«Jā, jā. Ir vairāki vagoni . ..»
Uzmanīgi viņi apskatīja vilcienu. Atskaitot mašīnistu un krāsnkuri uz lokomotīves, visapkārt nevarēja manīt nevienas dzīvas dvēseles. Klusu viņi atgriezās pie platformu vagoniem, uz kuriem sakrautas atradās dažādas aeroplānu daļas. Tikpat klusi un uzmanīgi abi uzlīda uz platformām un sālfa ar rokām aptaustīt tur novietotos priekšmetus, cenzdamies izpētīt, no kāda metala kurais gabais izliets.
«Bet šitie taču ir gluži jauni aeroplāni!» bailīgi iečukstējās Horžins, laimīgi izskrūvējis kādu alumīnija daļu.
«Kas par to?» tapat čukstus brīnījās Sveiks. «Ja mēs tos .nesasitīsim, sasitīs vācieši. Iznākums būs viens un tas pats.»
Ar papēža spērienu viņš atsita vēl kādu metāla lējumu. 'Tai paša brīdī no blakus platformas kāds apspiesta balsī iesaucas:
«Surp nelien; te ir jau aizņemts! Tur tālāk, lūk, ir vēl tāds pats brīvs vagons.»
Horžins sastinga no pārsteiguma. Uz katras platformas tur ; kāds jau klusībā strādāja: atskruvēja, lauza un atsita ar āmuriem rokās. Bet kāds zellis, kam pūsma īss jau bija pilns, vēl citus pamudināja:
«Pasteidzieties, ieraujiet ātrāk! Vilciens drīz aizies. Ir gan tie krievi apbrīnojami muļķi: kā nu var tādas lietas atstāt bez kādas apsardzības?»
Pilns patiesa īgnuma par šādu neprātīgu rīcību, viņš veikli uzsvieda savu maisu plecos un pazuda nakts tumsā. Citi vilciena aplasītāji tam sekoja.
Kad otrā rītā pīkstulis ieraudzīja bagāto laupījumu un dabūja zināt, ka viss tas iegūts no jauniem aeroplāniern, viņš svarīgi teica:
«Lūk, tā ir īsta kara sabotāža: tā vajag iznīcināt ienaidnieka karamateriālu!»
Tad pat viņš sāka jo plaši izskaidrot savu prctkara teoriju, pēc kuras rīkojoties, vajagot nozagt visu valsts mantu. Tāpēc arī krievi karā nekad nevarēšot uzvarēt.
«Protams, ka viņi neuzvarēs,» piemetināja Sveiks. «Bet tad neuzvarēs arī neviens cits, jo zog jau visi un visur. Mūsu slavenajā pulkā, piemēram, dienēja kāds kaprālis, kas sūtīja uz mājām veļu, zābakus, autus un visu citu, kas tikai gadījās pa rokai. Kādreiz es.viņam vaicāju: «Kāpēc tu zodz?» Bet viņš droši un skaidri man atbildēja: «Tāpēc, ka Austrija ir satrunējusi valsts un tai neglābjami jāiet bojā!» Pēc tam es iekrāvu viņam vienu reizi pa ģīmi, jo arī man tas kaprālis bija nozadzis kājusaites.»
Pēc šīs sarunas visi trīs biedri mierīgi sēdēja Mozus Glīta aizslēgtajā istabā un strādāja. Sis Gūts atklāti pārdeva tēju, bulkas un dažādus saldumus, bet slepeni pirka visu, kas vien pagadījās pērkams. Protams — par puscenu. Tagad viņa istabā reizē ar šujmašīnas troksni dziedāja arī divas vīles un retumis iežvadzējās vara stieple, ar kuru gredzenus aptīrīja.
Tā tas turpinājās veselu nedēļu, bet sestdienā Horžins teica:
«Šodien mēs nestrādāsim. Iesim nu pārdot!»
Viņi savāca kopā visas nedēļas ražu, samauca gredzenus uz stieples ūn devās uz pilsētu. Mīlas iela Horžins iegriezās kādā bodelē un sāka tur iztaujāt žīdu:
«Vai Liza šodien mājas? Viena! Ieiet pie viņas var?»
«Vēl guļ,» atņurdēja žīds. «Bet ej vien iekšā!»
Veca dzelzs gultiņā, pustumšā ala, kur netīrumu smaka sajaucās ar pūdera un odekolona smaržām, gulēja jau krietni noziedējusi skaistule, kuras vecumu neviens īsti nevarēja noteikt. Kad durvis iečīkstējās, viņa pavēra acis un miegaini teica:
«Ahā, austrieši! Un divi uzreiz! Vai nauda ir?»
«Mēs gredzenus atnesām, madam!» atteica Horžins, zemu paklanīdamies.
Dāma kļuva uzmanīgāka. No biezās, netīrās segas viņa izbāza kailas kajas un nolaida tās uz grīdas. Tad atmeta segu pavisam nost un, palikdama tikai kreklā sēžot, turpināja:
«Atvainojiet, es negaidīju tik retus viesus. Radiet šurp gredzenus! Vai ir glīti? Cik maksā gabalā? Nu, nu, dod tikai šurp!» viņa uzsmaidīja Sveikam, 'kas vēl lāga nezināja: dot vai nedot?
«No jums, madam, mēs ņemsim tikai pa pusrublim,» Horžins atteica, atkal jo zemu paklanīdamies. Bet Liza, gredzenu pirkstos viļādama, tikai apātiski nožāvājās:
«Dārgais draudziņ! Ja par četrdesmit kapeikām gabalā būs, tad desmit paņemšu. Citi austrieši jau tagad bez kaulēšanās par tādu cenu pārdod.»
Sveiks piekrītoši pamāja ar galvu. Horžins noskaitīja gredzenus, un skaistule rotaļa dāmās tos uzsvieda sev uz ceļiem. Tad viņa koķeti paskatījās uz abiem tirgotājiem un nepārprotami teica:
«Maksašana naudā nebūs…»
Sveiks biedram jau uzmeta gluži izmisušu skatu, bet Horžins vēl neuztraucās. Viņš noliecās skaistulei gluži tuvu pie auss un teica:
«Madam, šoreiz mēs lūgtu gan naudu. Mums vajadzīgi ir četri rubļi.»
Liza atkal nožāvājās tikpat apātiski kā pirmīt:
«Nē, draudziņi; man naudas nav. Nevienas kapeikas. Dariet, kā ziniet.»
Kad abi draugi atgriezās caur bodei i, žīds ņēmās tiem atkal ieskaidrot, ka viņa skaistule tiešām esot pareizticīga un lai to pasakot arī nometnēs saviem biedriem. Bez tam visādus pakalpojumus kairā laikā varot izdarīt šī tirgotava, kurā dabūjama «Popova un dēlu» vislabākās zortes tēja.
«Iesim tagad pie Kseņas!» komandēja Horžins, pāriedams ielas otrajā pusē. «Sāksim no otra gala.»
Kseņa — pievilcīga blondīne ar krāsotiem matiem — abiem tirgoņiem ierodoties, pašreiz pūderējās un krāsojās. Viņa diezgan vērīgi aplūkoja gredzenus, bet, kad dabūja zināt, ka pirkt tos var tikai pret skaidru naudu, kļuva gluži bēdīga:
«Nav ne plika graša pie dvēseles. Bet, balodīši, ņemiet labāk pretim manu krēmu «Metamorfoze». Man to atnesa aptiekārs; viņš citādi nemaksā. Apkrāpj mani, nelietis, pamatīgi. Ak cik žēl, mīļie, ka man nav naudas…»
Trešā mīlas dieviete par gredzeniem piesolīja odekolonu un kādu vecu korseti. Horžins sapīka un nospļāvās: