks, vai atvedīs arī vēstules no dzimtenes, ko darīs gūstekņu neapskaužamā stāvokļa uzlabošanai, kā pret to izturēsies krievu priekšniecība iu. t. t.
«Viņas atbrauks, izies barakai cauri un atkal aizbrauks,» Mareks autoritatīvi teica. «Nedomājiet, ka uz jums paskatīsies. Pie mums Pardubicos arī reiz ieradās viena tāda slimnīcā. Pašā pusnaktī viņa atsūtīja telegrammu, ka ieradīšoties, un ārsti tūlīt sacēla visus kājās. Mazgāja, skuva, pārģērba. Ļaudis ar 40 grādu temperatūru mazgāja grīdu, izkaisīja tās ar smiltīm un beidza visu šo sagatavošanos pulkstens četros rītā līdz nāvei noguruši. Viņa atbrauca tikai pulkstens desmitos, vienu minūti pabāza savu degunu virtuvē un tūlīt iesaucās: «Gut, zēr gut! Prahtvol! Vunderbar!» Gan jūs piedzīvosiet, ka pie mums notiks gluži tāpat.»
«Par to es nešaubos,» atteica pīkstulis. «Te taču arī visu vajaga atrast vispriekšzīmīgākajā kārtībā. Bet es tomēr šīs čūskas sagaidīšu tā, kā tās ir patiesi pelnījušas. Gan jūs visi redzēsiet, kas tad notiks — un ilgi pēc tam vēl mani pieminēsiet …»
«Vai tiešām tev pietiks bezkaunības apvainot sievietes?» Sveiks ievaicājās. «Tici man, draugs, arī tu būsi beidzot apmierināts ar viņu labdarību. Tāda dāma, ja tā ko uzsāk, ziedo arī pati sevi visā pilnībā un nav pelnījusi, ka viņu kāds skrandainis piesmej. Lūk, kad es vēl gulēju garnizona hospitālī — un bija ļoti daudz ievainoto un starp tiem arī viens Parde- revka no Brevnovas. Viņam bija pāršauts vēders, bet atkal sašūts un laimīgi jau tiktāl sadzijis, ka drīzumā draudēja brauciens atpakaļ uz fronti. So Parderevku tur aptekāja apkārt tādas freilenes no Sarkanā Krusta. Kādā vakarā atnāk viena vēl
gluži jauna un apsēžas pie šī uz gultas malas. Sievišķis, es jums saku=: kā eņģelis — skatās uz Parderevku skumju pilnām acīm un saka: «Zaldātiņ, saki, vai tu ko vēlies?» Arī slimnieku pārņem neizsakāms žēlums, ka turpat blakus sēž tāda skaistulīte, bet šis nedrīkst ne lāga pakustēties, un viņš pamāj tikai noraidoši ar galvu. Bet jaunā māsiņa skatās tikpat skumji un atkal jautā: «Vai nevar jums spilventiņu augstāk pacelt?»