«Nē,» Parderevka pieklājīgi atbild. Viņai asaras saskrien acīs un tagad jau maigi, kā jauna stirna, tā čukst: «Tad droši vien jūs sevi vismaz nomazgāt man atļausiet?» To Parderevkas mīkstā sirds vairs nevarēja izturēt, un viņš tik'pa t klusi atteica: «Jā, gan — lūdzu!» Viņa tūlīt atlocīja piedurknes, samērcēja gabaliņu vates un pārvilka ar to slimniekam dažas reizes pār seju. Tad pati pasmaidīja kā ķerubs debesīs un atkal jautāja: «Nu, vai jums tagad labāk palika, zaldātiņ? Sāds mazgājums arī man pašai vienmēr patīkami atsvaidzina seju.» «Jā, atsvaidzina gan,» tagad pasmaidīja ari Parderevka, «bet galvenais jau, jaunkundz, ir, ka jūs par to dabūjat drusku papriecāties. Atļaudams savu seju slapināt, es gribēju jums izdarīt mazu patikšanu, lai gan šodien pēc skaita esat jau trīsdesmitā, kas mani tā apmazgā.»
Tā pagāja vel dažas dienas, un gūstekņi kā arvien katrā pusdienā apēda pa porcijai silta, duļķaina ūdens, kurā peldēja dažas smirdošas savārītas zivju galvas — tikai tad sāka nomanīt lielā notikuma pirmās pazīmes. Barakās komandējošie feldfēbeļi tagad pirmo reizi pa visu laiku centās kaut cik noteiktāk saskaitīt viņiem uzticēto gūstekņu daudzumu. Katrā apdzīvotā telpā ienesa un svinīgi uzstādīja mucu ar uzrakstu «dzeramais ūdens», un no virtuves gūstekņi saņēma pavisam necerētu brīnumu — ar smiltīm izmazgātus, no rūsas izberztus ēdamos katliņus. Drīz vien pagalmā iebrauca arī vezums ar eglītēm, kuras krievu zaldāti sasprauda turpat saslaucītās sniega čupās un tajā paša laikā visi gūstekņi saņēma stingru pavēli — nekad neizģērbties līdz adai un neķert utis, lai nesamaitātu labo iespaidu par krievu valdības tēvišķo rūpību pret gūstekņiem.
«Jā tik tiešām: mēs nezinām ne to dienu, ne to stundu,» deklamēja Sveiks, uzvilkdams tūlīt pēc šīs pavēles nolasīšanas sev pār galvu mugurā netīru kreklu.
«Draugi, šodien viņas ieradīsies,» teica Horžins nākamā dienā. «Sveik, aiziesim pēc tējas un es bodelē uz parāda lūkošu dabūt vēl pēdējo bulku — kas zin, varbūt taisni pie mums šīm labdarīgām dāmām labpatiks apstāties un paciemoties.»
Šveiks paņēma tējas trauku, un kopā viņi izgāja no barakas.
Kancelejas durvju priekšā stāvēja feldfēbelis Pjotrs Osipovičs Čumalovs un nemierīgi raudzījās tukšajā pagalmā. Viņam kancelejā vēl nebija izmazgāta grīda, <un — kas zin — varbūt šodien pat varēja šurp atbraukt priekšnieks Klagens. Ja nu tas ieraudzītu piespļaudīto, dubļiem un ēdienu atkritumiem piesūkušos grīdu — tad lai Dievs pasarg! Pjotram Osipovičam pārskrēja nelabas trīsas no papēžiem līdz matu galiem,, iedomājoties vien, cik viegli var viņu aizsūtīt uz fronti. Un kā par nelaimi, taisni šodien austrieši, slēpdamies no sala un ledainā vēja, neviens nelīda no barakām laukā. Tāpēc Sveiku un Hor- žinu īstā laikā pamanījis, feldfēbelis uz augšu palēcās no prieka un tūlīt skali iesaucās:
«Eē, jūs tur, abi balodīši, panākat šurp pie manis!»
Sveiks jautājoši paskatījās savām zilajām acīm uz Hor- žinu. Tas iečukstēja: «Palūkosim, kas šim tur par gešefti.»
«Paklausieties, bērni,» vēl saldāk un laipnāk turpināja feldfēbelis, kad abi gūstekņi bija atdevuši kareivisko godu un taisni kā sveces izstiepusies viņa priekšā. «Es ceru, jūs neatteiksieties savai priekšniecībai izdarīt mazu pakalpojumu. Būs tikai pāris minūšu darbiņš. Atnesiet toveri ūdeni, krietni izberžat' te grīdu, tad nokaisiet to ar smiltīm un varēsiet atkal iet atpūsties.
Horžina seja pat nesaviebās. Feldfēbeļa laipnam priekšlikumam atbildēdams, viņš tikai muļķīgi paskatījās uz runātāju un teica:
«Nem tu dom, madjar — nesaprotu.»
Pjotra Osipoviča skats nu apstājās pie Sveika. Tas visiem spēkiem centās izskatīties vēl muļķīgāks un iestenēdamies izdvesa:
«Ih feršte nihts. Vācets … german. Ne-sa-prot.»
«Nu tad es jūs, dienaszagļus, tūlīt iemācīšu krieviski saprast!» iesaucās kancelejas dievs, ar pātagu pret zābaku stilbiem sizdams. «Tūlīt atnesiet te ūdeni!»
«Nem tu dom,» gluži kā atvainodamies atkārtoja Horžins.
Tagad feldfēbelis uzkāpa abām kājām uz lupatas un ar kustībām parādīja, ka jāatnes ūdens un jāuzmazgā grīda. Tad viņš izvēra koku toverim cauri abām osām un, notvertos pa priekšu dzīdams, pats tiem sekoja pēc ūdens. Dažus soļus tā pagājuši, Sveiks un Horžins reizē apstājās un meklējošiem skatiem pavērās atpakaļ uz pagalmu. To pamanīja feldfēbelis un, baidīdamies, ka abi neaizbēg, ar paceltu pletni norādīja uz paviljonu, aiz kura atradās aka. Tur — gribot negribot — vajadzēja toveri piepildīt, un, atpakaļ ejot, jau Pjotrs Osipovičs varonīgi soļoja pa priekšu. Te nu Sveiks atkal klusi, bet zīmīgi paskatījās uz Horžinu, un tas viņu tūlīt saprata. Ar vienu svie
dienu toveris bija nomests un apgāzts, un abi nesēji, ko kājas māk, muka uz baraku. Tai pašā laikā Pjotrs Osipovičs, jau pašapmierināti smaidīdams, atvēra kancelejas durvis:
«Nu, jpērni, saslapiniet lupatas un ātrāk vien pie darba!» Kad neviens neatsaucās un aiz viņa durvīs neparādījās, feldfēbelis atgriezās atpakaļ un tūlīt sāka īsti krieviski lamāties. Tukšās sētas vidū gulēja tikai apgāzts toveris; austriešu tur vairs nebija. Tāpat skaļi lamādamies, viņš ieskrēja pirmajā barakā, no kurienes pēc minūtes četri zaldāti, ar šautenēm apbruņojušies, izveda sešus rumāņus, lai tie vēl glābtu piekrāptā feldfēbeļa godu un drošību.
Tai pašā laikā kāds cits zaldāts veda divdesmit vīrus uz virtuvi zivis tīrīt, un pie vārtiem no kamanām izkāpa štābs,, kura pavadībā bija atbraukusi Austrijas misija.
Visiem pa priekšu gāja baronese Austerlica, lieliskā tīģerādas kažokā ietinusies, un blakus tai labajā pusē adjutants Gav- rils Mihailovičs, bet trešajā — karakula mēteli un augstās botēs soļoja madam Klagena, izjautādama par Vīnes modernās sabiedrības jaunākajiem notikumiem. Blakus grāfienei Taksilai gāja kara apriņķa priekšnieks, uz nūjiņas atbalstīdamies, bet aiz viņa vesela rinda virsnieku, dakteru un skrīveru ar portfeļiem padusēs.