«Jūsu augstdzimtība, Herr Oberst! Es esmu skrodera meistars, kas šūs jūsu godājamai kundzei, un manu draugu jums labpatika izraudzīties sev par apkalpotāju. Palkavnieka kungs! Ļoti lūdzam mūs nostādīt ungāru rindā pēc dāvanām, lai arī mēs kaut ko te varētu dabūt. Mēs to jums desmitkārt atkalposim.»
«Bet jūs taču esat čehi — vai ne? Kāpēc jums iepaticies būt par ungāriem?»
«Atļaujiet paskaidrot: tikai tāpēc, ka čehi nekā nedabūs,» niķīgi aci mirkšķinādams, runāja pīkstulis. «Bet mums, palkavnieka kungs, paraugieties pats, pieklājīgākas drēbes pašreiz ir ļoti vajadzīgas.»
«Dāmas apgalvo, ka visiem pietiks,» fon Klagens sausi atteica, bet brīdi vēl padomāja, tad apgriezās un līdz uzaicināja abus gūstekņus:
«Nāciet! Es viņas palūgšu.»
Viņš iegāja noliktavā, pasauca pie sevis feldfēbeli un, uz Sveiku ar pirkstu norādīdams, deva pavēli:
«Sitos divus tagad nostādi pašās pirmajās rindās!»
«Klausos, jūsu augstdzimtība!» skaļi atbildēja feldfēbelis un, sagrābis abus aiz apkakles, iegrūda pie ungāriem. Pēc minūtēm piecām viņi jau iznāca ar dāvanu pakām padusē, un kad bija tikuši savā barakā, pīkstulis ierunājās:
«Sitās lietas ir tikai mums personīgi domātas. Tās mums palkavnieks iedāvināja tādēļ, ka rīt jau sāksim pie viņa kalpot.»
Abus laimīgos ielenca vēl tukšā palikušie biedri, un Sveiks jutās īsti priecīgs par jaunajiem šņorzābakiem, kuros viņš atrada arī gabalu ziepju, smēri pret utīm, galvas suku un citus sīkumus. Kad no pagalma atnesa vēsti, ka itāļi un rumāņi jau savu daļu saņēmuši, ka pēdējie vairs dabūjuši tikai pa kastītei sērkociņu un par diviem vienu šineli — tad baraka pārvērtās lapseņu pūznī, kur pašreiz iesviests kāds akmens. Troksnis un nemiers nemitējās, kamēr beidzot aizmirstie nolēma nākamā dienā nosūtīt delegāciju pie nometnes priekšnieka, lai tas rūpētos par taisnīgu izdalīšanu.
Barons fon Klagens šo delegāciju arī laipni pieņēma, uzklausīja viņas žēlošanos, atzina, ka tā pilnīgi pamatota, bet beigās paraustīja plecus un tēvišķi ierunājās:
«Jūs esat saprātīgi ļaudis: spriediet paši, ko es tur varu darīt? Dāmas ir no Austrijas, dāvanas ir no Austrijas, un jūs visi arī esat Austrijas armijas kareivji. Es, protams, būtu sadalījis tā, lai visiem iznāktu vienlīdzīgi, bet vai tad man ir kādas tiesības tā rīkoties?»
Par čehiem pārdomādams, fon Klagens atcerējās arī Mareku, kura jautājums līdz šim vēl nebija izšķirts. Viņš pasauca savu skrīveri un teica:
«Es jums pavēlēju jau šodien no rīta pie manis atvest to gūstekni, ko vakar arestēja. Kāpēc tas vēl nav izdarīts? Piezvaniet tūlīt feldfēbelim, lai viņš to bez kavēšanās atgādā šurp konvoja pavadībā.»
Tā bija īsa nopratināšana ar garu garo atbildi. Klagens lika sev izstāstīt par nacionālo politiku Austrijā, par dažādo tautību stāvokli šai valstī, par dinstacijas attiecībām ar sabiedrību un tad, pēkšņi uz Mareku paskatījies, teica krieviski:
«Nav labi tā, kā jūs vakar izturējāties. Tas nav varonīgs solis. Lauzt zvērestu un stāties frontē saviem brāļiem pretī, nav grūti izdarāms. Bet jums taču ir tiesības kļūt par virsnieku? Es jums dodu draudzīgu padomu: labāk izmantojiet šo savu priekšrocību, nekā samusiniet tumšus, neapzinīgus ļaudis pret viņu vadoņiem. Tas var ļoti bēdīgi beigties . ..»
Brīdi fon Klagens domīgs staigāja pa kanceleju, tad apstājās Marekam blakus un turpināja:
«Kas jūs esat — katolis vai pareizticīgais? Es teikšu tētiņam Joahimam, lai pieņem jūs pareizticīgo rotā; tad būsiet brīvs un, tā kā esat inteliģents, varēsiet pats sev darbu atrast. Tikai savu nihilismu jau laikus metiet pie malas!»
Un, Mareka atbildi negaidīdams, viņš jau nodiktēja vēstuli Joahimam, lūgdams šo inteliģentu pieņemt un par to labi parūpēties. Mareks ar vēstuli nekavējoši devās pie tētiņa, un, kamēr viņš tur atbildēja uz visiem nepieciešamajiem jautājumiem, nometnē čehi jau saņēma arī savu daļu dāvanu: katrs pa kastītei sērkociņu, pa bundžiņai sēra smēres un kādu nelāga smirdošu pulveri pret kukaiņiem. Sarkanā Krusta dāmas šoreiz izdalīšanā vairs nepiedalījās, un viss pagalms skanēja no neapmierināto protestiem. Cilvēkam, kas mēģināja viņus nomierināt, tie uzkliedza:
«Vecais ēzeli! Idiots! Austrijas muļķi — vācies pie velna.»
iKad šis cilvēks atteicās labprātīgi aiziet un aizbildinājās, ka arī viņš pēc tautības esot čehs, to ar varu izsvieda laukā. No turienes viņš, salu ilgi nevarēdams paciest, paklusām ievilkās citā barakā, kur uz durvīm bija uzrakstīts: «Austrijas armija — vācieši».
Cehu barakā Sveiks un pīkstulis savus vecos apģērbus izdalīja tiem, kam tādu visvairāk vajadzēja, bet kuri nekā nebija dabūjuši. Turpat uz nārām Horžins citiem biedriem ar sajūsmu stāstīja par lielisko dzīvi pareizticīgo rota. Tagad, kad čehi esot jau tikpat kā atdalījušies no Austrijas, vajagot arī atdalīties no katoļu ticības un vecās Romas pāvesta. Viņš pierakstīja visus, kas bija vienisprātis, ka šai barakā var nosma'kt, un tādēļ jāmeklē jauns Dievs, ja jau vecais — visu zinošais un visu varenais —negribēja te par viņiem kautcik parūpēties pat tik izdevīgā gadījumā, kāda bija nupat kļūmīgā dāvanu sadalīšana.
Driz vien Horžina saraksts ar pārkristīties gribētājiem aizņēma jau garu lapu. Tad viņš sadabūja jaunu papīru, savilka uz tā līnijas un sāka skaitīt pierakstītos:
«Jau divdesmit septiņi. Bet tas vēl par maz. Vajag salasīt pilnu simtu. Kas vēl vēlas?»
«Nu raksti tad mani arī klāt,» atsaucās kāds no nārām, «bet tikai gādā, lai Austrijā mums par to neklātos slikti.»