Reiz slimnīcā gluži negaidot ieradās krievu ārsts. Viņš god
bijīgi apsveicinājās ar saviem austriešu kolēģiem un tad norūpējies jautāja:
«Sakiet, vai daudz jums tagad slimo? Vai pagadās arī smagi saslimušie? Jau divas nedēļas es neesmu no jums saņēmis nekādas ziņas par slimības gaitu un rotas veselības stāvokli.»
«Ak, Dāvid Karpovič, mums patreiz ļoti daudz darba!» sūdzējās Vaneks, Marekam ar acīm pamezdams. «Šausmīgs darbs! Un slimību gadījumi viens par otru smagāki. Laime vēl, ka mums te nav operāciju zāles. Tad sarastos tik daudz operējamo, ka aiz pārpūlēšanās mēs paši varētu nobeigties. Tagad tos, kuriem nepieciešamas operācijas, es nosūtu uz pilsētas slimnīcu un te paturu tikai ar iekšējām slimībām.»
(Vanekam par godu tepat jāsaka, ka visus, kuri centās slimi izlikties, lai no darba izvairītos, viņš bez žēlastības tūlīt nosūtīja uz krievu slimnīcu Davidam Karpovičam.)
«Jā, jā, jūs sūtāt viņus mums uz kakla. Pats paglābjas, bet par kolēģi nebēdā. Kāda specialitāte ir jūsu jaunajam palīgam? Kolēģi, kādas jums slimības mēs varam visdrošāk uzticēt?»
Mareks tikko paguva muti atvērt, kad Vaneks jau pasteidzās ar atbildi:
«Viņš specializējies venēriskās slimībās kā Parīzes akadēmijas laureāts; arī ar psihiskām gluži labi tiek galā.»
Dāvids Karpovičs, uzticības pilns, noliecās pie Mareka pēc padoma:
«Kolēģa Ikunigs, vai Vasermaņa reakciju protat pareizi izdarīt? Man tā neparko negrib izdoties. Pašam ir vajadzīga, bet nekas neiznāk,» viņš smaidīdams nobeidza.
Vaneks noskārta, ka saruna aizvirzās jau par tālu un ka Mareks ar kādu neuzmanīgu frāzi var sevi nodot. Tādēļ viņš steidzīgi ierunājās:
«Dārgais doktor, vai jūs tomēr nevēlētos drusku apstaigāt mūsu slimnīcu. Nekā interesanta jau gan tur nav, bet mūsu slimniekiem tomēr būs ļoti patīkami jūs te redzēt.»
Pa lāvu rindām viņš pats soļoja aplaimotajam dakterim pa priekšu un visur atkārtoja vienu un to pašu: «Influence, influence, influence…» v
Dāvids Karpovičs raudzījās, it kā savam pavadonim pilnīgi uzticētos, un beidzot iejautājās:
«Vai ir arī simulanti? Tie parasti ļoti viltīgi. Mūsu zaldāti ir neizglītoti ļaudis, bet tomēr dažkārt tādus niķus izdomā, ka tiešām jāpabrīnās. Vai kapitanu Boikovu pazīstat? Viens no jūsējiem ir viņu apzadzis.»
Tai brīdī dakteris pagriezās pret lāvu, no kuras atskanēja klusa vaidēšana. Tur locījās kāds cilvēks, kas ģīmi bija aizklā* jis abām rokām un šineli nospēris zemē.
«Kas tam par slimību?» iejautājās Dāvids Karpovičs.
«Krītamā kaite, savienota ar vajāšanas māniju,» mierīgi atbildēja Vaneks.
«Temperatūra paaugstināta? Lēkmes bieži gadās?» painteresējas vēl dakteris.
«Reti, bet ļoti bīstami,» meloja Mareks, slimajam tuvodamies. Viņš uzlika roku Sveikam uz pieres un, acīs skatīdamies, pačukstēja:
«Viņš tevi nepazīst. Esi mierīgs. Tas tikai nejaušs gadījums …»
«Kā jūs viņu nomierināt? Ar hipnozi vai iedvesmu?» vaicāja dakteris.
Bet arī te Vaneks ar atbildi aizsteidzās Marekam priekšā:
«Teicu jau jums, ka psihiskās slimībās uz viņu var paļauties.»
-Tagad Dāvids Karpovičs pats piegāja pie Sveika, paņēma viņa roku savējā un brīdi skatījās pulkstenī. Tad konstatēja:
«Pulss sit ļoti ātri.» Viņš izvilka no kabatas termometru un iebāza to Sveikam padusē, bet pats skatījās viņam acīs. «Redzokļi ieplesti. Vai bieži jums sāp galva? Vai jūs viņu tagad ar sajūtat?»
■ «Es savu galvu sajūtu jau kopš bērnu dienām,» uzmanīgi atbildēja Sveiks. «Bet sevišķi sajūtu to, daktera kungs, tādās reizēs, kad kāds man iekrauj pa pakausi. Tāpat tas ir arī pēc krietnas iedzeršanas, sevišķi nākamajā dienā. Bei personīgi man liekas, ka gluži bez galvas būtu tomēr labāka dzīvošana, jo tad neviens to nevarētu pārsist ar pudeli. Pašreiz, lūk; es savu galvu jau nemaz vairs nesajūtu; tas nozīmē, ka paldies Dievam, man iet jau labāk un cerēsim, ka drīz būs pavisam labi.»
Pēc šiem prātīgiem vārdiem Sveiks pats izvilka termometru no paduses, un, nogaidījis, kamēr ārsts konstatē «temperatūra normāla», viņš steidzās tam pieklājīgi pateikties:
«Ah, kā jūs man palīdzējāt! Mūsu dakteri nekad tik labas zāles nedod.»
Tagad Dāvids Karpovičs savam pacientam uzmeta nopietnu pētošu skatu:
«Vai sen jau jums tādas lēkmes?»
«Jau četrpadsmit dienas,» Sveiks atteica. «Visu šo laiku tā vien liekas, ka manī kāds nelabais ganās.»
«Un jūs vičninēf vīnu ār hipnozi nomierināt?» ārsts griezās atkal pie daktera Mareka. «Kapitans Boikovs ]oti interesējas par okultismu, hipnozi un tamlīdzīgam lietām. Es jūs ar viņu iepazīstināšu. Kādreiz viņu atvedīšu šurp.»
Kolīdz šie vārdi bija izteikti, Sveiks sāka raustīties un staipīties vēl trakāk kā pirmīt:
«Es te vairs ilgāk nepalikšu! Laidiet mani prom! Es nojaušu, ka būs slikti. Te ož jau pēc pletnes. Tikai pārgult es šurp atnākšu. Pīkstulis tagad vēl pārnākšot pie kāda žīda. Es un Horžins — mēs arī iesim tur gredzenus dreijāt. Nudienn draugi, tā būs drošāk un veselīgāk…»
Tā Sveiks arī aizgāja, lai uzsāktu jaunu dzīvi.