«Vai man žēl, Lai tiek nu kāds mazumiņš arī viņām. Karā taču ir jāpiedalās un jācieš visiem sabiedrības slāņiem,» viņš paklusām taisnojās, ar manāmu prieku vērodams, ka brūnie dzīvnieciņi mudīgi vien aizlien kuplajās ādās.
Pēc tam Hudešeks piebēra atkal pilnu sauju citu — baltas krāsas insektu, un aizpūta tos tikpat veikli kā pirmos. Beidzot vecā dāma atkal atvēra savu rokas somu, izvilka no tās veselu paku trīsrubļu gabalu, pacēla tos gaisā un iesaucās:
«Dzīvojiet veseli, kareivji! Mēs iesim nu tālāk pie jūsu kamaraden. Tagad ņem katrs pa vien banknot un zin, ka Austrij jūs neaizmirst!»
Naudu viņa izdalīja ar labo roku tā, ka katrs saņēmējs to varēja arī nobučot. Baronese no tās pašas somas izņēma otru naudas paku un sāka to izdalīt citiem. Brītiņu šis darbs veicās gludi un sekmīgi, bet tad pēkšņi kāds cilvēks, kam viņa pasniedza trijnieku, nokrita viņai pie kājām, apķēra tās abām rokām un sāka kā neprātīgs skūpstīt.
«Kas jums noticis? Vai kāda nelaime? Ilgas pēc dzimtenes?» baronese vaicāja, pasniegdama šim nelaimīgajam vēl otru trijnieku. Cilvēks ātri piecēlās, saķēra baroneses roku un sāka to skūpstīt ilgi un cieši ar savām karstajām, sasprēgājušajām lūpām, visu laiku kaut ko nesaprotamu murminādams.
«Hudešek, vai liksies mierā! Vai gluži dulls esi palicis!» Sveiks, bīstamo stāvokli pamanījis, apsauca šo ērmoto cilvēku. «Tādas stirnas šauj tikai leitnanti.»
Viņš ātri piesteidzās Hudešekam, kas jau raudāja kā mazs bērns, parāva to aiz rokas sānis un, uz nārām novietojis, pats atgriezās pie dāmām. Tagad pie viņiem jau bija atgriezies fon Klagens ar visu štābu, un nu arī viņš savukārt gūstekņus uzaicināja izteikties, ar ko kurais te neapmierināts un ko vēlas. Izrādījās, ka neapmierināti ir ar slikto maizi, kurā iecepts daudz mēslu un zāģu skaidu. Baronese paņēma rokās gabalu atnestās maizes, atlauza kripatiņu ar pirkstiem un iebāza sev mutē; grāfiene darīja tāpat. No viņām maizes klaips nokļuva dakterim Markovam, kas gūstekņos bija jau slavens ar savu glicerīna ārstniecību. Viņš tūlīt iesāka veselu lekciju:
«No gastronomiskā viedokļa raugoties šajā maizē gan var atrast dažus defektus, bet no medicīnas viedokļa turpretim nekādus iebildumus nevar celt, jo barības vielu, kas nepieciešamas katram organismam, tur iekšā ir vienmēr Dieva svētība. Sai maizē, lai gan tā izskatās gluži melna .. .»
«Tādu jau nerij pat cūkas!» Sveiks izdarīja pārdrošu starpsaucienu. «… ir pietiekošs daudzums vitamīnu un olbaltumvielu, kas nepieciešamas cilvēka barībai,» turpināja cienītais dakteris, turēdams maizes klaipu savā priekšā tādā pat pozā, kādā Hamlets kādreiz aplūkoja galvaskausu, par to gudri filozofēdams. «Pats par sevi saprotams, ka normālo spēku uzturēšanai pilnīgi piemērota ir tāda maize, kurā iecepta puse — pareizāk sakot, 40 procenti, priežu skaidu. Tādu maizi jau labu laiku lieto Vācijā, un, ja nu līdz mums arī ir atnākusi modernās zinātnes balss un augstās valdības iestādes to laipni uzklausījušas, tad neviens vairs nešaubīsies, ka Krievijas slaveno ieroču uzvara šai karā ir nodrošināta, jo Sibīrijas mežu daudzums nav apēdams vairāku paaudžu mūžos.»
Savu pārliecinošo runu beigdams, dakteris maizes klaipu pasniedza turpat blakus stāvošajam Sveikam. Tas, šāda goda iedrošināts, pacēla roku pie cepures, pieklājīgi pasmaidīja un iesāka:
«Man ir tas gods apliecināt, ka viss sacītais ir neapšaubāma patiesība. Es pats, piemēram, pazinu panu Mazšaleku no Janovicas, kas gribēja savā fermā ierīkot sivēnu audzētavu un ražot, tā teikt, vairumā. Pats viņš bija pilnīgi izglītots cilvēks, beidzis agronomisko akadēmiju, un teica, ka mūsu laikos bez modernās zinātnes vairs neko nevarot iesākt. Šādā pārliecībā viņš noraudzījās arī uz saviem sivēniem, kad tie silēs kāri rija pienu, samazgas un kartupeļus. «Lieta ir skaidra,» Mazšaleks tad teica, «ka visā tai šļurā, kas viņiem jāizrij, barības vielu nav vairāk kā vienā pusolā. Kāpēc, tad nu Laistīties ar tik daudz ūdens, tērēt malku un laiku to sasildot, ja es barību šiem lopiņiem varu pasniegt koncentrētā veidā?» Pēc tam viņš saviem * sivēniem sāka pasniegt katrā maltītē kārtīgi pusolas, bet vecajām cūkām pat pa veselai novārītai olai. Sekmes bija lieliskas: sivēni nosprāga, nekādu lielu skādi nepadarīdami, bet lielās cūkas aiz bada izlauza aizgaldus un, laukā tikušas, uz- raka visu sakņu dārzu tik priekšzīmīgi, it kā tur ar vismodernāko arklu būtu apstrādāts.»
Fon Klagena skats kļuva tik laipns, ka Sveiks jutās kā noglaudīts bērns, bet grāfiene viņam pasniedza vēl vienu trijnieku un, pamanījusi uz Mareka blūzes piedurknēm uzšuves, nedroši ierunājās:
«Sie, ein Prieger, brīvprātīgais, es jums vēl neko nav ele- vus? Nem, lūk, šos te, es jūs lūdz!» viņa no paciņas atdalīja divus trijniekus un sniedza tos Marekam.'
Mareks tomēr savu roku nepacēla šai dāvanai pretim, un pīkstulis, kas sēdēja viņam aiz muguras, dusmīgi iešņācās:
«Neņem! Neņem! Lai aprij pašas savā Austrijā! Lai aizrijas ar šiem nožēlojamajiem grašiem!»
Mareks, dusmas valdīdams, skatījās uz zemi. Baronese ieinteresējās par to, ka starp gūstekņiem ir arī kāds inteliģents, kas izturas lepni un neatkarīgi. Viņa izvilka no savas somiņas 10 rubļu gabalu un, pasniegdama to Marekam, ar vislabāko balsi uri smaidu teica:
«Lūdzu jūs, no manis arī pieņemiet šo mazumiņu. Tā nav dāvana, bet tikai pateicība. Jūs esat pelnījuši daudz, daudz vairāk. Ticiet mums: kolīdz atgriezīsieties Austrijā — dzimtene jūs bagātīgi atalgos. Visā frontē mēs esam jau naidnieku aizdzinuši aiz robežas . ..»
«Aiz kādas robežas?» Mareks pēkšņi iekaisa, no baroneses rokas izraudams naudas gabalu. «Kas par robežu? Es pats savām acīm redzēju, kad gulēju ierakumos pie Austrijas un Krievijas robežstabiem. Divas valstis tur saplūda plašā klajumā, sastapās kā divas draudzīgas māsas, un nolādēto robežas jēdzienu dabas veselā miesā bija iegriezis tikai cilvēks. Manā priekšā tur no Austrijas zemes izlīda slieka un dažus centimetrus tālāk tā atkal mierīgi ielīda Krievijas zemē. Šī laimīgā slieka nepazina nekādas robežas, bet cilvēkiem ir jāizlej asiņu jūra, jāziedo miljoni kropļu, kritušu un asarās, trūkumā pamestu, šīs savas iedomātās robežas dēļ gadiem ilgi karojot. Zaķiem arī nav robežu. Cīruļiem gaisā ir visi lauki vienlīdz mīļi — tikai cilvēkiem jāceļ sētas un robežas zemes virsū? Kāpēc? Kāpēc — es jums te jautāju! Nē, nē — nav itin nekādu robežu; tā ir viltība, ļauns murgs, no kā drīzāk mums visiem jāatmostas. Mums apkārt ir tikai viena liela, skaista, ziedoša pasaule! Tā — ejat tagad, no kurienes esat nākušas!»