«Nu, balodīši, tagad izģērbjaties. Katram kārtīgam zaldātam ir mugurā tikai viens mundieris un viens komplekts veļas. Ar to pilnīgi pietiek, lai utis varētu ērti jūs skrubināt. Bet katrs no jums, pie kā tagad atradīsim vairāk mundieru un veļas — ir zaglis, un tam tepat uzskaitīsim pa piecdesmit sitieniem, lai uz priekšu labāk atcerētos priekšniecības pavēles.»
Gūstekņi nelabprāt izģērbās, gausi novilkdami kreklu pēc krekla. Tikai trijiem izdevās novilkt 2—4 kreklus uzreiz. Kapitans Boikovs šo procedūru uzmanīgi novēroja un tad komandēja tālāk:
«Nu, tagad novelciet arī zābakus, nolaižat bikses un atdodiet zagtās apakšbikses!»
Viņš sāka staigāt no viena pie otra, aptaustīja viņiem- stilbus, lai pats pārliecinātos, cik kārtas drēbju tur virsū, un turklāt stīvākos arī pamudināja:
«Velc nu, velc droši nost! Auksti jau tev nebūs!. . .»
Drīz vien trīsdesmit Ādami — no aukstuma un bailēm kaili — drebēja viņa priekšā. Kapitans kaut ko pačukstēja feldfēbelim ausī. Tas aizsteidzās un atveda astoņus brašus krievu zaldātus, kuri līdz sev atnesa vēl ceturto solu.
«Tagad pa divi uz katra sola! Nu ātrāk, bērni! Mums visiem jāsteidzas uz pusdienām!» atkal komandēja Boikovs.
«Nāciet nu, nāciet, draudziņi! Guļaties labāk bez pretošanās. Kā priekšniecība grib, tā jādara,» mudināja pērienam nolemtos arī krievu zaldāti. Viņi noguldīja šķērsām pār soliem katru grēcinieku ar galvu uz savu pusi un apakšā sasēja tiem kājas ar rokām kopa, lai perot neaizbēgtu. Kapitans izdalīja rīkstes un komandēja:
«Krietni sist! Katrs, kas niekosies, pats dabūs piecdesmit. Nu tagad — viens, divi, trīs!…»
Rīkstes nošvīkstēja gaisā un, asi šņākdamas, atsitās pret mocekļu kailajām vietām, bet sārtais un smaidošais kapitans sparīgi skaitīja tālāk:
«Četri —■ pieci — seši — septiņi — astoņi — deviņi! Vēlreiz! Nu pagaidām pietiks! Vai vēl zagsiet, balodīši?»
«Nekad vairs, jusu augstdzimtība!» atskanēja vairākas balsis reizē.
«Vai labāk palika? Bet nekaitēs vēl drusku, lai ilgāk atmiņā paliek,» kapitans smaidīja.
" Viņš vēlreiz noskaitīja līdz desmit un tad lika apģērbties. Pēc tam pie soliem pieveda un piesēja nākamo partiju gūstekņu un tāpat katram uzskaitīja pa divdesmit līdz ar kapitana attiecīgām pamācībām. Kad šie peramie bija jau līdz ādai izģērbti, Boikovs viņiem teica:
«Barakās jūs izstāstiet visiem saviem biedriem, kā es jūs te sodu. Parādiet tikai viņiem savus svītrainos dibenus. Nošaut jūs negribu, striķus arī nav vērts kāršanai patērēt, bet, kad vēl reizi kādu no jums pieķeršu zādzībās, tad pēriens būs vismaz trīskārt smagāks. No katra es iztaisīšu kotleti! Darbā šodien varat arī vairāk nenākt: palieciet labāk līdz vakaram sniegā un pārdomājiet, kā iet, kad grib Krieviju apzagt.»
Akurāt tajā dienā Sveikam gadījās nelaime. Viņš strādāja tajā grupā, kas izkrāva ādas. Sai darbā mūsu brašajam kareivim izdevās no kāda gabala nogriezt taisni itik daudz, cik bija vajadzīgs viņa zābaku pazolēšanai, bet to pamanīja feldfēbelis un Sveiku aizturēja. Iznākums bija tāds, ka uz pusdienām viņš nokļuva pie krievu zaldātiem.un savā barakā ar citiem biedriem sazināties netika. Kamēr pēcpusdienā viņa grupa strādāja noliktavās pie mundieriem, Sveiks centīgi palīdzēja feldfēbelim pārvietot veļas kastes un par pērienu tādēļ arī nekā nezināja līdz pašam vakaram. Kolīdz pievakarē feldfēbelis dažas minūtes izgāja pats savās darīšanās, Sveiks veikli sev mugurā uzrāva trīs kreklus un aiz katra zābaka stilba vēl aizbāza pa pārim autu. Pēc tam viņš atkal centīgi turpināja darbu, ar nepacietību gaidīdams zvanu, kas vēstīs atgriešanos barakā. Beidzot šis zvans arī atskanēja, un tūlīt gūstekņi izskrēja sētā, lai 'stātos tur rindās. Tur priekšā jau stāvēja kapitans, un, ar roku uz koridoru norādīdams, viņš skaļi komandēja: «Atpakaļ koridorā! Tur visiem izģērbties!»
Šineļus un mundierus novilka ātri un veikli.
«Bet tagad izvelkat kreklus. Vai katram tikai viens ir mugurā? Un apakšbikses arī tikai vienas?»
šoreiz tā tiešām izrādījās. Boikovs smaidīja pašapmierināts un teica:
«Ahā! Tātad līdzējis igan. Varaļ iet.»
Viņš jau atradās izejas durvīs, lai tur promejot feldfēbelim vēl kaut ko pateiktu, kad tieši krūtīs tam iedrāzās aizkavējies Sveiks.
«Kur tu biji? Kurp steidzies,» ierunājās kapitans, uzlikdams viņam roku uz pleca, un tūlīt tur sajuta vairāku kreklu mīkstumu.
«Strādāju, jūsu labdzimtība!» Sveiks mierīgi atbildēja.
Kapitans dusmās sakoda zobus.
«Bet kāpēc tu nenāci reizē ar citiem un kāpēc esi tik resns? Nu, atbildi man, kad tev vaicā! Tu — austriešu snuķis tāds!»
«Es tāds esmu savā tēvā atsities,» Sveiks tikpat mierīgi atbildēja, frontē nostādamies. «Visu mūsu dzimta ir resna jau kopš dzimšanas. Man ir tas gods ziņot jūsu labdzimtībai, ka kartupeļus ar desu ēdot es kļūstu vēl_ resnāks kā tagad. Visi Sveiki jau ir tādi, un to zina pus Prāgas. Mans vectēvs bijis tik resns, ka vismaz ar trīs siksnām vajadzējis sprādzēties, lai tās nesatrūktu. Bet, kad mana vecā māte reiz iekāpusf ezerā, ūdens tur tūdaļ tik augstu pacēlies, ka noslīkuši veseli trīs peldētāji. Kāds cits mans tēvocis…»
«Turi muti!» tagad iekliedzās kapitans. «Gan es, balodīt, tūlīt pats izpētīšu tava resnuma cēloni. Pats savām rokām nolobīšu tev taukus no muguras!»
Kapitans šņāca aiz dusmām, grūzdams Sveiku sev pa priekšu uz kanceleju. Tur viņš skrīverim, kas patlaban rakstīja mīlestības vēstuli, tā uzkliedza: «Ārā!», ka tas mukdams tikko durvis neizgāza. Kad šīs durvis jau nākamā acumirklī bija no iekšpuses aizslēgtas, kapitans iespieda abas rokas padusēs, .pieņēma varonīgi izaicinošu pozu un uzsauca:
«Izģērbies! Tūlīt! Kamēr es vēl neesmu zaudējis pašsavaldīšanos!»