«Sen jau to vajadzēja!» atteica pīkstulis. «Kas cits lai gan izmēž šos mēslus no Austrijas un Vācijas…» Bet tad drīz viņš apdomājās un skumji piemetināja: «Nieki vien tomēr būs… Nekas labs tur neiznāks. Tautām var palīdzēt tikai revolūcija, sacelšanās. Mums pašiem jāsagrauj savu monarhu troņi un jāapvieno valstis brīvu republiku plašā brālībā, kas vairs nepazīs carus un apspiešanas.»
Lielgabali dunēja kā pastarā dienā. Visi šai dobjajā rūkoņā klausījās, elpas aizturējuši. Arvien skaidrāk varēja noskārst, ka troksnis tuvojas …
«Biedri, vajadzēs laikam arī mums laisties pa diegu,» pievakarē teica Horžins, jau sapakodams savu ceļasomu.
Kanonāde nevienu mirkli neapklusa; tā kļuva arvien spēcīgāka, tad pēkšņi pavisam izzuda un pēc kāda laika viņu vairs dzirdēja tikai no liela attāluma. Krievi uzbruka. Mareks uztraukts ienāca būdā:
«Biedri, tagad liktenīgi pagriežas vēstures rats. Vai nu tas mūs uzcels virspusē, vai arī paliksim apakšā un tiksim bez žēlastības saberzti. Ko tu par to domā, Sveik?»
Sveiks piecēlās pussēdus, atspieda galvu uz rokām un tad dziļdomīgi ierunājās:
«Es domāju . .. man, biedri, gribētos zināt, vai patiesi viens ezis var otru mīlēt? Vai tad viņiem pašiem nemaz neduras? Kā gan viņi tādos gadījumos izturas?»
«Patiesi apbrīnojams idiots,» iesmējās pīkstulis. «Es domāju, ka Vācija un mūsu drupu kaudze katrā ziņā …»
«Es arī domāju,» Sveiks neatlaidīgi turpināja, «ka viņiem vajag abiem izciest krietnus dūrienus, bet ko tad tur var citu >darīt, ja mīlestība dabā ir tik nepieciešama?»
Vēlāk, kad Mareks ar pīkstuli vēl ilgi un nopietni ķildojās par centrālo lielvalstu nākamajiem likteņiem, brašais kareivis Sveiks jau gulēja saldā miegā, jo dabas likums viņam bija vislabāk saprotams.
Tā enerģija, ar kādu Golovatenko izspieda gūstekņu darba algu, protams,- negāja viņam velti zudumā. Naudu viņš dabūja.
Vispirms inženieri gribēja gūstekņiem tieši samaksāt, bet palkavnieks to nepieļāva. Viņš bija laimīgi sameklējis kādu likumu, pēc kura tā nauda, kas pienācās gūstekņiem, nebija atdodama tieši viņu rokās, bet uzglabājama pie tiešās priekšniecības līdz tam laikam, kad tie varēs atgriezties atpakaļ uz Austriju.
Vienu nedēļu Golovatenko aizbrauca uz Pēterburgu. No turienes viņš atveda vairākas kastes ar tualetēm, cepures, odekolonus, dārgakmeņus, pēc kuru saņemšanas Jevgeņija Vasiļ- jevna — vieglas dabas Maskavas dāma — atplauka vēl neredzētā krāšņumā.
Palkavnieks nopirka sev un Jevgeņijai divus skaistus jājamos zirgus, un tagad viņi katru vakaru izjāja pastaigā gar bada nomāktajiem gūstekņiem, kuri tikko vairs spēja kājas palocīt aiz nespēka, no darba mājup vilkdamies. Jevgeņija vēl nereti tiem uzkliedza, lai ātrāk vācoties nost no ceļa, citādi samīšot ar zirgu pakaviem visus spītīgos un nepaklausīgos Krievijas ienaidniekus.
Kancelejā atkal sākās iedzeršanas, kurās vispirms piedalījās inženieri un vēlāk arī oficieri no apkārtējām karaspēka dajām. Jevgeņija Vasijjevna neliedza nevienam savu sirdi un apkampienus, pati izdarīdama pie ievērojamākajiem un turīgākajiem virsniekiem vizītes. Nereti vesela svīta virsnieku pavadīja šo Maskavas ielasmeitu, kad tā lepni jāja uz sava zirga; viņi pakalpīgi visur palīdzēja tai nokāpt un uzkāpt sedlos, skūpstīja viņas kājas un rokas tai pašā laikā, kad gar ceļrna- lām turpat no ierakumiem vilkās līdz nāvei noguruši un izmocīti zaldāti vai ievainotie, kuriem nebija vairs vietas lauku hospitālī kur palikt. No šo zaldātu rindām bieži vien tad atskanēja dzēlīgas piezīmes:
«Oficieru kungi te ar prostitūtām vazājas, bet mums jāiet par tēviju nomirt!» Vai arī: «Paskaties, cik drošsirdīgi viņi te aizstāv Krieviju ar Jura krustiem pie krūtīm!…»
Kādreiz Jevgeņijai Vasiljevnai bija sviests ar akmeni, un palkavniekam, kas viņu gribēja aizstāvēt, vajadzēja pašam bēgt, lai saniknotie zaldāti to turpat uz vietas nenolinčotu. No pozīcijām atnākušie sāka lamāties arvien skaļāk un drošāk. Nemiers auga tik ātri un draudoši, ka Mareks, šo procesu novērodams, jau pareizi teica:
«Nudien, es varu derēt, ka revolūcija te nav vairs tālu!»
«Tas tik būs lieliski!» Sveiks tūlīt atsaucās. «Es gribētu redzēt, kādu kārtību te varēs ievest paši zaldāti.»
Ceļš visā garumā jau bija gatavs; nu tikai vajadzēja vēl uzbērumu izlīdzināt un šur tur pielabot. Zemnieki sāka vilkt telegrāfa stabus, un desmitnieki izmērīja, kur tie liekami. Sajā darba rotu sadalīja divās daļās un katrai priekšgalā nostādīja savu desmitnieku. Stabus sakrāva uz vagonetēm, tās dzina gūstekņi, bet desmitnieki staigāja un klaigāja augām dienām:
«Šurp! Ātrāk, ātrāk! Atpakaļ! Ātrāk, ātrāk!»
Kādu dienu viņi tiktāl jau sapratās, ka paguva ierakt zemē
vairākus stabus un aizvirzījās jau gabaliņu prom no sādžas.
Tad desmitnieki nemierīgi paskatījās pulksteņos un iesaucās:
«Ta tas neiet! Kas te mums izvārīs pusdienas? Kur ir gaļa un kāposti?»
«Atļaujos piesolīt savu palīdzību!» Sveiks, ilgi negaidījis, atsaucās. Un Horžins viņam sekoja: «Es jums tādu putru savārīšu, ka visu mūžu mani atcerēsieties!»
«Bet vai manu gaļu jau iepriekš neaprīsiet?» neuzticīgi ievaicājās desmitnieks.
«Dieva vārds: ij mutē neņemu!» Sveiks apgalvoja un drošības pēc arī pārmeta sev krustu.
Desmitnieks noticēja un pasniedza viņam produktu maisu:
«Nu ņem un ievēro: tur iekšā ir gaļa, rīsi, sāls un sīpoli. Ejiet abi tagad pa ceļu gabalu uz priekšu, tad nogriežaties mežā pa labi un tur ieraudzīsiet mežsarga māju. Mežsargs pats ir mans labs paziņa, bet viņa jau droši vien nebūs mājās. Tādēļ palūdziet viņa sievai, lai atļauj jums uzvārīt mums pusdienas. Ap pusdienas laiku mēs paši arī būsim jau tur.»
«Nebēdājiet par mums!» iesaucās Sveiks, maisu veikli uzveldams sev plecos. «Pusdiena būs lieliska — akurāt kā Grand-Hotelī!»