Mareks drudžaini sažņaudza saujā kredītbiļeti un iesvieda to grāfienei taisni sejā. Viss štābs nobāla, visi bija pārsteigti, un barakā iestājās kapa klusums. Tikai pīkstulis spalgi iesaucās:
«Bravo!»
Pēc dramatiskā momenta, kad Mareks vecai grāfienei bija sejā atpakaļ iesviedis viņas piedāvāto naudu un pīkstulis tam izkliedzis «bravo!», barakā brīdi iestājās kapa klusums. N® apjukuma pirmais atģidās palkavnieks Klagens. Viņš dusmīgi uzkliedza feldfēbelim:
«Zaldātus šurp!»
Kad tie jau tajā pašā minūtē atskrēja šautenēm rokās, viņš deva pavēli, uz Mareku norādīdams:
«Arestējiet viņu uz pēdām! Rīt konvoja apsardzībā atvest pie manis.»
Šoreiz baraku misija atstāja loti neapmierināta. Sēdē baronese norādīja uz lielu plakātu, kas bija izkārts pie ieejas durvīm un sludināja Krievijas čehu organizāciju izlaisto uzsaukumu saviem tautas brāļiem — čehu gūstekņiem bez kavēšanās iestāties družinās, lai tur vērstu ieročus pret Austriju. Vecā grāfiene jutās arī par to loti sarūgtināta un teica fon Klagenam:
«Kara disciplīnu gūstekņos vajadzētu uzturēt ar vislielāko stingrību, bet jūs te gribat viņus pārvērst par nodevējiem. Kāpēc brīvprātīgais ir novietots vienā barakā ar visiem vienkāršiem kareivjiem? Inteliģenci vienmēr vajag labāk pabarot un nelaist kopā ar tautu, lai viņa sevi sajūt augstāk un ne par ko nežēlojas. Vai tiešām jūs nesaprotiet, kādas briesmas mums visiem var draudēt no vienas pašas tādas dumpīgas galvas? Un tad vēl šis plakāts, palkavnieka kungs? Es lūdzu to tūlīt noņemt!»
. Bet fon Klagens, kuram Mareks bija loti iepaticies, turpretim grāfiene atstājusi .pavisam nesimpātisku iespaidu, vienaldzīgi viņai atbildēja:
«Tā, kundze, nav mana darīšana. Plakātus nodrukāt ir atļāvušas augstākas valdības iestādes un man viņu lēmumu grozīt nav nekādas tiesības. Bez tam — krietni karavīri no viņiem jau vairs nekad neiznāks. Ja jau vienu reizi tie lauzuši zvērestu, kas gan tad var garantēt par nākamām reizēm? Krievu armijā ir vēl vairāk nodevēju. Un gūstekņu starpā inteliģences arvien ir prāvs procents. No ārienes viņi parasti visi vienādi netīri un skrandaini, bet pajautājiet tikai un, lūk — viens bijis redaktors, otrs aktieris, trešais muzikants vai pat kāds direktors. Daudzi jau iemācījušies krieviski runāt un dzīvi interesējas par politiku. «Ma šer,» viņš griezās pie savas sievas, pēkšņi kaut ko atcerēdamies. «Man liekas, tu gribēji sev izraudzīties kādu labu skroderi starp gūstekņiem? Iesim atpakaļ, barakā un paraudīsimies, vai tur starp čehiem nav kāds labs meistars. Bet jūs, Gavril Mihailovič, pavadiet dāmas visur, kur vien tās vēlas iet.»
Atvadījies no austriešu dāmām, fon Klagens kopā ar savu sievu atgriezās barakās. Kad tur madam fon Klagena izteicat velēšanos atrast skroderi ar lielu praksi, ļaudīs iesākās vispārējs saviļņojums. Visi reizē piesolīja savus pakalpojumus, arī tos neizslēdzot, par kuriem bija skaidri zināms, ka tie neprot, pat šķēres un adatu pareizi rokās saturēt.
Trīs pat nolēca no nārām, piesteidzās priekšniecībai klāt un vācu valodā sāka uzbāzīgi piedāvāties, katrs pats sevi slavēdami un ieteikdami. Madam fon Klagena tos vērīgi aplūkoja, apjautājās par līdzšinējo praksi un beidzot izteica skumju slēdzienu:
«Man liekas, neviens no viņiem nav liels meistars. Bet pavasaris nav vairs tālu un man vajadzīgs kostīms, ko visa pilsēta apbrīnotu. Man taču vēl gribas patikt!» viņa iesmējās, pēdējo teikumu izrunādama franču valodā.
Tai brīdī pīkstulis pakasīja sev aiz auss, ātri nolēca no nārām un, savam priekšniekam kareiviski godu atdevis, zemu paklanījās pret viņa kundzi, uzrunādams to skaidrā franču valodā:
«Varbūt, madam, arī es varētu jums piesolīt savus pakalpojumus? Esmu strādājis Vīnē, biju par piegriezēju Briselē, par galveno piegriezēju Londonā, bet Parīzē sacerēju modes pie Puarē. Viss tas kopā dod mazu garantiju, ka spēšu arī jūsu labo gaumi apmierināt.»
Fon Klagena kundze uzmeta viņam pētošu skatu no galvas iīdz kājām, aplūkoja netīrās skrandas, neapskūto seju, nesukāto galvu. Pīkstulis to tūdaļ pareizi saprata un pats steidzās paskaidrot:
«Āriene arvien lielā mērā pārmaina cilvēka īsto izskatu.»
«Es viņam iedotu jaunu mundieri,» nolēma palkavnieks, «tikai saki, vai tāds tev noder? Bet var jau pamēģināt un pārliecināties, cik viņam taisnības.» Viņš brīdi vēl kaut ko apdo- māja, tad parlaida skatus nārām, no kurienes pretim raudzījās Sveika labsirdīgā seja, un teica:
«Paņemšu arī sev denščiku no austriešiem, lai tam skroderim vienam nebūtu garlaicīgi.» Viņš pamāja Sveikam, un, kad tas smaidīdams pienāca, fon Klagens īsi noprasīja: «Vai gribi pie manis kalpot?»
«Taisni tā, gribu!» Sveiks droši un skaidri atteica. «Esmu jau kalpojis pie feldkuranta Kaca un jums kalpošu kārtīgi, uzticīgi līdz pēdēj;ai asins pilei, gluži tāpat kā oberleitnantam Lukaša kungam.»
«Sestdien konvoja pavadībā atved viņu pie manis,» pavēlēja nometnes priekšnieks savam feldfēbelim.