Desmitnieks vēlreiz draudoši pamāja ar pirkstu:
«Tikai pielūkojiet labi — lai gaļa būtu visa zupā! Ja kaut kripatiņa trūks —- klāsies jums abiem pavisam plāni!»
«Tas tik būs ko vērts!» Sveiks teica savam ceļabiedram, kad viņi bija jau gabaliņu prom tikuši. «Tur mūs abus pamielos kā nākas. Man ir tāda nojauta. Varbūt viņiem atradīsies arī rūgušpiens un sviestmaizes…»
«Rūgušpienu es nedzeršu,» noteikti atteicās Horžins, «bet sviestmaizi gan labprāt. Lūk, turpat jau ir tā stiga, pa kuru mums jānogriežas!»
Pēc pusstundas gājiena pa mežu viņi nokļuva karaspēka nometnē. Starp kokiem spīdēja rindās pelēkas teltis, uz auklām bija izkārti zaldātu skrandainie, netīrie krekli. Paši viņi pusdzīvi — pusmiruši vāļājās pa sūnām.
«Draudziņ, vai nav kāds gabals maizes,» pamēģināja diedelēt Horžins, bet uzrunātie, ar pūlēm acis atvērdami, murmināja:
«Tikai trīs dienas, kamēr mūs izdzina no ierakumiem. Paši te maizi neesam acīs redzējuši. Nekā cita arī mums nav. Guļam bez maizes, bez tējas, bez cukura…»
Sie zaldāti tomēr abiem gūstekņiem parādīja, kur meklējama mežsarga māja:
«Liekas, mūsu štābs tur ir tagad apmeties. Tiem — velns viņus lai parauj — baltmaizi un galu aizveda vezumiem! Un māsas uz zirgiem turp aizjāja. Bet mūsu brāļiem jākaro par tēviju un jānosprāgst tepat mežā kā izsalkušiem suņiem…»
Tā bija liela koka maja. Koridorā abi gūstekņi apstājās, nezinādami, pa kurām no trim durvīm viņiem ieiet. Beidzot Sveiks izšķīrās par labo pusi, kur aiz sienas bija dzirdamas neskaidras vīriešu un sieviešu balsis:
«Mežsargs, droši vien, pašreiz būs tur…» Un tāpat bez pieklauvēšanas viņi iegāja istabā, kur — pēc visām pazīmēm spriežot — tagad atradās štābs. Savu kļūdu pamanījuši, abi gribēja tūlīt manīties atpakaļ, bet bija jau par vēlu.
«Tā bija liktenīga- stunda,» stāstīja vēlāk Sveiks. «Es nekad neko tamlīdzīgu neesmu savā dzīvē redzējis. Oficieru tur bija kā suņu un skuķu kā kuču. Visi pagalam apdzērušies. Es viņiem atdodu kareivisku godu un saku:
«Atļaujiet ziņot: esmu atnācis izvārīt pusdienas mūsu desmitniekam! Bet tūlīt pienāk man klāt viens ģenerālis, apķeras mīlīgi ap kaklu un saka:
«Kā tu, brāl, gūstā esi iekritis? Vai mani varoņi tevi saķēra? Austrietis esi — jā?»
Es vēlreiz viņam skaidri atbildu:
«Atnācu šurp pusdienas izvārīt, jūsu augstdziiņtība!» «Nemuldi niekus! Kas par pusdienām? Paskat' — te dāmas mūs uzjautrina, lai nebūtu garlaicīgi. Nu, Nastušja, uzkāp uz galda un parādi austriešiem, kādus daiļumus Dievs ir devis krievu zemes sievietei! Lai viņi tos slavē visu mūžu, kad būšu tos atkal pār fronti aizsūtījis atpakaļ uz Austriju. Lai zina, ka pie mums nav vis kaut kādas nieka māsas! Krievu sieviete vienmēr' ir bijusi savas zemes gods un lepnums! Lai dzīvo vīns un sieviete!»
Visa šī orģija saskandināja glāzes un skaļi atsaucās: «Lai dzīvo!» Izdzert vajadzēja arī Sveikam, un, kad tas bija noticis, ģenerālis atkal komandēja:
«Hei, mani zēni,, krievu armijas gods un lepnums! Zobenus laukā no makstīm! Dzeniet austriešus, lai lec pa galdiem un gultām! Lai nobučo katrai dāmai ceļgalus! Lai paši redz, pret ko viņi karo. Bet, ja tie kaut ko izdari^ tā kā nevajag, ja dāmas ar tiem nebūs apmierinātas, tad sacirst uz vietas gabalos! Vispirms tiem suņubērniein — galvas nost!»
«Un, lūk, biedri, kas nu notika tālāk!» turpināja Sveiks savu stāstu. «Tie lopiņi tur visi piedzērušies līdz nesamaņai, bet mēs atrodamies turpat viņu vidū. Es skatos: Horžins jau gluži balts kā krīts, jo viņš savā laikā ir kalpojis par ķelneri un tāpēc gluži labi zina, ko tādi nelieši reibumā var pastrādāt. Tā nu tas ģenerālis pats pirmais sāk sist man pa ģīmi un kliegt:
«Augstāk, augstāk, suņabērns, galvu turi! Nu, lej vēl konjaku droši iekšā un parādi tad mums, kā Vīnē skuķus mīlē!»
Tie citi visi stāv apkārt mums kā zvēri, draud kailiem zobeniem un grīļojas. Es paskatos uz Horžinu: viņam līst auksti sviedri; viņš izskatās gluži tā, it kā gribētu man teikt: «Nu mana pēdējā stunda ir klāt…»
Bet es ar vienu aci uzmanu durvis, ar otru oficierus. Viņi visi stāv ciešā lokā, cits pret citu atbalstīdamies, mutes iepletuši, skatās uz ģenerāli un gaida, kas nu būs jādara tālāk. Sievietes tikai smejas, jo katram jau zināms, kādas tās ir, kad apdzeras. Es nu manu, ka izšķirošais brīdis ir pienācis. Uzlēcu uz galda, tad metos ar visu spēku pret apreibušo oficieru kumuru. Tas sagrīļojas un noveļas uz grīdas. Jūtu, ka mani saķer vēl kādas stipras rokas, bet_ viņas patura tikai saplosītus drēbju gabalus. Pats es kā Ādams pāris lēcienos esmu jau aiz durvīm, skrienu uz priekšu, ko kājas nes, un dzirdu, ka aiz muguras man kads seko smagi elsdams un pūzdams. Tas ir Horžins. Atskatos un redzu: no mājas izskrien oficieri ar kailiem zobeniem un klupdami krizdami dodas mums pakaļ. Cits aiz cita viņi skaļi kliedz: «Ķeriet, turiet viņus!» Un māsas tiem pakaļ, tāpat saukdamas: «Ķeriet, turiet zagļus! Sitiet nost burlakus!»
Tomēr viss beidzās necerēti labi. Saskrēja bars krievu zaldātu, un tiem pa vidu mēs laimīgi aizmukām.»
«Bet kā tad gadījās, ka tu tomēr ar visu produktu maisu atgriezies?» Mareks iejautājās. Sveiks viņam mierīgi atbildēja:
«Mes taču velreiz atgriežamies mežsarga maja, lai tur ne- pamestu tik labas mantas. Vai tad es neteicu, ka viss izgāja labi tādēļ, ka tur saskrēja krievu zaldāti? Dažus oficierus viņi uz vietas nošāva, dažus piekāva ar šauteļu resgaļiem. Tad iestājās tāds sajukums, kurā itin nekā vairs nevarēja atskārst. Kolīdz mēs bijām no meža atkal laukā — turp no visām pusēm sajāja kazaki, visu pulku ielenca un atbruņoja, un tagad visi tie zaldāti ir nodoti karalauka tiesai.»
Pīkstulis priecīgi uzsita ar delnu pa ceļiem:
«Biedri, tā ir tikai priekšspēle. Drīz vien jau manīsiet, kāda opera te vēl sāksies! Visa pasaule tad klausīsies, cik vareni spēlēs revolūcijas orķestris! Un ticiet man: daudziem pārplīsīs bungādiņas ausīs no šīs mūzikas!»