«Kas tev kaiš? Zobi sāp?» līdzcietīgi iejautājās Boikovs.
Slimais apstiprinoši pamāja ar galvu un parādīja ar pirkstu mutē. Kapitans turpināja:
«Vai stipri sāp? Man arī ir gadījies. Pie daktera biji?»
Dvielī iesietā galva atkal taisīja piekrītošu mājienu, un viss viņas stāvs bezspēcīgi sakumpa uz priekšu. Boikovs piesauca vada komandieri:
«Sarkanajā Krustā mums ir zobu ambulance. Tur dakteris Dāvids Karpovičs gādā par slimajiem. Lai šis gūsteknis griežas tieši pie viņa un saka, ka es to esmu sūtījis.»
Un, nelaimīgajam uz pleca draudzīgi uzsizdams, viņš tēvišķi nobeidza:
«Nu, ej tagad tūlīt gulēt. Līdz rītam jau vēl izturēsi. Tad dakteris tevi pamatīgi apskatīs un slimos zobus aizplombēs.»
Slimnieks grīļodamies līda atpakaļ uz nārām. Divi citi, viņu zem padusēm atbalstīdami, nogūlās tam blakus. Kad kapitans bija jau izgājis un vada komandieris atkal aizvēris āra durvis, pīkstošā balss ieskanējas slimajam gluži blakus:
«Paliec vēl guļot. Kas zin, viņš var atgriezties. Tādiem nekad nevar ticēt.»
«Bet es taču esmu viscaur slapjš. Jā, nudien slapjš!» ievaidējās dīvainais zobu slimnieks. «Man jau likās, ka nupat, nupat viņš mani pazīs un notvers. Oh, tās bailes! Horžin, cik par visu šo mundieri man žīds dos? Mozešatn, kam tā sarkanmataina skuķe, tam gan es nepārdošu. Viņam ir slikts alus.»
«Par šito var droši prasīt 50 rubļus!» atteica pīkstošā balss. «Cepure ir vēl tikpat kā nelietota, bet par jaunu tagad visur prasa vismaz 150 rubļu. Tas kapitans rīt pat sev sazags vismaz duci tādu vietā. Citu man jau šodien izdevās laimīgi aizlaist un piedevām vēl pudeli samogonkas iegūt. Nudien lai- mīgi gadījās, ka mēs tik ātri sastapāmies. Bet tagad, Sveik, izmet korķus no mutes. Tu varēsi vēlreiz ar mums īsti pavakariņot un iedzert.»
Tagad cilvēks, kam tik ļoti sāpēja zobi, iebaza sev mutē divus pirkstus un no turienes izvilka četrus korķus. Viņa seja tūlīt pieņēma normālu izskatu.
«Dvieļus gan pagaidam vēl atstaj ap galvu.» viņu vēl pamācīja pīkstulis. «Kāds velns lai sazin: ja vēlreiz kapitans te iedrāžas, tad korķus gan pagūsi laikā ierīt. Bet tagad ņem desu un pudeli droši rokā.»
Pēc kāda laika, kad visi jau bija apklusuši un nomodā vēl turējās tikai kaislīgākie karšu spēlmaņi, Horžins jau dejoja pa nārām ar samogonkas pudeli rokā, pīkstulis vēl garšīgi ēda desas atliekas, bet dažus naktsputnus, kuri paslepus iemanījās pa durvīm, atgriezdamies no vēlām gaitām, Sveiks apsveica ar dziesmu:
Ak, cik ie Viiebskā lieliski tik Vīnes pilsoņiem dzīvot! Dzert un dziedāt te neapnīk, Slimos no soda mēdz brīvot!
«Draugi, es tomēr rit došos tieši pie daktera!» viņš beidzot svinīgi paziņoja, un tad no visām pusēm to sāka apsaukt miegainas balsis:
«Mierā! Paliec klusu! Viņš laikam nemitēsies, kamēr tam aiztaisīsim muti!»
«Nudien, es iešu pie zobārsta! Ko jūs man varat padarīt? Pats kapitans tā vēlas! Man ieliks zelta zobus. Jo mūsu kapitans Sveiku mīl. Nudien, vairāk kā jūs visus kopā!»
Nākamā rītā, kad par visu notikušo izstāstīja Vanekam un Marekam, pirmais palika ļoti domīgs: «Tagad Sveiks nedrīkst vairs darbā iet,» viņš teica. «Ja Boikovs pazītu,-tad gals klāt! Ilgi viņš vēl meklēs. Pēc dabas šis kapitans ir īsts cūka. Visur viņš iejaucas, bet pats itin nekā nesaprot. Pat medicīnas lietas tam nedod miera. Aptieķnieku viņš mēģinājis pierunāt, lai tas vairs neizsniegtu man tīru spirtu, jo kompresēm varot pielietot arī denaturēto. Vai tiešām man tāda nejēgas dēļ būs jādzer tēja ar kaut kādu veselībai kaitīgu surogātu?»
Neviens iebildumus necēla, un Vaneks, Sveiku uz nārām norīkodams, vēl piebilda:
«Tagad tu esi slims, un ar to pietiek. Ja krievu ārsts nenoticēs, es tev pierakstīšu holeru, tīfu vai Indijas mēri. Bet, lai Boikovs nepazītu — drošs kas drošs! — uz sejas es tev izkrāsošu melnās bakas. Tā slimība te pilsētā nekad nemitēsies. Lai viņi ar mani vis labak neiesāk; tik viegli tas nebūs,» vel draudoši viņš beigās piemetināja.
Vaneka dvaša pie tam Sveikam uzlaida tik nepatīkamu smaku, ka viņš neizturēja un ierunājās:
«Tev laikam uzpūties vēders? Ož akurāt pēc spirta kompresēm. Tās tu laikam pielieto no iekšpuses?»
«Tev patlaban tādas nekāda labuma nedotu,» atbildēja Vaneks un uzsauca Marekam: «Lūdzu, kolēģi, izmēriet slimniekam temperatūru! Tā diagnozes uzstādīšanai ir visnepieciešamākais paņēmiens. Pasteidzieties!»
Brašais kareivis Sveiks gulēja uz maisa, kurā atradās pāris salmu, laipnām acīm raudzījās uz «dakteri» Mareku baltā halātā, un, kad tas saņēma viņa roku savējā, it kā pulsu skaitīdams, Sveiks paslepus čukstēja:
«Aizej pie Horžina un pasaki, lai viņš man vakarā nopērk desu un atnes paris pudeles alus, jo es tagad esmu slims un ārsts man ir pavēlējis alu iedzert. Es jau visu tikai ar mēru. Ne tā, kā tas ogļracis Vodražka no Kladnas, kas bija nelabojams žūpa un alu dzēra tikai no divlitru trūzēm. Kādreiz, kad viņam tā bija samocīts vēders, ārsts aizliedza alu dzert, bet šis saka: «Ne par kādu naudu pasaulē es negribētu no ;alus atteikties. Es esmu ar mieru rīt iekšā visas jūsu zāles, gulēt vai dancot — kā vēlaties ■— bet bez alus tā lieta nekādā gadījumā neiet! Ja jūs man neatļausiet kaut vienu krūzi dienā, tad rīt pat ņemšu un pakāršos visiem par spīti!» Ārsts, protams, iežēlojās arī un saka: «Ja jau nemaz nevarat, tad dzerat arī; tikui ne lāsi vairāk par puslitru dienā!» Bet Vodražka no daktera iet taisni uz «Rohanas» krodziņu, kur saimnieks viņam jau vecs paziņa. Nemaz neprasīdams, tas ielej tūlīt viesim divus litrus. Vodražka saķer gan šo aiz rokas un saka: «Paklau, es esmu slims; man tagad atļauts dzert tikai puslitru,» bet krodzinieks jau nav nekāds muļķis. Nelauzoties viņš pielej arī vienu puslitru, kolīdz Vodražka izdzēris — lej otru, trešo, ceturto un tā turpat līdz apaļam simtam. Tad Vodražka samaksā par visu kopā un smaidīdams saka: «Nudien, tie ārsti nemaz nav tik lieli nejēgas, kādi viņi izliekas, kad ar slimajiem sāk runāt. Nekad vēl man nav bijis tik patīkami dzert, kā taisni šodien. Tas, droši vien, tādēļ, ka dzeru akurāt pēc ārsta pavēles un noteikumiem.» Kopš tā laika «Rohanas» saimnieks vienmēr galda cēla veselas trīsdesmit puslitra krūzes uzreiz un Vodražka visiem teica: «Ejiet pie mana daktera; tas tik ir cilvēks, kas zin, ka īsti jādzer.»