SEPTĪTĀ NODALA Uzņēmums bez koncesijas
Ja pēc lielā pasaules kara nebūtu palicis neviens piemineklis, neviena atraitne un bārenis vai tuberkulozes slimnieks,, ja nebūtu radušies arī spekulanti un revolūcijas, saimnieciskais haoss un krīzes visā pasaulē, ja nebūtu neviena invalīdu kruķa un prostituēto ģindeņa, kas liecinātu par kara mežonību un briesmām — tad būtu vēl tomēr citas sīkas, bet loti zīmīgas lietas, kas nākamām paaudzēm runātu par karu, un no tādām vispirms jāmin — kareivju izgatavotie gredzeni.
Aizmugurē lielie patrioti, kuri no kara ar katru stundu kļuva bagātāki, nomauca no saviem pirkstiem smagos zelta gredzenus ar briljantiem un apmainīja tos pret plakaniem riņķī- šiem ar uzrakstu «Goid tur Eisen». Bet tiem, kam. aiz nacionāliem motīviem Austrijā vācu valoda nebija tīkama, bija apgādāti arī uzraksti čehu valodā «Es zeltu atdevu pret dzelzi». Tai pašā laikā frontē kareivis ņēma gabalu alumīnija, visbiežāk šrapneja šķembeli, kas bija saplosījusi viņa biedrus, iz- greba ķieģelī formu un tur izlēja sev gredzenu.
Un, iera'kumos nīkdams, viņš ilgi ar naža spalu pūlējām iegriezt šai gredzenā liktenīgo skaitli «1914.»*.
Vēlāk kareivji iegādājās vīles un sāka izgatavot šādus gredzenus arī saviem radiem, draugiem un pazīstamiem kā dāvinājumus no frontes. Tad jau iegravēja skaitļus «1914.—15,», bet, kad karš vēl arvien nebeidzās, pievienoja arī «1916.».
Sajā 1916. gadā daudzi jau pārvērtās par profesionāliem? sīkražotājiem un apgādāja arvien plašāku tirgu ar savu īpatno^ preci. Drausmīgos gaduskaitļus vairs neiegravēja, bet darbs kļuva arvien pilnīgāks, smalkāks, glītāks. No alumīnija jau izlēja veselas caurulītes, tās tad sazāģēja gredzenveidīgos
ripulīšos, no iekšpuses vēl pārklāja ar varu un iegravēja pat veselas čūskas, kas zobos turēja galvaskausus ar zilam celuloīda acīm vai ar sarkana akmens sirdīm.
Tā drīz vien šrapneju sāka pietrūkt un apgrozībā parādījās cits, lepnāks materiāls, kas vēl nebija aptraipīts ar cilvēku smadzenēm un asinīm. Izkausēja cepuru pogas, alumīnija karotes un citus vecus metāla gabalus. Pienāca beidzot pat tādi laiki, ka izejvielu vajadzēja pirkt 110 žīdiem, ja nekur to vairs nelaimējās nozagt.
Un kā frontes kareivis stiepa sev visur līdzi šauteni, divus simtus patronu un somu uz muguras, tāpat gūsteknis nēsāja savu maisu, kurā atradās tējas trauks, karotes, gabals alumīnija, vīle un stikls gredzena noslīpēšanai.
«Sīkražošana» uzplauka pilnos ziedos.
★
Kad Sveiks ieradās mājā, kur divi viņa biedri jau nodarbojās, pīkstulis patlaban sēdēja pie šujmašīnas un laboja kādu kleitu, bet Horžins bija pārliecies pār plīti un stangas turēja karoti, kurā kausēja gabalu cinka.
«Jā, tā lieta varētu iet,» viņš teica, kad Sveiks bija izstāstījis savu nodomu. «Gredzeni pašreiz ir cenā, un es zinu arī, kur tos visizdevīgāk pārdot. Bet trūkst jau materiāla! Vairs nekur nevar sadabūt alumīniju, tāpēc — lūk — kausēju jau cinku.»
«Turklāt ievēro: kolīdz vecākais apakšvirsnieks Golova- tenko dabūs zināt, ka tu neej vairs kroņa darbā, viņš bez žēlastības pieprasīs sev vismaz rubli dienā no tavas peļņas,» pīkstulis papildināja. «No manis gribēja pat 2 rubļus dienā nopelnīt. Par pretošanos nav ko domāt: tad tūlīt draud nosūtīt uz dzelzceļu sliedes pārcilāt. Gatavais posts!» viņš īgni nošņaucās uz grīdas.
«Par alumīniju nav liela bēda,» Sveiks optimistiski atteica. «Par to atļaujiet man gādāt. Tagad no frontes ved sabojātus aeroplānus, dažkārt cauras naktis pie stacijas siāv veselas vagonu rindas ar tiem piekrautas. Bet pie aeroplāniem alumīnija arvienu ir diezgan daudz. Vajag tikai pievākt…»
Horžins kļuva uzmanīgs. Acis viņam iegailējās:
«Tas tik būtu numurs! Nudien, labi izdomāts!»
«Ja noķers, protams, krietni iepērs,» piemetināja atkal pīkstulis. «Bet vairāk kā es par savu baronesi dabūju, jums arī tagad nenovēlu!»
Izkausēto masu Horžins ātri ielēja jau sagatavotā forma un sāka priecīgi fantazēt:
«Cik lieliski būtu, ja tagad mums izdotos sadabūt kaut vienu pašu kilo alumīnija! Daudzas prostitūtas man jau vairākas nedēļas atpakaļ ir pasūtījušas labus gredzenus. Zeņa paņemtu veselu duci, Oļena arī, Ņusja — tā jaunā pie līkkājainā žīda, tad Lida, Liza, Katja, Zina, Saša, Frosja, un velns zin, kā viņas visas te satic! Pasūtījumu ir milzums…»
«Tas jau gandrīz viss pareizticīgo kalendārs tev būs kopā!» jokodams piemetināja skroderis, bet Horžins viņam atbildēja gluži nopietni:
«Būtu tu tik daudz visādas alas izložņājis kā es, tad arī tev būtu savs kalendārs. Tas viegli vis nenākas. Gredzenus, viņas izdala krievu oficieriem par piemiņu, lai katrs atcerētos, ka dāvinātāja mīl tikai viņu un lai tas laimīgi pārnāktu atkal mājās. Un tev vajadzētu gan redzēt — cik lieli ēzeļi ir šie krievu oficieri!»
Tad viņš īgni nospļāvās un jautājoši paskatījās uz Sveiku. Viss Horžina stāvs vaicāja: ko un kā darīt?
«Gluži vienkārši,» Sveiks mierīgi skaidroja tālāk. «Vakarā es aiziešu uz staciju un izpētīšu tur apstākļus. Naktī tad varēsim pamēģināt kaut ko jau iesākt. Kas var ar mums notikt? «Palīdzi pats, gan Dievs tad arī palīdzēs,» tā vienmēr teica mana vecmāmuļa, un tas taču arī tev, Horžin, ir gluži labi zināms, ka «bez Dieva ziņas ne mats no galvas nevar nokrist» — tā reiz teica ksendzs, kad jumiķis bija nogāzies no baznīcas jumta.»
Horžins vēlreiz pētoši apskatīja savu jauno kompanjonu, bet pīkstulis izlikās tā, it kā viņam gar visu šo uzņēmumu nebūtu nekādas daļas, un savā nodabā svilpoja dziesmiņu:
Baruka, mana skaistulīte …
Kad metās jau tumšs, Sveiks, ne vārda neteicis, pamāja Horžinam ar galvu. Tas tūlīt paņēma maisu un izgāja sētā,, tur aicinātājs viņu jau gaidīja.
«Nu, kas ir? Vai šodien ved?» pa ceļam viņš jautāja Sveikam, kurš arī šoreiz bija tik noslēpumains, ka vairāk ar žestiem, mazāk ar vārdiem deva manīt savu pētījumu rezultātus: