Kļūmīgais skroderis dziļi nopūtās un tad sāka palēnām rāpties uz nārām. Sveiks pasniedza viņam roku pretī un pavisam labsirdīgi ierunājās:
«Nu sveiks, sveiks! Te bija pats Klagens un tevi meklēja. Gribēja laikam pa godam atvadīties.»
«Es viņu redzēju. Oi, ja tam būtu izdevies mani notvert un apstrādāt! Bet nu reiz būs beigas visām mocībām: pēc nedēļām trim jau atrādīsimies mājās, katrs savā gultā.»
Vilciens jau drebēdams un klabēdams drāzās uz priekšu. Pustumšā vagonā dega viena pati slikti mirgojoša svece. Visi jau sen gulēja, — tikai pīkstulis vēl nevarēja beigt Sveikam pamatīgi izstāstīt visus savus raibos piedzīvojumus šai īsajā laikā. Sveiks savukārt attēloja pēdējo dienu notikumus fon Klagena namā, un, kad draugs likās no.guris, viņš atdeva tam savu vietu uz nārām, bet pats nosēdās yagona vidū pie krāsniņas, lai tai neļautu izdzist līdz pat nākamajam rītam.
Apkārt laukā pletās tumša, balta un bezgala plaša Sibīrijas
nakts. Vilciens pilnos joņos traucās uz priekšu.
*
Pēc desmit dienām viņi iebrauca Vitebskā. Tālumā dārdēja lielgabalu smagie šāvieni. No rīta, kad ārā bija vēl gluži tumšs, atvērās vagona durvis un kāda rupja balss pavēloši kliedza:
«Ei, ceļas augšā! Iesiet darbā!»
PIEKTĀ NODAĻA Šveiks atkal pie frontes
Nekad vēl kari nav sākti zemisku, necildenu iemeslu dēļ. Vēl nekad nav bijis uzbrucēju un laupītāju armiju. Katra valsts sakās karojam tikai tādēļ, ka kāda cita valsts tai netaisni uzbrukusi, aizskārusi viņas svētās tiesības, kas nu ar ieročiem rokās jāaizstāv visiem uzticīgiem savas tēvijas dēliem. Tā lielā Eiropas kara sākumā Austrijai esot uzbrukusi Serbija, Vācijai — Beļģija, Beļģijai savukārt — Austrija u. t. t. Visas
valstis un valdības, savas armijas iznīcināšanai sūtīdamas, teicās to darot tikai taisnības un tiesību aizstāvēšanās labā, cilvēcības un progresa labā. So pašu liekulības masku uzlika uz savas sejas Bulgārija, kad tā karā pievienojās centrālajām valstīju un Rumānijai, kad tā nostājās Sabiedroto valstu pusē.
Par tautu pašnoteikšanos un brīvību teicās karojam pat cara Krievija, kurā ne poļi, ne latvieši, ne kaukāzieši neuzdrošinājās pat iepīkstēties par patstāvību. Par to pašu tautu pašnoteikšanās brīvību cīnījās Austrija, kurā čehi, ungāri un slovāki bija nolemti nacionālai iznicināšanai. P;a to pašu karoja pat Vācija, kura vispriekšzīmīgākajām metodēm žņaudza un centās iznīcināt savus Poznaņas poļus; arī Anglija, kuras dzelzs zābaks gulēja uz Īrijas un koloniju krūtīm. Tā visas šīs lielās valstis devās augsti cildenā cīņā par mazo tautu brīvību un labklājību.
Jēdzienu sajukums no visa tā iznāca vēl raibāks nekā savā laika pie vecā Bābeles torņa celšanas. Vācija nostājās par Eiropas kultūras sargāšanu. Krievija gribēja glābt pasauli no vācu barbarisma. Poļi Austrijā organizēja leģionus pret Krieviju, bet Krievija savukārt — pret Austriju.
Taisnības un tiesību «augstā ideja», par kuru tik nesavtīgi un varonīgi cīnījās itin visas valstis, pārņēma arvien plašākus sabiedrības slāņus un ievilka tos tieši vai netieši karā. Tiesa: daudzkārt gan iedzīvotājus vajadzēja ar žandarmu palīdzību ķert un dzīt uz pozīcijām nošaušanai, bet šai paradī- bai jau nebija izšķirošas nozīmes. Avīzēs katru dienu gari un plaši rakstīja, ka sajūsminātās tautas apņēmušās veikt cīņu līdz galīgai uzvarai un gatavas šīs lielās, taisnās uzvaras labā ziedot visu savu mantu un dzīvību.
Pēc tam, kad armijās bija jau iesaukti visi ieročus nest nespējīgie vīrieši, kārta pienāca arī sievietēm un pat bērniem. Bet izrādījās, ka arī visi šie papildspēki vēl nevar apmierināt visas tēvijas vajadzības tik grūtajā brīdī. Tad ķērās pie pēdējā salma un aizsardzības darbos sāka izlietot gūstekņus — naidīgo valstu kareivjus. Tiem nu vajadzēja palīdzēt cīņā par to pašu svēto taisnību, pret kuru viņi dažas dienas atpakaļ bija cīnījušies pretējā frontē. Katra valsts uz pēdām nošāva savus zvēresta lauzējus, bet savu ienaidnieku kareivjus ar varu spieda šo pašu zvērestu pārkāpt un rakt tranšejas, no kurām apšaudīt viņu brāļus. Tāpat gūstekņiem vajadzēja fabrikās izgatavot lādiņus, ar kuriem apšaudīt viņu dzimtenes ciemus, mātes, tēvus, līgavas mierīgajā darbā. Katru šādu noziedzību uzskatīja par gluži dabīgu un nepieciešamu, jo visas valstis jau tikai aizstāvējās pret uzbrucējiem, sargāja kultūru, civilizāciju, savu ticību un
citas jaukas lietas. Kāpēc tad gan šai taisnajā, svētajā cīņā lai nepiedalītos arī gūstekņi no ienaidnieka vidus? Vai tad visa
šī drausmīgā traģēdija nenotika 20. gadsimtā?
★
1916. gadā visus gūstekņus no Sibīrijas nometnēm pārveda un novietoja rietumu frontes aizmugures pilsētās.
Vispirms atveda čehus un slovākus, jo avīzes «Čchoslo- vāks» Kijevā un «Slovāks» Pctrogradā nemitīgi centās pārliecināt krievu valdību, ka sagūstītie slāvi esot Krievijai bezgala uzticīgi un paši ar nepacietību gaidot izdevību stāties ierakumu gatavošanas darbos, lai tā palīdzētu «taisnajai un svētajai lietai» šajā karā. Beidzot šiem pārliekās uzticības apliecinājumiem radās labvēlīga atbalss, un valdība pavēlēja tūlīt pēc jaungada tāpat neapautus un puskailus šos gūstekņus nogādāt frontēs aizmugurē. Kad izrādījās, ka ar šiem «uzticīgajiem» vien vēl nepietika, izdeva pavēli čehus un slovākus atkomandēt tranšejās arī no fabrikām un no lauku darbiem pie zemniekiem, lai viņu vietā liktu vāciešus. Atbraukušajiem krievu oficieri kazarmās ņēmās paskaidrot, ka Matuška-Krievija viņiem esot izrādījusi .lielu uzticību un devusi iespēju savu pienākumu godīgi izpildīt. Tādas runas parasti beidzas ar aizrādījumiem, ka maizes gan šodien nebūšot, jo neesot vēl izcepta, pusdienas arī nebūšot, jo par gūstekņu transporta ierašanos iepriekš neesot zināts. Labās slāvu attiecības vēl pastiprināja ar to, ka 20 grādu salā, cauriem zābakiem uz vietas mīņājoties, dažs labs gūsteknis runas laikā dabūja krietnu pļauku sejā no krievu zaldāta, lai tā ātrāk un lētāk sasildītos!