Sveiks vēlreiz pārlaida acis savai tukšajai istabelei un tad vairāk čukstot nekā balsī piebilda:
«Kolīdz es atkal būšu Prāga, jums, palkavnieka kungs, no turienes atrakstīšu pašu pirmo pastkartiņu ar vajadzīgo marku. Jūs esat tās vērts .. .»
Kad pulkstens astoņos vakarā fon Klagenu laulātais pāris brauca atklātās kamanās uz kinoteatra izrādi, no tējnīcas patlaban iznāca kāds austriešu gūsteknis ar somu uz muguras. Neatlaidīgi tenterēdams zirgam pa priekšu, viņš dziedāja savā nodabā:
Barakā uz nārām gulēt — Draugs, tas nav vis lāga joks! Labāk brīvi apkārt klejo, Piedzeries kā īstens spoks!
Tas bija brašais kareivis Sveiks, kas pēc mazas atpūtas tagad taisnā ceļā devās tieši uz nometni.
CETURTĀ NODAĻA Ko nu darīt?
Tai īsajā laikā, kamēr Sveiks kalpoja pie fon Klagena, nometnes dzīvē daudz kas bija pašos pamatos izmainījies. Kad viņš uzrāpās uz nārām, tur grūti vairs bija saskatīt vecos paziņas, un tie paši, kas vēl bija atlikuši, uz parasto jautājumu: kā nu klājas? — diezgan nelaipni atbildēja:
«Kaut pats velns reiz parautu tādu dzīvi!»
Tiešam — dzīve bija kļuvusi vēl nepanesamāka. Nometnes priekšnieks barakas apmeklēja katru dienu, bet nevis tādēļ, lai uzklausītos gūstekņu sūdzības un censtos viņu dzīvi uzlabot. Tagad palkavnieks ieradās, lai pērtu ar savu ādas pletni katru, kas vien tam ceļā pagadījās. Viņš sita ļaudis par nekārtībām mazgatavā, par netīrību atejās, par slikto gaisu barakās.
Viņš jau nerunāja ar gūstekņiem vairs vāciski, bet lietoja tikai krievu valodu un tos, kuri viņu vēl lāgā nesaprata, pēra par kuru katru noziegumu. No šīm nepatikšanām neizbēga arī vācieši un ungāri. Kad Sveiks pēc pāris dienām ieraudzīja, ka fon Klagens ar pletni rokās cehu barakā trenkāja gūstekņus, bet tie veikli kā mērkaķi lēkāja pa nārām, lai izbēgtu no neatlaidīga uzbrucēja, viņš gluži prātīgi ierunājās:
«Lūk, īstu cirku te jau sarīkojuši. Kurš veikls lēcējs, tam vesela āda. Kad nu vēl būtu pagadījies pīkstulis pa rokai, tad
ij ar duci pletņu šim dīdītajam nepietiktu.»
★
Nometnē saņēma rīkojumu izsūtīt gūstekņus darbā — pilsētu satīrīt, malku pievest un kapus izrakt. Katru ritu no barakām tagad izgāja piecdesmit cilvēku un vakaros viņi atgriezās izsalkuši, izmocīti, nosaldētām ausīm un deguniem, stīviem kāju un roku pirkstiem.
Darbā nedzina tikai tos, kuriem trūka apavu. Tādēļ drīz vien, pateicoties krievu zaldātu uzņēmībai un izdevīgai tirdzniecībai ar zemniekiem, katru rītu, kad sāka sastādīt darba grupu, daudzi gūstekņi noāva kājas, pasniedza zaldātiem savus šņorzābakus vai vaļinkus un teica:
«Ei, puis', dod rubli un lieio vesels!»
Zaidats paņēma apavus, samaksāja naudu, un gūsteknis mierīgi rāpās atpakaļ uz nārām, uzsaukdams krievu feldfēbelim, kas saskaitīja strādniekus:
«Tu taču redzi, ka man kailas kājas un tā nevaru darbā iziet!»
Turpretim tie, kuriem vēl bija zābaki vai vaļenki, arī naktīs gulēja apautām kājām, lai citi šos atlikušos apavus nenozagtu. To ievēroja krievu zaldāti un jau pusnaktī modināja apautos no miega, saukdami:
«Ei. malači, rīt jums jādodas darbā! Kāds vārds, tēva vārds un uzvārds? Pierakstīsim jau laikus, lai no rīta neaizbēg.»
Tā apavi kļuva tikai par postu, un viņu cenas kritās arvien zemāk. Drīz vien tās bija jau noslīdējušas tik zemas, ka pārdevējs par dabūto samaksu nevarēja ne pilnu nedēļu badodamies izdzīvot. Cukuru gūstekņiem vairs neizsniedza, maizes porcijas arī samazināja un pusdienās deva tikai vecas, smirdošas zivis, samazgām līdzīgā ūdenī izvārītas. Vecītis, kas vārīja ūdeni tējai, bija jau tādā mērā izlepis, ka savu virumu izsniedza tikai tiem, kuri spēja katru reizi samaksāt pa kapeikai. Beidzot daudzi bija spiesti novilkt savu veļu un tāpat rezerves mundierus pārdot uz tirgus laukuma par nieka grašiem. Nometne tā ātri vien pārvērtās par skrandainu baskāju mītni. Vakaros, kad šie ļaudis visi rindās gar nārām stāvēja pārbaudei, Sveiks teica:
«Te izskatās gluži kā saulesbrāļu parādē. Kas vēlas saņemt pirmo prēmiju?»
Feldfēbelis, brašais Pjotrs Osipovičs, pa dienām barakās ieveda zemniekus no apkārtnes sādžām un amatniekus no pilsētas, kas meklēja sev darbiniekus. Gūstekņus ieraudzījuši, viņi domīgi pakasīja pakaušus un ierunājās:
«Pie mums tagad ir auksts. Saltums liels, sniega daudz. Viņi nosals kā prusaki. Atnāksim labāk pavasarī, kad varēs jau kailām kājām staigāt.»
Kādu nakti barakā iebruka trokšņains pūlis un drāzās tieši uz nārām. Uz jautājumu: «No kurienes nākdami?», tie smieda- dies atbildēja:
«Mēs esam pareizticīgi ļaudis. Pārkristītā rota atgriežas savā pajumtē.»
«Hallo, hallo! Marek, Horžin, Hudešek!» skaļā balsī sauca Sveiks, tumsā nekā nevarēdams saskatīt.
'Mareks un Horžins tiešām drīz vien aizrāpās līdz Sveikam, un viņš tos abus cieši apkampa sirsnīgā atkalredzēšanās priekā. Pēc tam Horžins izvaicātājam īsi atbildēja:
«Hudešeka dēļ jau viss tas īstenībā notika. Tas vecais pal- kavnieks-pensionārs mūs pusstundu atpakaļ visus aizdzina no vietas tādēļ, ka Hudešeks bija sagrēkojis ar viņa meitu. Tagad viņš pats ir arestēts. Bet mūsu dienaszagļu dzīvei ir beigas.»
To dzirdēdams, brašais kareivis Sveiks dziļi un patiesi nopūtās, gudri piebilzdams:
«Ar taisnu lietu arvien cilvēks tiek dzīvē vistālāk. Kristīgi sāc, kristīgi beidz. Beigas ir kronis visam.»
«īstenībā jau nebija nemaz vērts vairs šurp nākt,» atsaucās vēl Horžins. «Visā pilsētā runā, ka drīz būšot miers noslēgts. No frontes ir atbraukuši kazaki. Pozīcijās esot pacelti balti karogi, un četrpadsmit dienas nav dzirdēts vairs neviens šāviens. Bez tam runā, ka mums šajās dienās vajadzēšot braukt atpakaļ uz Krieviju darbā. Bet tās, droši vien, ir tikai tukšas baumas. Viņi grib mūs novietot kaut kur robežas tuvumā, lai pēc miera noslēgšanas tūlīt sūtītu atpakaļ uz Austriju.»