Ģenerālis Gavrils Mihailovičs Ceredņikovs, kas čehu gūstekņu transportu saņēma Vitebskā, apmierinājās ar to, ka noturēja viņiem sirdis aizkustinošu runu par visu slāvu tautu solidaritātes lielo nozīmi. Paziņot gūstekņiem, ka barības nebūs, viņš uztfcēja savam adjutantam, kapitanam Vasilijam Petrovi- čam Boikovain. Tas ilgi un domīgi aplūkoja gūstekņu skrandai- dās drēbes un noplīsušos apavus. Tad devās tieši pie ģenerāļa un pateicās viņam par skaisto, patriotisko runu, kura pēc viņa personīgiem novērojumiem — uz gūstekņiem bija atstājusi dziļu un paliekošu iespaidu.
«Lieliska runa!» teica kapitans, kad tie ar ģenerāli palika divatā. «Liekas, viņi to arī pilnīgi saprata. Cehi ir krietna tauta. Viņi man ļoti patīk. Jau fizionomijas vien vērš uz sevi uzmanību — visas inteliģenta izskata. Bet paši viņi ir puspliki un basām kājām. Tāpēc tie zags, kur un ko vien varēs. Par to varat būt pilnīgi pārliecināti, ģenerāla kungs.»
Kapitana runa izskanēja tik nopietnā tonī, ka tāda pat pārliecība radās arī ģenerālim. Viņš sāka domāt, kas nu notiks ar noliktavām, un tad teica:
«Vai jums, Vasilij Petrovič, tiešām tā liekas? Bet kāpēc gan viņi tā zags?»
Ģenerālis ar savu adjutantu pārzināja rietumu frontes noliktavas, un atsūtītajiem gūstekņiem vajadzēja stāties to krievu zaldātu vietā, kuri līdz šim bija strādājuši pie mundieru izrakstīšanas, šineļu, zābaku, cukura un konservu pārvietošanas no vagoniem noliktavās un tālākā izdalīšanā karaspēka daļām. Līdz šim šajās operācijās bija zaguši tikai ģenerālis ar savu adjutantu, gan kopīgi sazinoties, gan katrs uz savu roku. To* ievērojot, kapitans Boikovs šoreiz atbildēja diezgan nenoteikti: «Var jau arī būt, ka es maldos. Bet viņi ir tik pliki izģērbti,, ka šis apstāklis vien jau spiež tos turēt nopietnās aizdomās. Man liekas, ka zādzības novērsīsim tikai tajā gadījumā, ja paši tos pienācīgi apģērbsim. Ja labprātīgi dosim tiem vienu reizi, viņi nezags toties trijās reizes.»
«Jūs izteicāt gluži manas domas,» piebalsoja ģenerālis, «un prātīgi būtu to izdarīt jau šodien pat. Pēc pusdienas izne- siet viņiem katram, divus pārus veļas, pāri zābaku, mundieri un cepuri. Bet, lai tos varētu atšķirt no mūsu zaldātiem, pavēliet uz blūzēm uzrakstīt numurus. Lai mūsu skrīveri pieraksta visu atvesto rotu un katram gūsteknim dod savu numuru, pēc kura to turpmāk pazīs.»
«Klausos, ģenerāļa kungs!» skaļi atbildēja kapitans — un viņam arī bija par ko papriecāties.
Ja ģenerālis savu adjutantu būtu novērojis arī pēc šīs sarunas, tad viņš gan redzētu, cik priecīgi, rokas berzēdams, tas tūdaļ devās uz noliktavām. Tā ejot jau lielisks aprēķins bija gatavs: gūstekņu skaits sniedzās līdz 1600 personām. Seši simti no tiem paliks Vitebska, bet pārējos izsūtīs tranšeju rakšanas darbos. Tiem. pjotams, nekā nevajadzēs līdzi dot, un 1000 pāru zābaku tā paliks noliktavā iepriekšējo zādzību izlīdzināšanai. Tūlīt Boikovs parakstīja pavēli — izsniegt viņam no krājumiem 1600 pārus zābaku, veļu, šineļus un visu pārējo, kas. bija nepieciešams gūstekņu vajadzībām.
Atvestie bija novietoti pilsētas otrā galā — uz ātru roku saceltās dēļu barakās, tūlīt aiz žīdu apdzīvotā kvartāla. Priekšā tur jau atradās citi, apmēram gadu ilgi ieslodzīti gūstekņi. «Vecie» tūlīt ielenca jaunieradušos «sibīriešus», izvaicāja tos,, kā klājies, ko ceļa redzējuši un dzirdējuši. Tikai pēc tam sākās, savstarpējā iepazīšanās un informēšanās, kurš kurā pulkā kalpojis, kur dzīvojis, kadi paziņas.
«Vai'no 91. pulka te neviena nav starp jums?» Sveiks skaļi .'"sauca: «Jiis gan laikam visi jau zināt, kas tas bija par varonīgu pulku? No viņa neviens nav kritis gūstā. Tikai es viens aiz pārpratuma nomaldījos.»
«Nemuldi niekus!» atsaucās kāds no «vecajiem». «91. pulku krievi saņēma visu gūstā un turklāt — bez neviena Šāviena! TFe viņu ir tagad pilnas visas sētmalas. Tapat sagūstīja visus ļpulka virsniekus; mūsu ārsts arī ir no viņu vidus.»
«Ak tad jums pašiem savs te piekomandēts?» drusku izbrīnījies, ievaicājās Sveiks. «Nudien, bus arī man ar to tuvāk jāiepazīstas. Sakiet, kur var tādu kungu sastapt?»
«īstenību sakot, viņš jau nemaz nav īsts dakteris, bet te Krievijā par tādu uzdodas un liekas labs diezgan. Tu jau gan pats zināsi, ka te var cilvēks uzdoties par ko vien grib. Nu iesim, es tevi pavadīšu. Viņš darbojas slimnīcā un pieņem tur ■visu cauru dienu.» Runātājs pakalpīgi vilka Sveiku uz baraku, pār kuru plīvoja Sarkanā Krusta karogs. Iekšā tur slimnieki, kā siļķes mucā saspiesti, gulēja uz dēļu lāvām un starp tām staigāja kāds cilvēks baltā halātā, pie katra gulētāja apstādamies un visiem pēc kārtas temperatūru mērīdams. Reizi pa reizei viņš piesauca sanitārus un deva tiem savas pavēles.
«Viņam pašreiz slimnieku apskate. Mums vajadzēs drusku uzgaidīt, citādi var saskaisties un tad nekas labs nav sagaidāms.» iečukstēja pavadonis Sveikam ausī. Mūsu brašais kareivis tai pašā laika vērīgi klausījās daktera rupjā basa balsi: «Aspirīnu!» .. «Natrium bikarbonikum!» «Oleum terpentini!» «Tinktūra jodi!» un piepūlēja visus spēkus, lai atcerētos, kur -šī balss jau kādreiz likās dzirdēta un pazīstama.
Tagad dakteris bija aizgājis līdz barakas galam un atgriezās apkārt, tā ka Sveiks varēja ieskatīties viņa sejā. Dakteris arī tai brīdī pamanīja divus gūstekņus, kas gaidīja viņa padomu, un devās tieši pie tiem.