«Ko niekus!» mierināja kaimiņš, «vai tad tev uz pieres būs uzrakstīts?»
«Nu raksti tad: Jānis Pokornijs. Es drošības dēļ tomēr kristīšos zem sveša vārda.»
«Vēl divus! Nu ātrāk, ātrāk, bērni!» mudināja Horžins.
«Lai iet! Es arī pievienojos. Runā, ka viņi izdalot cukuru. Raksti: Vaclavs Pšecetel! [2] »
«Bet mani raksti pašu pēdējo: Franta Polaks. Es nozagu uz tirgus laukuma gabaliņu ziepju. Tad mani notvēra un neganti pēra. Bet pareizticīgos, tā runā, viņi neperot.»
No būdas izlīda krievu zaldāts un izdzēsa lampiņu. Tumsā kāda balss iesaucās:
«Nu, draugi, .uzdziedāsim!»
«Ko tad?»
«Kādu revolucionāru dziesmu šoreiz!»
Jau pēc pāris minūtēm no' spēcīgajām skaņām drebēja logu rūtis visā tumšajā barakā.
Gals pienāks Berlīnei, gals pienāks Vīnei; Austrijas ķeizariem atvērsies kaps! Prāgas žandarmi čehu bumbām Augstu gaisā uzsperti taps!
TREŠĀ NODAĻA Sveiks un pīkstulis kalpo pie fon Klagena
Sestdienā krievu zaldāts aizveda Sveiku un pīkstuli uz fon Klagena dzīvokli. Tur madam fon Klagena pati abus saņēma un, laipni uzsmaidīdama, uzdāvināja vienu rubli:
«Lai zaldāti jūs aizved uz pirti. Bet pielūkojiet — nomazgājieties krietni un, kad atgriezīsieties jūs — viņa norādīja uz skroderi — pieteiksieties apkalpotājai, bet jūs, kā tad jūs īsti satic — ak Jāzeps! — uzmeklējiet sētnieku, lai tas jums ierāda, ko te darīt. Šodien nekādu uzdevumu nebūs. Kas būs pāršu- jams, to jums rīt pati parādīšu.»
Kleitai nočaukstot, baronese iegāja savā istabā, bet aiz viņas palika vesels smaržu vilnis.
Sētnieks, īsts krievu cilvēks Semjons Pavlovičs Sutovs — dzērājs un dievbijīgs līdz matu galiem, par savas dzīves augstāko uzdevumu uzskatīja lūgt Dievu, zagt visu; kas nav ciešāk piesiets, lai uz tirgus to tūlīt pārdotu un par iegūto naudu nopirktu pēc iespējas vairāk pašbrūvētā.
«Tātad, balodīt, pie mums, pie kunga esi kalpot atnācis?» viņš papurināja galvu, kad Sveiks tam pēc visiem pieklājības likumiem stādījās priekšā. «Nu, vajadzēs tev kungam zābakus, notīrīt, lai tie spīdētu kā pats spogulis, no šineļa putekļus nāksies izdauzīt, patvāri uzlikt, krāsni iekurt, ūdeni atnest. Jā,, jā — daudz tev būs dažādu darbu! Koridoru vajadzēs uzmaz- gāt, grīdas izberzt.. .»
Labsirdīgais, bet pietiekoši sapratīgais Semjons Pavlovičs. uzskaitīja visus tos darbus, ko līdz šim bija darījis viņš kopus ar pārējo mājas personālu. Pēc tam viņš sāka uzmanīgi iepazīstināt Sveiku ar jaunās vietas aizkulisēm:
«Pavāre Ņina Fjodorovna te nekam neder. Gaļas tev vairāk kā pienākas viņa neparko nedos. Spirtu no tās arī velti gaidīt. Pati, nolāpītā, ar kungu šņabi bieži vien kaklu paskalo, nāk arī viesos pie mums un uzdzīvo īsti lustīgi. Bez tam nekad neaizmirsti, ka .arī es te atrodos, un, ja tu, austriešu suni, kaut ko dabū ievilkt — vismaz pusi atgādā šurp, citādi es neturēšu muti. Katrs piliens jau nāk par labu un mitrums nekad nekait tādiem ļaudīm kā mēs. Lai tas Kungs piedod manus grēkus!»
Sētnieks iesita sev knipi pakaklē, pagriezās pret svētbildi kaktā un, zemu locīdamies, pārkrustījās. Pēc tam viņš atkal nosēdās Sveikam blakus uz gultas malas un turpināja:
«Nu, bet istabas meita Zinaīda Sergejevna ir toties pavisam cita manta — oh, kas tas par varenu meitieti! Viņa arī oficieriem būtu gards kumoss; ar to, brāl, esi uzmanīgs! Pati ne dūma neievelk, bet papirosus kundzei noceļ dučiem un man,, nabaga vīram, šurp atnes. Pat pa glāzītei liķiera neaizmirst man atgadāt. Eh, kad tik tu, bračiņ, nu varētu ar viņu iesākt,, lūk, tā,» un Semjons Pavlovičs parādīja izteiksmīgu žestu ar pirkstiem, «kas tad tev nekaitētu te pie mums dzīvot kā Dieva ausī! Visas atslēgas būtu rokās . ..»
Sētnieks atkal lūdzoši paskatījās uz svētbildi, it kā palīdzību gaidīdams, un tad dziļi nopūtās:
«Un tavs biedrs laikam nodomājis šūt kundzei? Viņa mums te ir varen švīta! Ja šis būs veikls, varēs tālu tā tikt. Viņai bipži vien ir vējš galvā. Viens oficieris jau bija iesācis tādu šuri-muri, bet abiem dikti bail no vecā palkavnieka. Ļaudis- runā, ka viņas dēļ tas esot jau vairākus divkaujās sakapājis. Viņš ir vācietis — bet ar vāciešiem vis jokus nevar taisīt!' Nāc nu, es tev parādīšu, kur turpmāk būs jādzīvo!»
Viņš aizveda Sveiku pašā nogales istabelē. Tā bija pavisam šaura un piekvēpuši, cietuma kamerai līdzīga telpa, ar divām dzelzs gultiņām, galdiņu un pāris krēsliem. Kaktā atradās vēl kāda pierūsējusi mazgājamā bļoda un salūzis drēbju pakaramais. Sveiks tur vispirms izlika savas lietas un sāka biedra formu izkravāt. Tai brīdī istabas meitas pavadībā ienāca arī pīkstulis.
«Sai meitenei nekas nekaiš,» viņš domīgi teica, matus sasukādams. «Bet no pašas kundzes man jau pa gabalu galva reibst. Un ko visu viņa negrib dabūt gatavu! Te tikai, draugs, būs darbs kā siena laikā!»
«Jā, darba būs tiešām daudz,» atbildēja Sveiks, savā gultiņā garšļaukus atlaizdamies. «Sētnieks jau man šo to interesantu pasteidzās izstāstīt.»
«Kāda nozīme te sētniekam, kad viņa grib gandrīz reizē- dabūt gatavu vasaras uzvalku, blūzi, veļu, kostīmu, mēteli un; kažoku! īstenībā tur pietiktu darba ne tikai līdz kara beigām, bet pat līdz nākamai Pastarai dienai. Un teicās, ka pati man palīdzēšot. Kad palkavnieks esot kancelejā, viņai atliekot daudz, brīva laika. Tas nozīmē, ka man kā vergam te vajadzēs strādāt visu laiku bez atpūtas!»
Sveiks, pretēji savam paradumam, šoreiz klusēja. Pīkstulis krietni izlamājās, un, kad Sveiks arī pēc tam vēl neko neatbildēja, viņš jautāja:
«Kas ar tevi ir noticis? Vai valodu esi pazaudējis?»
«Nē, es tikai atcerējos Mareku,» Sveiks skumīgi atteica. «Kāpēc gan viņš tagad nav te mūsu vidū? Daudz ko tev Mareks varētu palīdzēt. Un, kas zin, vai tikai viņu vēl nepakārs? Kāda velna pēc tām mamzelēm vajadzēja braukt šurp no Austrijas?»