«Jā, žēl patiesi tā zēna, bet man liekas, ka viņš arvien vēl sēž arestā. Biedri,» — te skrodera balss kļuva klusāka, noslēpumaināka, «tici man, tā kā viņš to iesāka — tā nevienu revolūciju netaisa. Tā ar buržuāziju nekaro. Man arī sirds bija pilna tām vazaņķēm ar dūrēm uzbrukt, bet es tomēr savaldījos un teicu pats sev: «Esi prātīgs un savaldi mēli; uzlaid labāk tām kādu duci izsalkušu kukainīšu. Kad tie kodīs — viņām sūrstēs vairāk un ilgāk, nekā kad tu ar visrupjākiem vārdiem būtu tās aizskāris. Bez tam — par tādu taktiku nevienu nearestē.» Te pīkstulis noliecās Sveikam pie pašas auss: «Pielūko tikai, es te esmu gan padevīgi piesolīj i s savu u a rbu. bet — kas zin, varbūt manī slēpjas arhitekts, kam pavisam citi nolūki. Tu jau pats zini karavīra likumu: iznīcini ienaidnieku, kā vien vari, un lūko tam nodarīt pēc iespējas lielākus zaudējumus.»»
Šoreiz Sveiks atbildēja tikpat skaidri:
«Es tad cīnīšos vienā frontē ar tevi un lūkošu savukārt ieņemt ķēkšu ar istabas meitu.»
Tādā pārliecībā Sveiks uzsāka savus jaunos pienākumus pildīt un izdarīja visu tik priekšzīmīgi, ka barons fon Klagens bija ar viņu pilnīgi apmierināts. Palkavnieka zābaki tagad spīdēja kā spogulis, istabas bija neparasti tīras, un, kad nā'kamā sestdienā, pēc vēl pamatīgākas uzpošanas, fon Klagens uzsita Sveikam draudzīgi uz pleca, viņu uzslavēdams, mūsu brašais kareivis nekavējās no savas puses laipni piebilst:
«Man ir tas gods aizrādīt, ka pie tādiem kungiem kā jūs esmu jau arī agrāk kalpojis. Feldkurats Kaca kungs bija tāds cūka, ka piedzērušā stāvoklī tas visu istabu aplaistīja, bet virsleitnantu Lukašu bez dzeršanas sērgas vēl vajāja arī sievietes. Atļaujos jums vēl ziņot, palkavnieka kungs, ka Kaca istabā kārtību ieturēt nācās pavisam grūti. Bet es, paldies Dievam, esmu diezgan saprātīgs cilvēks, un, kad vienreiz ormanis manu kungu atveda mājās ar sava zirga ķeseli galvā, es to ķeseli nopirku un vienmēr, kad feldkurata kungs taisījās «braukt uz pirti» — man šī ķesele bija labākais palīgs tīrības un kārtības uzturēšanai istabā.»
Pēc šādām dienām, kad Sveiks atkal sētā sagatavoja patvāri, uzpūzdams tajā ogles ar zābaka stilbu, viņu pie sevis pasauca sētnieks:
«Osip Sveikovič, panāc šurp! Es tev te biedru atvedu.»
Koridorā stāvēja Mareks. Sveiks viņu tūlīt ieveda savā istabā un, no prieka aizelsies, sāka par visu izprašņāt:
Vai izbēgi gan? Tevi droši vien gribēja nošaut vai pakārt?»
«Nekā tamlīdzīga!» iesmējās brīvprātīgais. «Es tagad atrodos pareizticīgo rotā. Atnāc pats kādreiz pie mums paciemoties,, tad redzēsi, kā tagad dzīvojam.»
«Draugs,» Mareks turpināja stāstīt, kad Sveiks bija vajadzīgā vietā aiznesis savu patvāri, «nekad es to nebūtu pat sapnī iedomājies, ko tagad dara Horžins. Viņš ir kļuvis par trīspadsmito apustuli: pusnometnes jau pārvīlis krievu ticībā un nākamajā svētdienā vēl simtu no mūsējiem vietējā baznīcā pār- kristīs. Visi čehi tagad audzina garas bārdas, uzcītīgi mācās savus vārdus krieviski parakstīt un meklē bagātus krusttēvus, no kuriem varētu pēc iespējas«.vairāk dāvanu izspiest. Ja Čehija kādreiz būs neatkarīga, tad mēs līdzi uz turieni aizvedīsim vairāk popu, kā mūsu ciltstēvs Cehs reiz sadzina lopu uz Ršipas kalna. Visa Krievija par šo pārkristīšanos ir jau sajūsmā. Hudešeks ir tagad reliģiozākais cilvēks visā rotā. Kāda palkavnieka meita māca viņam krievu ābeci, un pēcpusdienās viņš iet pie tās evaņģēliju lasīt. Tētiņš Joahims ir nodomājis viņu mācīt svētos rakstos, lai to kādreiz savā vietā atstātu par popu.»
«Jā, šis Hudešeks te tālu tiks,» Sveiks piemetināja. «Bet. vai tu arī neesi jau nodomājis par popu palikt?»
«Esmu ateists,» Mareks atteica. «Bet, ja mani kādreiz gribēs no tās rotas izdzīt, es krievu ticību tad pieņemšu bez pretošanās. Ir taču gluži, viena alga, kada komēdija te cilvēkam jāspēlē, ja tikai vēders pilns un āda paliek vesela nākamajām, dienām.»
«Vai zini ko: es arī ļautos pārkristīties, bet tikai ar vienus noteikumu, nevis krusttēvs, bet īsta krustmāte tad lai māni< tur uz rokām kā pieklājas un pēc visiem svētajiem likumiem .. .»
Svētais tētiņš Joahims jau sevi uzskatīja par garīgo ganu, kam izcila nozīme pienākas visā pareizticīgajā draudzē. Svētais gars caur viņa gādību bagātīgi nolaidās uz gūstekņiem, un baraka, kurā novietoja pārkristītos, drīz vien izrādījās par šauru. Visi zagļi, sliņķi, vazaņķi, avanatūristi, blēži un bezdievji tagad griezās pie šī izredzētā popa ar lūgumiem ieteikt viņus, krievu īstajam Dievam, lai pēc tam brīvāk un sekmīgāk katrs varētu nodarboties ar savu iemīļoto arodu. Un batjuška svētā 'vientiesībā viens pats ticēja, ka nupat iesākas sengaidītā slāvu cilšu apvienība zem pareizticības varenajiem spārniem.
Viņš kala dzelzi, kamēr tā karsta. Ikdienas noturēja ar gūstekņiem garīgas sarunas par slāvisma milzīgo nozīmi, kas Dieva uzsūtītā pārbaudījuma laikā tagad visas izkliedētās ciltis .atkal apvienos ap matušku — Maskavu. Kaut kur viņš bija sameklējis arī grāmatu par Husu un Kamenski un ar citātiem ;no tās centās izgreznot savus sprediķus. Bet čehi šim svētajam tētiņam bieži vien sajuka ar melnkalniešiem, čehu karaļvalsts, pēc viņa domām, atradās pie Adrijas jūras, un tā daudzkārt klausītāji netika ne pie kadas jēgas par sevi un savas zemes nākamības .izredzēm.
Svētdienā, kad pareizticības klēpī uzņēma nākamo simtu, •visā Omskā bija sarīkotas lielas svinības. Garnizons soļoja parādes maršā. Baznīcu no visām pusēm ielenca liels bars dienaszagļu un klaču sievu. Kad skaistā rindā beidzot paradījās jaun- atgūtie, tālu atskanēja spēcīgs «urrā!» un ilgi plaukstu sitieni. Bet pēc tam, kad svētais tētiņš bija teicis savu svarīgo runu par nabaga čehiem, kuri vēl arvien smokot zem turku pagānu jūga un tagad visi kā viens vīrs gribot atgriezties svētās Krievijas — savas matuškas aizsardzībā, pūlis sāka skaļi šņukstēt.