«Nu tagad tev, brāl, sāksies ieraušana,» uzrunāja kāds no kaimiņiem pīkstuli, kad tas atgriezās uz nārām. «Ko tu nopelnīsi, tas ir vēl jautājums. Mums tāpat bija jau Tomskā, kur nometnes priekšnieks uzaicināja sev jaunas mēbeles izgatavot. Izstrādājāmies mēs, astoņi cilvēki, veselu pusgadu, bet atalgojumu par to nekādu nesaņēmām. Te visi priekšnieki ir vienādi zagji.»
«Viņai jau šoreiz nav vajadzīgs tikai skroderis, bet ari veikls uzjautrinātājs,» piemetināja pīkstulis. «Jēzus Marija, vai tad jūs to nevarējāt saprast?»
«Gluži kā Prāgas avīžu sludinājumos,» Sveiks prātīgi papildināja. «Tur visi meklē meitenes tikai saimniecības vadīšanai, bet par uzjautrināšanos nav minēts neviens vārds. Tā lētāk iznāk, jo visi jau tāpat saprot.. .»
Hudešeks aptvēra ceļgalus rokām un, plks'tulī sasarkušām acīm skatīdamies, ieruna j as:
«Es neesmu nenovīdīgs cilvēks, bet šai brīdī no sirds nožēloju, ka mans neapdomīgais tēvs nav savā laikā ari mani izmācījis par skroderi. Ja tev, biedri, Dievs palīdzēs, lūdzams, tad neaizmirsti arī mani. Garā es būšu vienmēr pie tevis.» It kā zvērestā viņš pacēla divus pirkstus pret debesīm.
Tai pašā laikā krievu zaldāti hauptvahtē izjautāja Mareku, par ko šis tā nosodīts. Viņi iegalvoja, ka nometnes priekšnieks, kaut gan pēc tautības vācietis, esot tomēr godīgs cilvēks. Beidzot izzinājuši Mareka aresta īstos iemeslus, viņi teica:
«Tev, brāl, tā nevajadzēja vis darīt. Tās kundzenes atveda sev līdz daudzas kastes; tagad mantas izdalīs, bet tu te nekā nedabūsi.»
Nākamā dienā, kad Horžins atgriezās no pilsētas, nometnē viņš varēja jau paziņot, ka pēcpusdienā sāks izdalīt dāvanas un ka pilsētā izdevies atrast kādu pareizticīgo rotu, kura sastāvot no serbiem, rusiņiem un pareizticībā pārgājušiem čehu gūstekņiem. Pats viņš arī esot nolēmis pieņemt šo ticību, lai pēc tam varētu brīvi staigat pa restorāniem un nebaidīties no goro- dovojiem. Pēc šīm jaunajām ziņām Hudešeks palika ļoti domīgs, un, kad Horžins vēl apstiprināja, ka pārkristītie varēšot pilnīgi brīvi staigāt apkārt un paši sev darbu izraudzīties, viņš priecīgi izsaucās:
«Tad iestāšos arī es tajā rotā un ļaušos pārkristīties! Varbūt jaunais Dievs man palīdzēs pilsētā brīvāk padzīvot un atrast kādu jauku meiteni.»
Svētais tētiņš Joahims, ticības mācības pasniedzējs Omskas sieviešu ģimnāzijā, bija dievbijīgs cilvēks, kas ar visu savu silto sirdi un aprobežoto prātu nodevās slāvu svētajai lietai.
Viņš bija tas, kas nometnes priekšnieku noteikti lūdza pareizticīgos kareivjus atdalīt no parastajiem gūstekņiem un brāļiem — čehiem ļaut atstāt maldīgo katoļu ticību. Pēc pirmajiem izdevušamies mēģinājumiem viņa galvā radās liela ideja — visus slāvus atgriezt īstā krievu tautas pareizticībā.
Horžinu, kad tas ieradās ar lūgumu uzņemt arī viņu vienīgi īstajā ticībā, svētais tētiņš apsveica ar nemākslotu sajūsmu. Dabūjis turklāt vēl dzirdēt, ka nometnē esot daudz tādu pār- kristīties gribētāju, viņš cieši apkampa Horžinu un izsaucās:
«Lieliski, nudien lieliski! Kas to būtu varējis domāt? Parunā, mans dēls, ar saviem biedriem; vienojieties sirdī un pārliecībā un tad visi reizē atkal atnāciet pie manis. Nokristīsim pie vienas reizes. Tikai tev vajadzēs iepriekš pameklēt krusttēvus, nūja — bet gan jau es pateikšu, pie kā var griezties.»
Kad Horžins pēc tam atkal atgriezās nometnē, viņa priekšā jau norisinājās neparasta aina. Pie noliktavām stāvēja vācieši, aiz viņiem ungāri, tālāk rumāņi un itāļi. Pa četri reizē tie iegāja noliktavās un iznāca no turienes, nesdami rokās pa paciņai veļas, pa šinelim, deķim, šņorzābaku pārim; arī sērkociņu kastīšu, mahorkas un papirosu netrūka. Krievu zaldāti špalerā ielenca pūli, kurā bija sadzīti čehu un serbu tautības gūstekņi, neizlaizdami nevienu no tiem pēc dāvanām. Paši šie sargi ar lietpratēju acīm novēroja saņemtās mantas un tūlīt tās novērtēja:
«Labas lietiņas. Uz tirgus laukuma rubļus 50 varēs dabūt.»
Horžina priekšlikums pieņemt visiem pareizticību šai brīdī palika bez kādas ievērības. Kad viņš sāka stāstīt, cik pārlaistīto rota bagāti dzīvo — ēd kāpostus ar gul ašu un katrs no sava krusttēva vēl saņem pa trijniekam kā dāvanu līdz ar uzaicinājumu izdzert pie tā mājās pa glāzei tējas ar siltām bļinām — kāds nikni pat uzsauca:
«Neapvārdo nu zobus! Pats redzi, ka visi te aizņemti ar svarīgākām lietām, nekā tavs Dievs un kristīšanās.»
Dāvanu izdalīšana sekmējās ļoti ātri. Daudzi tikko saņemtās lietas ātri aiznesa uz savu baraku, tikpat steidzīgi atgriezās pie noliktavām un jau iepriekš slēdza ar krievu zaldātiem līgumus par nākamā devuma pārdošanu. Noliktavā atskanēja grāfienes Taksilas laipnā balss (viņa pašrocīgi izdalīja papirosus ar sērkociņiem), un bezbēdīgi trīsēja baroneses smiekli, jo aiz viņas stāvēja Gavrils Mihailovičs, stāstīdams riskantas krievu anekdotes — speciāli nesmēķētājiem.
Palkavnieks fon Klagens, kas arī kādu laiku noraudzījās šai dalīšanas procesā, ieteica reģistrēt gūstekņus, lai katrs ar savu parakstu apliecinātu attiecīgo lietu saņemšanu. Bet Sarkanā Krusta dāmas šādu priekšlikumu smiedamās noraidīja:
«Ah, tie jau ir visi mūsējie! Visiem viņiem te pietiks!»
Ielenktie pa to laiku ar pieaugošu nemieru novēroja izdalīšanas gaitu, jo priviliģēto gaidītāju rindas nemazinājās, bet arvien vēl pieauga. Beidzot pīkstulis teica Sveikam:
«Lūk, tur iet palkavnieks, mūsu nākamais saimnieks. Lūkosim izlauzties pie viņa. Tas jau tagad mūs dzīvus neapēdīs. Sliktākā gadījumā — iekraus pa purnu, bet tas jau te bieži gadās.»
Abi viņi veikli izlīda caur špaleru, skriešus aizsteidzās pie fon Klagena, kareiviski sasita papēžus un nostājās frontē. Kad palkavnieks tos izbrīnījies uzlūkoja, pīkstulis skaļi ierunājās: