«Kas jums kait?» viņš uzrunāja Sveiku.
«Man kakls sāp,» tas atteica bez mazākās stomīšanās. «Nevaru ne runāt, ne dziedāt, ne kārtīgi paēst. . .»
«Atveriet muti!» komandēja dakteris, Sveiku vērīgi aplūkodams un sev no halāta kabatas koka lāpstiņu izvilkdams, «Atveriet vēl plašāk un sakiet «a», A — a — a!»
«A — a, a, a!» ieaurojās Sveiks, un, kad lāpstiņa no mutes bija jau izvilkta, viņš padevīgi apjautājas:
«Daktera kungs, vai neatļausiet man visu alfabētu pēc kārtās noskaitīt. Tā, droši vien, varēsiet manu slimību labāk noteikt »
^Nav vajadzīgs,» dakteris atmeta ar roku. «Jūs esat noķēruši faringitas gr.anulozu. Atoiz, iedodiet viņam natrium hiper- magnatum. Ar tiem melniem zirnīšiem,» viņš. turpināja, Sveiku vel arvien pētoši uzlūkodams, «jūs rīkojaties tā: ieberiet tos glāzē silta ūdens un ar šo ūdeni tad trīs reizes dienā izskalojiet savu kaklu. Tikai nedzeriet un nerij iet! Tā sāls ir ļoti indīga. Pēc trijām dienām atkal atnāciet pie.manis.»
Kad dakteris bija nobeidzis savas latīņu vārdiem bagātīgi piebārstītās pamācības, viņš likās kaut ko atcerējies, pameta, ar galvu Sveikam un ierunājās:
«Jūs atbraucāt no Omskas? No kāda pulka?»
«Man gan liekas, Vaneka kungs, ka nekādi skalojumi nelīdzēs,» pesimistiski atteica Sveiks. «Man, patiesību sakot, ir dzeramo roru iekaisums. Mūsu 91. pulkā es reiz pazinu kādu feldfēbeli, Vaneku 110 Kralupes, un tas izskatījās uz mata tāds pats kā jūs, daktera kungs!»
«Nu es jau domāju, ka tas būs Sveiks!» pusbalsī iesaucās dakteris, uz slimniekiem uzmanīgi pašķielēdams. «Tas tiešām esat jūs! Bet kas tad ir vēl tur ar jums?»
«Atļaujos ziņot, feldfēbeļa kungs, ka reizē ar mani atbrauca1 , brīvprātīgais Mareks,» paskaidroja Sveiks, un Vancks, uzacis nepatīkami savilcis, tūlīt pačukstēja:
«Dieva dēļ, nesauciet mani par feldfēbeli! Nerunājiet nekur, ka esmu bijis tikai aptiekārs. Te es esmu dakteris. Mareks pie Dubnas aizskrēja krievu pusē, bet mani sagūstīja jau nākamajā dienā ar visu bataljonu un hetmani Lukašu.»
«Tātad oberleitnants Lukašs arī te ir!» Sveiks jautri iesaucās.
«Jā. hetmanis Lukašs ir te!» apstiprināja Vaneks, halātu novilkdams, un tagad Sveiks skaidri redzēja, ka mugurā viņam bija ārsta uniforma. Vaneks pamanīja šo izbrīna pilno skatu un steidzīgi turpināja:
«Es došos jums līdz pie brīvprātīgā. No jūsu ešelona man jāsastāda darba rota noliktavām. Ejat tur droši — varēs krietnii pazagt. Es teiks u Marekam, lai viņš ari uzdodas oar mediķi!. Ar vienu dakteri te jau vairs nepietiek. Bez tam, te ir daudz privātas prakses,» viņš vēl arvien skaidroja, Sveiku jau ārpus durvīm izstūmis. «Mareks jau prot drusku latīniski. Es viņarm vēl pamācīšu speciālos nosaukumus un nevienam tad prātā, nenāks, ka tas nav īsts ārsts.»
Pēc īsa brītiņa viņi jau trijatā sēdēja kādā barakas kaktā, attālāk no citiem. Marekam uz ceļiem atradās bloknots, un tur viņš ierakstīja visu to, ko Vaneks diktēja:
«Uzpampumi jāsasmērē ar jodu un glicerīnu. Visas tās slimības, kuras nav pazīstamas, jānoteic par influenci. Normālā temperatūra līdz 37 grādi, augstākā — līdz 42 grādi; pēc tam pacients nomirst. Reimatisms jāārstē ar eļju; tā pati eļļa der .arī pret vēdera aizcietējumiem. Pārāk šķidrs vēders krieviski saucas «ponos», latīniski — enteritis …»
«Vai venēriskās slimībās kaut ko jau saproti?» vaicāja Vaneks. «Varbūt tev kaut ko par tām iejautāsies vietējais krievu ārsts, bet nebrīnieties velti — viņš pats ir pagalammtijķis. Es tev iedošu savu «Kara feldšera rokasgrāmatu», un ņo tās zināšanu būs pārpilnam. Atnāc tikai vakarā pie manis. Man ir arī mājās vodka — atšķaidītais krievu spirts.»
Divdesmit četrās stundās pēc savas atbraukšanas gūstekņi jau bija ieģērbti vecās, krievu zaldātu pamestās uniformās, kur jau ložņāja bezgala daudz izsalkušu kukaiņu no agrākajiem īpašniekiem. Tagad viņi zināja, ka pieder 208. rotai, ka katram uz muguras ir uzrakstīts šis numurs un zem tā vēl personīgais numurs arī. Marekam kabatā atradās apliecība, ka viņš ir jaunākais ārsts karagūstekņu slimnīcā un viņam ir tiesības brīvi uzturēties Vitebskā. Horžins, turpretim bija jau izzinājis, ka žīdu kvartālā ir kāda ieliņa, kur nopērk zagtās lietas un turpat var tās arī nodzert. Ar situāciju tuvāk iepazinies, pīkstulis kala savus plānus:
«Pvad tu būsi ārsts, tad atzīsi mani par slimu. Pilsētā ir ļoti daudz prostitūtu, kuras uztur krievu oficieri, es viņām varēšu tad šo to uzšūt. Viena no viņām jau apsolījās mani iekārtot pie kāda adjutanta, bet neliekas, ka tas varētu ko kārtīgi maksāt.»
Vakarā, vājā sveces gaismā, Mareks ilgi nopūlējās ap «Kara feldšeru rokasgrāmatu», lai no tās izlobītu dažus prātīgus padomus savā nākamajā darbā. Sveiks viņu vēl draudzīgi pamudināja:
«Es iešu cukuru izlādēt, lai gan arī nekad agrāk neesmu tādu darbu darījis, tāpat kā tu. Medicīnā daudz kas ir jau vispār pazīstams, un tādēļ cerēsim, ka lielu nelaimi tu tur nodarīt nevarēsi. Bet tas, kas būs nodomājis patiesi mirt, tāds nomirs arī bez visas medicīnas.»
Mareku šāds padoms tomēr maz nomierināja. Visu nakti pat sapņos viņš pūta un stenēja, latīniskos vārdus pusbalsī skaitīdams. Viņš sapņoja, ka Pastarā diena ir jau atnākusi, pār debesīm lido eņģeļi uniformās un taurē visus kopā uz tiesu. Lūk, zeme jau atdarās, no kapiem pieceļas skeleti un garās rindās stājas visuvarenā Soģa troņa priekšā. Un Dievs-tevs pats, balto bārdu lepni noglaudis, pagriežas pret Mareku un viņam saka: «Tie tur, pa labi, ir miruši dabīgā nāve; blakus viņiem stāv dažādās fabrikās darba laikā nogalinātie; bet tur tālāk ir miruši no nemākulīgām operācijām un, palūk, tas vislielākais bars ir kritis karā. Jā, jā — ir viņu krietns skaits! Bet par šiem te es nekā vēl noteikta nezinu. Ei, panākat šurp un pastāstiet man, kas jus savā laikā aizsūtīja uz viņpasauli?» Dievs beidzot iesaucas. Un Mareks tai pašā brīdī pamanīja, ka no bara atdalās dīvains skelets un Sveika balsī skaidri saka: