«Paciešaties tikai vēl drusku, gan visu dabūsiet, kā nākas. Es jau jūs neapzagšu!»
Mareks ar Vaneku kādā zemnieka būdā aizņēma lielāko istabu, kur viņi atklāja savu ambulanci. Turpat otrā pusē sienai šaurākā istabā līdz ar saimnieka dzimtu ievietojās desmit gūstekņi. Tur naktīs gulēja cilvēks pie cilvēka tik cieši kopā, ka tiem nevarēja cauri iziet.
Baranovs pret gūstekņiem izturējās draudzīgi un uzmanīgi. Katru dienu viņš apstaigāja visas būdas un paziņoja, ka viņi tur vēl var gulēt mierīgi un bez kādām rūpēm, jo maize vēl nav saņemta un virtuve arī nav atbraukusi. Pie «dakteriem» iegriezdamies, viņš nekad neaizmirsa apjautāties, kādas jaunas slimības ir atkal parādījušās, un vienmēr nobeidza ar brīdinājumu no cingas:
«Cinga ir tā visbriesmīgākā slimība,» viņš centās pat abus «speciālistus» pārliecināt. «Tā saēd visu ķermeni tādā mērā, ka muskuli atlobās un nokrīt no kauliem. Viņa visvairāk ceļas no sālītas gaļas pārmērīgas lietošanas, bet tagad intendantū- rā nekā cita nevar dabūt. Tāpēc būs prātīgāk, ka es to pavisam neņemšu, lai ļaudis labāk uzglabā savu dārgāko mantu — veselību. Dievs dos, balodīši, drīz arī karš beigsies un jūs visi varēsiet braukt mājās izēsties, kā kuram tīkas.»
Gluži dabīgi, ka tādos apstākļos cirvji un lāpstas arvien vairāk pārgāja zemnieku īpašumā — tiešā apmaiņā pret kartupeļiem un maizi. Kad beidzot sādžā parādījās inženieri ar desmitniekiem un aplūkoja strādāšanai nozīmētos gūstekņus, tad izrādījās, ka darbus nevar iesākt attiecīgo instrumentu trūkuma dēļ.
«Jums taču vajadzēja tos saņemt jau Vitebskā,» apgalvoja galvenais inženieris, bet Baranovs tikai rokas vien noplātīja:
«Bet, lūk, neiedeva! Es pat nezināju, kas rotai te īsti būs jādara.»
Nākamajā dienā konvoji apskraidīja visas būdas, saukdami: «Ātrāk, ātrāk pie darba! Citādi būs skandāls! Dievs pa- sarg!»
Uz ielas jau gaidīja Baranovs ar desmitniekiem, kuriem viņš sadalīja savus ļaudis. Vienā rokā viņš turēja piezīmju grāma- tīņu, bet otrā ādas pātagu ar brieža kājai līdzīgu kātu un priecīgi sauca:
«Nu, bērni, vai visi ir pabrokastojuši? Tēju ar cukuru padzērāt? Tagad iesim visi drusku pastrādāt!»
«Pa ausi tev vajadzētu, nelieti!» pīkstulis iešņācās.
«Tādam darbam es nederu. Tad jau labak jūlija šķipelēju sniegu, vai decembrī aplaistu puķes dārzā,» Horžins piemetināja.
«Kas jūs tādi? Vai čehi?» atsaucas kads desmitnieks un kad izdzirda apstiprinošu atbildi, priecīgi iejautājas:
«Lieliski! Tad jau speciālisti arī būs jūsu vidū?»
«Ir!» izsaucās reizē kādi divdesmit cilvēki, un desmitnieks apjucis atkāpās dažus soļus atpakaļ.
«Lai speciālisti iznāk uz priekšu!»
Iznāca itin visi — cik barā bija. Uz vietas stāvot palika tikai viens pats brašais kareivis Sveiks. Vecais desmitnieks' skaļi iesmējās:
«Lūk nu, visi čehi ir skroderi, namdari, kalēji, galdnieki;: tikai viens pats čigāns starp viņiem iemaldījies!» Tad viņš jautri piesoļoja Sveikam: «Vai tad tu arī esi čehs?»
«Taisni tā: čehs no Prāgas!» Sveiks lepni atteica.
Vecis aiz prieka rokas vien sasita:
«Viņš vēl apgalvo, ka esot čehs! Kā tev nav kauna? Tu taču esi melns, bet uzdodies par čehu! Pie mums tādi ir tikai čigāni. Biedri,» tad viņš varonīgi uzsauca citiem gūstekņiem, «dzenat prom čigānu! Lai viņš ie't pie saviem brāļiem!»
Pa to laiku bija pienācis Baranovs. Viņš Sveikam stingri noprasīja:
«Kāds tev arods?»
«Bārddzinis.»
«Čigāns un bārddzinis!» aiz brīnumiem vēlreiz iesaucās- vecis. «Kur gan tas redzēts?»
Tad viņš iegrūda Sveikam dunku sānos un, viņu pie citiem piestumdams, piemetināja:
«Svētdien tu noskūsi mani un inženierus. Dabūsi dzeramnaudu. Un jūs, balodīši, kaut arī esiet speciālisti, tomēr tagad visi strādāsiet melno darbu rotā. Raksiet grāvjus, dzīsiet zemes, skaldīsiet akmeņus, bērsiet granti. Vispār — būvēsiet jaunu dzelzceļu!» viņš uzsauca jau dusmīgākā balsī. Tad nostājās gājiena priekšgalā un komandēja:
«Nu — viens, divi! Viens, divi! Soļos uz priekšu!» — Tas bija brīnišķīgs darbs, kas tur sākās pēc attiecīgo rīku saņemšanas. No vokzāles pa lauku skraidelēja inženieri, vilkdami līdzi sev garu auklu, bet desmitnieki šai līnijā .nostādīja gūstekņus un pavēlēja tiem tur rakt uzbērumu. Bet, kolīdz darbs bija sācies, inženieri lamādamies vilka savu auklu atkal citā virzienā, desmitnieki dzina steidzīgi vien turpu gūstekņus un rakšana sakas no jauna.
«Atrak, ātrāk! Te, lūk, jāsāk rakt! Vai tu neredzi, ka priekšniecība ir atradusi jaunu ceļu?»
«Es tev te neesmu nekāds strādnieks!» Horžins atcirta un, lāpstu zemē iespraudis, īgni nospļāvās. Tad viņš vēl piemetināja: «Iešu labāk un paraudzīšos, kas notiek tur vokzālē!» un tiešām tūlīt mierīgi devās turp.
Pēc pusstundas viņš atgriezās un uzaicina ja pīkstuli ar Sveiku arī doties turp. Kamēr citi mežā cirta bērzus, viņi nemanot pazuda un visi trīs kopā devās uz vokzāli. Tur Horžins biedriem parādīja kādu lielu telti.
«Kas tas? Vai ceļojošais cirks?» Sveiks iejautājās.
«Kaut kas vēl labāks,» smaidīja Horžins. «Tas ir mūsu «ēdin ā šana s p u n kts».»
Drošiem soļiem viņš tuvojās teltij. Apstājās pie lodziņa, kur, ādas virsjakā tērpusies, sēdēja žēlsirdīgā māsa un pasniedza tai roku. Viņa pasmaidīja un bez tālākas aprunāšanās iedeva Horžinam trīs bļodiņas. Pēc tam kaktā stāvošais bārdainis ielēja viņiem biezu zupu ar gaļas gabaliem un norādīja uz galdiem, kur apsēsties.
Gūstekņi sāka kāri ēst. Pēc brītiņa Horžins piecēlās, piegāja atkal pie lodziņa un atnesa deviņus graudus cukura: