«Mēs uzkavēsimies te vēl kādu laiciņu. Darbs jau nav zaķis, mežā bez mums ncaizskries.»
Tā viņi netraucēti nosēdēja līdz pašam vakaram un, kad sāka satumst, atgriezās pie biedriem. Tai pašā laikā atjāja ari Baranovs:
«Ei, ei, bērni! Virtuve ir atvesta! Rīt kāpostus dabūsiet!»
Ceļš auga acīmredzot. Simtiem zemnieku, kurus no apkārtējām sādžām bija sadzinusi policija, pieveda smiltis uzbērumam. So uzdevumu izdarīja taisnā, apmēram divus kilometrus garā līnijā bez grāvjiem un virsū tūlīt savēla gulšņus, uzlika sliedes. Inženieri bija pazuduši, bet pēc četrpadsmit dienām visi ieraudzīja kādu citu rotu, kura vilka savu ceļu pretim — taisni iesākta virzienā.
Tad sākās lietainas dienas. Sniegs laukos un mežos izzuda. Zemākās vietas pārvērtās ezeros. Ap uzbērumu ūdens jau sniedzās vīra augstumā.
Lija cauru nakti, bet nākamajā rītā, tādā pat slapjdraņķī, gūstekņus jau agri atkal izdzina darbā. Kad viņi nonāca pie uzbēruma, visiem mutes vien iepletās aiz brīnumiem, bet Sveiks svarīgi teica:
«Nu, lūk, to jau varēja arī bez sapņiem paredzēt!»
Tūkstošu ļaužu un zirgu darbs bija izzudis vienā vienīgā naktī. Pār purvāju vairs redzēja tikai ūdeņu straumes saliektas sliedes, kuras virspusē turēja gulšņi. Krievu inženieri jādelēja pa seklākajām vietām un skaļi lamājās ar gūstekņiem:
«Suņa bērni jūs esat! Kāpēc grāvjus te neizrakāt? Kāpēc ūdens novadus neierīkojāt? Velns lai jūs visus parauj!»
Šņākdamas pletnes krita uz gūstekņu mugurām. Tās pavadīja lamas un draudi par krievu valdības nodevību, par nošaušanu un.pakāršanu turpat uz vietas.
Sos draudus tomēr neizpildīja. Nākamās četrpadsmit dienās izauga jauns uzbērums, ko šķērsām krustoja grāvji. No Budslavas pa jaunuzliktām sliedēm atkal atbrauca lokomotīve, vilkdama aiz sevis vairākus vagonus.
Bet tālu šī lokomotīve tomēr netika. Kādā vietā uzbērums pacēlās tik stāvā kalnā, ka šāds stāvums braucējiem vairs nebija pa spēkam. Pēc tam ieradās kāds ģenerālis ar tehniķa nozīmēm, nolamāja inženierus par idiotiem un pavēlēja kalnā norakt visu uzbērumu.
Nu sāka no jauna izrakņāt izmirkušo zemi, un krievu zaldāti pozīcijās, pavasara ūdeņu ielenkti, tai laikā cieta badu. Kopā ar viņiem badam bija nodoti arī divi simti gūstekņu, kuriem bija jāceļas rītos bez saules un vakaros darbi jābeidz tikai tad, kad tumsā vairs nekā neredzēja.
Gūstekņu ārsti gluži negaidot sadūrās ar kādu nepazīstamu, dīvainu slimību: kolīdz saule norietēja — ļaudis kļuva akli, nekā vairs neredzēja un nevarēja paši mājās aiziet. Mareka un Vaneka ārstniecības māksla cieta galīgu bankrotu. Slimība slēpās tai apstāklī,- ka kāds acu nervs, badā pagalam novārdzis, nespēja vairs, tumsai iestājoties, dzimumus tiktāl izplest, lai tie varētu pietiekoši daudz gaismas uzņemt. Slimība ātri pārņēma gūstekņus, un likās, ka tai ir lipīgs — epidēmisks raksturs. Tādēļ pēc tam, kad kādreiz naktī divi cilvēki bija iekrituši atejas bedrē un viens no tiem turpat noslīcis, Vaneks devās pie Baranova ziņot, ka rotas veselības stāvoklis ir bīstams, ka gandrīz visi gūstekņi ir jau kļuvuši pusakli.
Baranovs sāka rokas lauzīt:
«Ko tad es tur varu līdzēt? Es jau centos viņus pasargāt no slimībām — nedevu sālītu gaļu ēst, pavēlēju kāpostiem pēc iespējas vairāk sīpolu pielikt. Tagad par visu notikušo būs jāraksta uz Vitebsku — cita nekā es nevaru darīt.»
Viņš tomēr brīdi vēl padomāja un tad priecīgāk turpināja:
«Nu, vai ziniet, doktor, es nupat atradu laimīgu izeju no šī muļķīgā stāvokļa: lai gūstekņi darbā iet vēlāk un ātrāk atgriežas mājup! Bez tam — dienas taču paliek arvien garākas!»
Viņš atkal brīdi domāja kaut ko pie sevis:
«Es tiešām nekā nesaprotu, kas tur pie jums īsti notiek? Kā gan tas var būt, ka dienā ļaudis redz, bet naktī top gluži akli? Es aizbraukšu uz Budslavu un apjautāšos par to pie krievu ārstiem.»
Izrādījās, ka slimība bija labi pazīstama krievu armijā. Kad Baranovs atgriezās, viņš tūlīt lika atsaukt savus ārstus un teica:
«Lūk, te jums būs zāles! Katru dienu jādod pa karotei. Tas ir tikai tāds «vistu aklums» — cilvēks, tāpat kā vista, tumsai iestājoties, nekā vairs nevar saredzēt. Pēc šo zāļu lietošanas slimību kā ar roku atņem.»
Saviem ārstiem viņš iedeva pudelīti zivju eļļas, kas jau riebīgi oda, un vēl piemetināja:
«Vakarā atvediet aklos virtuvē. Bez šīm zālēm es pavēlēju vēl kādas citas atvest. Pavāri vārīs teļa aknas un slimie uz šiem tvaikiem turēs savas acis. Tā krievu ārsts ieteica. Viņš ir augsti mācīts cilvēks.»
Ārstēšana sākās bez kavēšanās. Nelabā smaka gan visus atbaidīja, bet ļaudis tomēr dzēra veco zivju eļļu, jo baidījās palikt pavisam akli.
Vakarā zaldāti ieradās barakā un pavēlēja visiem slimniekiem sastāties pa desmit grupās un doties uz virtuvi, lai tur rindās gaidītu savu izdziedēšanu. Tur lēzenā pannā uz oglēm pavārs bija uzlicis teļa aknas, kuras vārījās taukos.
«Noliecieties pa desmit ap pannu un apsedzat galvas no virspuses ar segu, lai garaiņi neizkūpētu gaisa. Pēc tam tās aknas tu man uzcep ar sīpoliem,» teica Baranovs pavāram, virtuvi atstādams.
Desmits mainījās pēc desmita. Acis viņiem asaroja karstajos tvaikos, bet no mutēm neatturami tecēja siekalas, jo tās izvilināja apetītlīgā aknu smarža. Pavārs jau nomanīja, ka brīnumzāles draud pazust slimnieku vēderos, un tādēļ aiziedams vēl visus brīdināja:
«Nu, pielūkojiet, lai zāles nav aprītas, kamēr es atgriežos!»
«Pats viņš grib tās aprīt!» domīgi teica pīkstulis, un Horžins atbildēja:
«Tāda akna ar sīpoliem nemaz slikti negaršo! Prāgā porcija maksā piecpadsmit kreiceru. Bet var jau ēst arī tāpat bez sīpoliem.»