«Brīvprātīgais Mareks no 91. pulka.»
Pēc šiem vārdiem visi skeleti pacēla savas drausmi kaulainās rokas, un zobus griezdami, tuvojās Marēkam. Viņš izstiepa dūres pretīm, lai aizsargātos, un izbailēs kaut ko kliedza, bet tajā pašā brīdī jau gluži blakus turpat atskanēja Sveika laipnā balss:
«Nu, nu, neapgāz man tēju. Mēs pošamies uz darbu. Iedzer, kamēr vēl karsta. Un paskaties pats, kā tu guļot esi pagalam nosvīdis.»
Sētā gūstekņus sagaidīja ģenerālis Ceredņikovs ar savu feldfēbeļu štābu, kas darbus kārtoja un vadīja. Ģenerālis atkal griezās ar uzrunu pie gūstekņiem un teica, ka no viņu centības, no viņu pašaizliedzīgā darba un, pienākumu izpildīšanas tagad atkarājoties visas lielās Krievijas armijas uzvara frontē, uz ko čehu gūstekņi tagad varot būt tikpat lepni kā paši krievi. Katru, kas tik svarīgā brīdī tomēr gribēšot atteikties no viņam parādītā goda — veicināt krievu ieroču slavu un uzvaru — to vispirms uz vietas nopēršot ar 15 rīkšu cirtieniem, otrkārt — nošaušot, un treškārt, kas, pat gūstekņiem esot liels kauns — vēl pakāršot arī.
Zem šo draudu smagā iespaida gūstekņi pirmo reizi iegāja noliktavās, kur glabājās krievu armijas piefrontes bagātības.
SESTĀ NODAĻA Zagt — un nebaidīties
Liekas, ka vispārējā necieņa pret īpašuma tiesībām kara laikā radās no tāda novērojuma, ka karš šo īpašumu tik un tā iznīcināja un tā tas bieži gāja zudumā, nekam nedodams labuma. Viss, ko kareivji ņēma savās rokās, bija jau nolemts iznīcībai, un turklāt ļaudis vēl mocījās un cieta, to izdarot. No šejienes radās tieksme iznīcināt visas bagātības, gūstot no tām vismaz kādu personīgu baudu un labumu. Visi zināja, ka kauju laikā valsts pati arī nereti iznīcināja visdažādākās vērtības un tai bija gluži viena alga, vai kareivis savus zābakus saplēsa pozīcijās, vai aizmugurē kaut kur sadedzināja uz sārta; vai cukura maisus bēgot iespieda upē, vai tos aplēja ar petroleju un aizdedzināja, vai arī — visbeidzot — ņēma un izpārdeva katrs, kas vien tika klāt, lai iegūto naudu pēc tam nodzertu, nodzīvotu ar sievietēm un tā gūtu sev vismaz kādu mazu izpriecu.
Cilvēki vienmēr ir atkarīgi no daudz un dažādiem apstākļiem, un nekas īstenībā nav tik nepastāvīgs, kā viņu morāle.
★
Darbs noliktavās, ko izpildīt vajadzēja Sveikam, Horžinam un pīkstulim, nebija nekāds sarežģītais: pie noliktavām piebrauca vilciens pēc vilciena un viņu saturu sadalīja un novietoja atsevišķos pakhaužos, pēc tam vagonus atkal piekrāva ar citu materiālu, un tie ripoja tālāk — taisni uz fronti.
Tātad viss, ko pagaidām novietoja šais noliktavās, nepārprotami bija nolemts iznīcināšanai, un tāpēc jau pirmā dienā cukura izkrāvēji neuzskatīja par noziegumu izgriezt maisos pa caurumam un piepildīt savas kabatas ar cukura graudiem līdz malām. Gluži to pašu darīja arī konservu izkrāvēji, veļas šķirotāji un citi. Vaikarā barakā iesākās īsts tirgus savstarpējai preču apmaiņai, bet tie, kuri bija drošāki, ar zagtajām mantām devās tieši uz žīdu kvartālu izdevīgāk patirgoties un skaidrā naudā iedzīvoties.
Apetīte ar katru dienu pieauga. Zīdiem pagrabos bez krievu vodkas un loti slikta vīna bija paslēpts arī alus — labs, garšīgs melnais alus, kuru čehi cienīja par visu vairāk, lai gan neviens īsti nevarēja pateikt, no kā šī sula bija sabrūvēta. Drīz vien tiem, kuri kaut vienu dienu gribēja padzīvot jautri un bagāti, vajadzēja zagt kreklus un bikses veseliem dučiem. Vispār — zaga visi un uz velna paraušanu!
Ģenerāļa Ceredņikova patriotiskās runas zagļus vēl vairāk pamudināja, līdamas kā eļļa uz uguns. Neuzticīgais kapitans Baikovs ierīkoja kratīšanas pie ieejām barakās un izejām no noliktavām. Feldfēbeli tur katru gūstekni pamatīgi apčamdīja un, ja vien ko aizdomīgu atrada — vainīgo sita pa ģīmi un spārdīja ar kājām pēc sirds patikšanas. Vienu laiku arī likās, ka šis līdzeklis būs pacēlis un atsvaidzinājis gūstekņu morāli, tā attālinot katastrofu.
Bet trūkums nav bez savas atjautības. Drīz vien atradās vairāki tādi uzņēmīgi darbinieki, kas rītos noliktavās ieradās pliki — tikai šineļos ietinušies, bet pusdienās barakās atgriezās jaunos, glītos mundieros un svaigā veļā. Pēc pusdienas tie atkal izģērbās, un ik vakarus viņiem bija divi pāri jaunu mundieru un veļas, ko pārdot žīdiem. So metodi vēl papildināja tādā kārtā, ka mazākie un tievākie savilkās pa 2—3 veļas komplektiem uzreiz mugurā, uz tiem vēl uzģērba pāris mundierus un tā laimīgi tika garām feldfēbeļu kontrolei.
Zagšanas epidēmija pārņēma arī Sveiku. Darbā viņš tagad jau gāja puskails, tāpat kā citi gudrinieki, un atgriezās ar 4— 5 pāriem veļas, kuru pēcāk apmainīja pret alu. Bet vadzis lūza jau otrās nedējas sākumā. Kapitans Boikovs bija pamanījis, ka noliktavās trūkst daudz vairāk par viņa paša nozagto daļu, un tūlīt kratīšanu viņš lika izdarīt vēl pamatīgāk. Tā vienreiz viņš konservu strādniekus izlaida bez kādas pārmeklēša- 4 nas, bet veļas grupu pilnā sastāvā lika ievest koridorā. Tur viņš krievu zaldātiem deva īsu pavēli:
«Atnesiet šurp trīs solus!»
Solus atnesa. Kapitans pasmaidīja un teica feldfēbelim:
«Tev kancelejā ir krietnas rīkstes. Atnes tās arī.»
Feldfēbelis aizskrēja un pēc pāris minūtēm jau atgriezās ar svaigu rīkšu bunti padusē. Kapitans pats atraisīja saiti, uzlika uz katra sola pa rīkstei un tad tāpat smaidīdams griezās pie gūstekņiem: