Taisni vienu nedēļu pēc šīs sarunas visus gūstekņus izdzina 1Y<> barakām pagalmā, nostādīja pa četriem rindās uns ieslēdza zaldātu ķēdē tik cieši, ka nevienam nevarēja nākt: prātā izbēgt. Tā visus sadzina nometnes centrā, pie paviljona.
Lielais izstāžu paviljons izrādījās patlaban tukšs, jo gūstekņi, kuri tur mitinājās, bija aizsūtīti uz pilsētu darba. Tagad tur sadzina visus atvestos, un zaldātu ķēde dabūja vēlreiz ciešu pavēli: raudzīties, lai neviens neaizbēgtu. Tā pagāja puse dienas gaidās un visdažādākās baumās. Tikai vakarā ieradās ārsts,, vairāki oficieri un skrīveri. Feldfēbelis teica īsu uzrunu:
«Tagad jūs brauksiet uz Krieviju darbā. Tur jums būs labi. Kas slims, vai nespēcīgs, lai piesakās tūlīt — to apskatīs ārsts. Nu tā tad, marš — cits pēc cita pie daktera! Stājas te jaunā, rindā un visi papriekšu lai vēl pierakstās pie skrīveriem.»
«Melo, viņš nolapītais!» kāds rindās iesaucās. «Mājup mēs brauksim! Miers ir jau parakstīts! Man kāds zaldāts teica, ka no frontes jau sen visi esot mājās aizbraukuši.»
Sie vārdi uz gūstekņiem atstāja visbrīnišķīgajam dzīves eliksīram līdzīgu iespaidu.
Tie, kas reimatisma savilkti tikko vairs varēja pakustēties — tagad aizgāja ārstam garām svinīgā parādes maršā kā dresēti cirkus zirgi. Diloņslimie, kas tikko vairs parunāt varēja, tad izkliedza tikpat braši un skaļi, kā visi citi: «Vesels, spēcīgs!» Un ārsts Mitrofians Ivanovičs Markovs, uz šīm priekā mirdzošām sejām noraudzīdamies, pats sevī nodomāja: «Lūk nu, cik lieliski es viņus visus esmu izārstējis ar glicerīna ierī- vējumiem.» Jau tajā pašā vakarā viņš nolēma uzrakstīt «Krievu ārstu žurnālam» ievērojamu apcerējumu par savas jaunās metodes brīnišķīgiem panākumiem. Petrogradā viņš nodibinās pats savu laboratoriju, kas izgatavos tikai glicerīnu, uz bundžām būs lielisks uzraksts: «Markova eliksīrs».
Skrīveri sāka pierakstīt visu gūstekņu vārdus. Feldfēbelis gādaja par kārtību:
«Nu, ātrāk, ātrāk uz priekšu, bērni. Šodien jaunus mundierus saņemsiet. Kas pirmais pasteigsies, labākos dabūs!»
Paviljona priekšā pie lielām vecu lupatu un cauru zābaku gubām stāvēja krievu zaldēti slēgtās rindas ar feldfēbeli Pjot- ru Osipoviču vidū. Viņš norādīja zaldātiem, ko kuram gūsteknim izsniegt un vispār rūpējās par kārtību.
«Cepuri!» viņš kliedza, «Ei, šo cepuri dod tam tur! Ko? Viņam nav zābaku? Nekas par to. Dod vien cepuri, gan pietiks! Nu, ātrāk! Vai tad tu nemaz nedzirdi, aitasgalva tāds!»
Tā baskājaino gūstekni apbalvoja ar cepuri un tūlīt izgrūda n- ) ķēdes laukā — prom uz baraku. Tai pašā laikā par jaunu atskanēja feldfēbeļa pērkondimdošā balss:
«Dieva dēļ, kā es jums saku, tā darāt — un ne vārda vairāk! Ja es pavēlēju dot autus — ņemat! Kāpēc jums vajadzīgas bikses un, vai ta ir mana vaina, ka bikšu jums vairs nav kājas? Ņem autus un vācies prom! Nudien, viņi mani te pavisam nomocīs! Es pavēlu izsniegt zābakus, bet viņš pieprasa kreklu! Neraizējieties par tādiem niekiem: Krievijā jūs dzīvosiet kā Dieva ausī, jo priekšniecība jau par jums visur rūpējas!»
Gūstekņu apgādāšanā pielietoja gluži to pašu metodi, ko sen jau sajuta frontē. Amunīcijas vietā tur bieži vien atveda sienu; siena vietā saņēma — zābakus; zābaku vietā kājnieku daļām sūtīja lielgabalu lādiņus, bet lielgabalnieku granātu vieta viskarstākās kaujās dažkārt saņēma veselus vezumus veļas.
Slavenais feldfēbelis sāka tik vareni kliegt, ka gūstekņi drīz. vien vairs nemaz nepacēla no zemes viņiem pamestās lietas un steidzās jo ātrāk tām garām. Zābaku un lupatu kaudzes, vairs nekritās, un, kad līdz tām nokļuva arī Mareks ar Sveiki^, feldfēbelis deva pavēli:
«Vienam zābakus, bet otram kreklu. Ātrāk! Marš!»
Viens krievu zaldāts iesvieda Sveikam rokās zābakus, otrs; Marekam uzmeta netīru, nedezinficētu kreklu, tad piesteidzās, feldfēbelis un sauca:
«Apmainieties, es tā nemaz nedomāju. Kreklu dabūsi tu,, bet zābaki jāsaņem tam otram. Dievs augstais, te jau var cilvēks prātu zaudēt ar šiem austriešu plikadīdām! Vācieties ātrāk, prom un manās acīs vairs nerādieties!»
«Ar viņu velti debatēt,» teica Sveiks, barakā savu jauniegūto kreklu tuvāk aplūkodams. «Es viņu izmazgāšu un uz tirgus dabūšu trīsdesmit kapeikas, bet tu par zābakiem vari, droši prasīt divus rubļus.»
Līdz vēlam vakaram gūstekņi sēdēja barakā, no kuras nevienu laukā neizlaida. Tad viņus saskaitīja pa četri, nostādīja- garā rindā un veda uz vokzāli, kur priekšā jau gaidīja no.- lopu vagoniem sastādīts speciāls vilciens.
Gar šo vilcienu nemierīgs staigāja fon Klagens, sita ar pletni pa savu zābaku stilbiem un vērīgi skatījās katram gūsteknim sejā …
Jau ceturto reizi viņus visus saskaitīja vakara krēslā, un tad zaldāti ar šauteņu rezgaļiem sāka dzīt vagonos iekšā. Tikko gūstekņi tur bija apsēdušies, kad lokomotīve iesvilpās un vilciens sāka braukt. Sai brīdī kāds no āra vēl steidzīgi atrāva viena vagona durvis, veikli ielēca iekšā un pakrita turpat pie čuguna krāsniņas uz grīdas.
«Kas tas? Ko tas nozīmē? Kas noticis?» apkārt atskanēja izbrīna un nesaprašanas pilnas balsis. Ielēcējs, no sāpēm un aukstuma satraukts, atsaucās smalki pīkstošā balsī:
«Biedri, tas esmu es! Novēroju, kurā vagonā jūs iesēžaties. Visu laiku slēpos pilsētā. Bet vakar dabūju zināt, ka miers noslēgts un jūs braucat mājup. Jau naktī atnācu uz staciju un jūs gaidīju. Ak, biedri, cik ļoti es baidījos, ka aizbrauksiet bez manis. Ko gan es viens pats iesāktu Oinskā? Laime te mani, Sveik, bija galīgi atstājusi. …»