Bet Horžins, muguru kasīdams, nopūtās:'
«Tagad jūs smejaties, bet tur nebija vairs nekādu joku. Cik reizes to atceros' man salti drebuļi pārskrien pāri visai miesai. Manis pēc lai viņi tur spēlē tadu mūziku, kāda tiem tik. Kaut tikai drīzāk tiktu mājās.»
Notikums liktenīgajā dienā pie mežsarga mājas beidzās ar to, ka vairakus zaldatus no dumpīgā pulka pakāra. Naids pret oficieriem līdz ar to pieauga vēl lielāks un kļuva jau tik ass, ka neviens virsnieks, tumsai iestājoties, vairs nedrīkstēja iziet lauka, jo katrs tādos .gaidījumos riskēja ar savu dzīvību. Žēlsirdīgās māsas katru dienu smagi piekāva, un arī Jevgeņija Vasiļjevna bija ļoti norūpējusies par drausmīgo stāvokli. Tagad viņa neatlaidīgi centas pierunāt savu veco palkavnieku, lai tas gūstekņu rotu aizvestu kaut kur tālāk frontes aizmugurē,, kur vēl ir mierīgākā un drošāka dzīve.
Golovatenko arī pats pārliecinājās, ka gaiss te sāk pārlieku sabiezēt, un tādēļ, kolīdz ceļš bija puslīdz gatavs un gustekņu sapelnītā nauda atradas viņa kabatā — bez kavēšanās tas brauca uz Vitebsku, lai sameklētu kādu citu vietu. Kanceleju viņš aizbraukdams atstāja Jevgeņijas Vasiļjevnas ziņā.
So gadījumu izlietodama, izvirtusī, bet sentimentālā prostitūta nolēma kļūt par visu gūstekņu māti. Tatgad, kad tie nekā vairs nedarīja, viņa apstaigāja visas sādžas būdas un skatījās, kā viņi tur rakstīja vēstules, mazgāja kreklus, strīdējās un debatēja par izlasītajām avīžu ziņām.
Tad viņai izlikās, ka «dakteri» slimniekiem nepiegriež pienācīgo vērību un izturas pret tiem rupji. Tādēļ slimnieku pieņemšanu turpmāk uzdeva izdarīt pie viņas kancelejā, lai tur personīgi varētu sekot visām kaitēm un slimībām.
«Mājās viņiem ir sievas un bērni,» pārmeta Marekam jaunā priekšniece, «bet jūs tos ārstējat pa zaldatu modei. Vispirms vajag pamatīgi izpētīt slimības cēloņus un slimos garīgi nomierināt. Laipns vārds ir vislabākās zāles. Jus paši taču redziet un saprotiet: pašreiz mums neklājas spoži — palkavnieks ir aizbraucis un tik ātri neatgriezīsies, bet naudas rotas kasē nav. Tatad skaidrs, ka ne maizes, ne putras tik 'drīz vis nedabūsim. Intendantūrā uz parada neko nedod. Ar ļaudīm tādos gadījumos vajag apieties saudzīgi un tēvišķi, lai tie nesāktu domāt par pašnāvībām. Viņus taču gaida sievas un bērni…»
Pēc šīs sarunas Vaneks ar Mareku rītos savus slimniekus veda uz kanceleju, kur Jevgeņija Vasiļjevna 110 šineļa apakšas vispirms izbāza savas līkās, vīnstīgām līdzīgās kājas un tad žāvādamās nosēdās uz gultas malas:
«Labrīt! Visu nakti es nevarēju iemigt. Ah, kādi šausmīgi sapņi! Vienai tik ļoti bail te gulēt… Palkavnieks nebrauc un ^neraksta arī. Visu laiku viņš tur jūsu labā nepiekusis cīnās un rūpējas. Vai šodien daudz slimnieku?»
Tālāk ar dzīvu interesi viņa vēroja, kā «dakteri» aptaustīja, izklausīja un p'irkstiem piesita pusizģērbtos slimniekus, glītākos no tiem aicinādama arī pie sevis:
«Nu, panāc tu tur šurp! Es ari paklausīšos. Slimībās man ir pašai savas zināšanas, jo Maskavā apmeklēju medicīnas -kursus. Vēl tuvāk, balodīt! Ak sirds, tu saki, nav kārtībā? Elpo "vēl dziļāk — tā, ta — gan es tevi pamatīgi izklausīšu. Tagad :no otras puses …»
Un • tiešām — viņa klausījās ilgi un pamatīgi, apkampdama savam kailajām rokām izģērbtos vīriešu ķermeņus, kairinādama ar saviem vaļējiem, izspūrušajiem matiem pa viņu krūtīm un mugurām:
«Nav nekas nopietns. Tikai niecīgs katars. Nevajag baidīties. Kad aizbrauksi mājās —• sieva izvārīs teju, krietni izsvī- dīsi un būsi vesels. Tagad nākamais? Kas tev kaiš?»
Jevgeņija Vasiļjevna tā koķetēja un saldi čivināja, līdz beidzot pašapzinīgi ievaicajās:
«Nu sakiet, doktor, vai es lieliski nepalīdzu? Vai sievietes glāsts nevar izārstēt bez kādām eļļām un pulveriem?»
«Nudien, lieliski!» Vaneks ironiski pasmaidīja, bet Mareks sevī norūca:
«Tik lieliski, ka drīz vien šurp dosies visa rota pēc glāstiem. Jau tagad ir tadi, kas nāk krietni izsmieties.»
Jevgeņija Vasiļevna tomēr centīgi ik dienas turpināja pieņemšanu, kaut arī gūstekņiem nereti parādījās tadas slimības un tādās vietās, kuras dāmai nav sevišķi ērti aplūkot.
DESMITĀ NODAĻA Piedzīvojumi krievu armijas aizmugurē
Palkavnieks Golovatenko no Vitebskas pārbrauca ar labām vēstīm. Viņam bija pavēlēts rotu pārvietot Vitunišu sādžā, kur kāda cita nodaļa inženiera vadībā jau laboja dzelzceļus un šosejas. Tai tagad vajadzēja gūstekņus pievienot. Ar šīs pavēles izpildīšanu palkavnieks tomēr nesteidzās. Viņa piedzīvotāja paziņoja, ka gandrīz visi ļaudis ir slimi, cieš no kašķa un dakteris no Budslavas apsolījies tiem drīzumā atsūtīt vajadzīgo smēri. Pie tam Jevgeņija Vasiļjevna piemetināja, ka tādā gadījumā, ja slimniekus neārstēšot, slimība draudot tiktāl izplatīties, ka visus vajadzēšot novietot slimnīcā, no kurienes tie rotā vairs neatgriezīšoties un palkavnieks tā palikšot gluži bez darba. Visu to ievērojot, viņa nolēma, ka rotai pagaidām jāpaliek uz vietas, un, kad melno, nelabi smirdošo smēri beidzot saņēma, Jevgeņija pati ar savu roku centās to slimajiem ierīvēt labi dziļi ādā.
Pa to laiku palkavnieks pats devās uz Vitunišu ciemu pārrunāt ar inženieri par darba algas jautājumu. Atgriezās viņš naktī un ļoti jautrā garastāvoklī, jo tur bija izdevies izkaulēt veselu pusrubli uz cilvēka un tas nozīmēja, ka veseli'simts rubļi ik dienas ieripos viņa kasē. Tūlīt viņš modināja savu piedzīvotāju:
«Paklau, sieva! Tur maksās veselu pusrubli par cilvēku! Lūk, kāda tu man esi gudriniece! Sūtīsim divus simtus cilvēku dienā, un katru vakaru simtnieks ienāks mūsu kopējā kasē. Tā tik būs dzīve! Eh, kaut šis karš vēl desmit gadus turpinātos! …»