«Tu tomēr esi cilvēks ar galvu īstajā vietā,» uzslavēja Jevgeņija Vasiļjevna savu maizesdevēju. «Tu proti vēl naudiņu nopelnīt! Nu, mīļais, tagad tev gan jāapsola man nopirkt karakula kažociņu ziemai! Vai jā?»
Pēc šī solījuma augstdziinušais vīrs ar savu «sievu» cieši apkampās zem šineļa.
Kādā jaukā dienā no Ostrovas ceļā devās gara karavāna. Palkavnieks jāja uz zirga ar ceļa karti rokās, ar zobenu pie sāniem un revolveri aiz jostas. Blakus viņam jāja Jevgeņija Vasiļjevna greznā kazaku uniformā — arī ar karti rokās un. revolveri pie sāniem. Aiz viņiem vezums, piekrauts ar somām, saiņiem un čemodāniem, kurus apsargāja divi krievu zaldāti. Tālāk kā skrandainu ubagu procesija vilkās gūstekņu gājiens četrās rindās: basām kājām, puskaili un slimi ļaudis neapcir- pti, nemazgāti un ncapskūti tic izskatījās kā biedēkļi. Katram uz muguras bija soma, kur glabājās viss viņa īpašums, un pie rokas nūja, lai aiz nespēka ceļmalā nepakristu un nepaliktu guļot. Tad palkavniekam vairs nebūtu divu simtu, ko darbā- sūtīt, un simta, ko kabatā iedabūt.
Rotas «zieds» gāja pašās beigās: tic bija divi «dakteri», pīkstulis, Horžins un Sveiks. Mareks stāstīja par to, ko viņš. izlasījis avīzē «Cehoslovaks», kas saņemta no Kijevas: ģenerāļa Brusilova frontē esot spožas sekmes, Gališas virzienā krievu spēki tālu pavirzījušies uz priekšu u. t. t.
«Vasarā, bez šaubām, visa šī šļura beigsies,» teica Vaneks. «Nākamajā ziemā jau neviens vairs nekaros. Un Austrija, ja arī Vacija uzvarētu, tāpat visu pazaudēs.»
«Būtu gan izdevīgi krieviem palīdzēt šai karā,» atsaucās Mareks. «Paklausieties, ko raksta «Cehoslovaks»!» Un viņš nolasīja garu aģitācijas rakstu par to, cik ļoti Kijevā mīlot brīvprātīgos, cik lieliski viņiem piedienot krievu armijas uniforma un ka skuķes tad viņos tūlīt līdz ausīm iemīloties un ejot parkā pastaigāties. Raksts bija tikpat jauks un vilinošs kā vervētāja runa, kas droši solīja visiem vīnu, naudu un skaistas sievietes.
«Man liekas,» Šveiks teica Marekam, kad tas beidza lasīt, «mums arī tomēr beidzot vajadzēs tur iestāties.»
«Mums ir jādara viss iespējamais, lai šis karš būtu pēdējais,» Mareks noteikti izteica savu pārliecību. «Arī es labprāt iestātos taja «aružinā», jo dzīve te top bezgala garlaicīga un līdzinās lēnai nāvei. So karu ir iesākušas centrālās valstis. Kāpēc tad gan mums nepacelt ieročus pret viņām, lai tās galīgi satriektu un iznīcinātu katru kara iespējamību nākotnē?»
«Tajās avīzēs raksta,» pīkstulis piemetināja, «ka Kijevā brīvprātīgajiem pusdienās dodot gulašu, bet svētdienās zosi ar kāpostiem un zupu ar rīsiem. Ja tiešām ta, tad arī es jums labprāt pievienojos.»
«Vai man nav apnicis te ārstēt?» atsaucās arī Vaneks. «Bet vai jums ir zināms, ka Austrijā par iestašanos «aružinā» konfiscē visus īpašumus? Velns lai viņus parauj: man taču Kra- lupos ir aptiekas preču veikals!»
«Nu tad paliec Krievijā,» deva padomu Mareks. «Lai sieva atbrauc pēc kara šurp. Te jau ir plašuma diezgan, kur iztirgoties.»
Vaneks tikai nicinoši paskatījās:
«Lai atbrauc šurp? Tev viegli pateikt! Bet vai tu arī zini» ka mājās man pulētas mēbeles, kuras vedot pagalam, noberztos? Un marmora mazgājamais galdiņš! Kas tad būs, ja tas saplīsīs?»
Atbildes vietā Mareks īgni nospļāvās, bet Sveiks, uz priekšu skatīdamies, piepeši iesaucās:
«Palūk, šurp jāj palkavnieks! Laikam atkal mums noturēs kādu patriotisku runu.»
Vecais Golovatenko tiešām pamudināja gūstekņus soļot žir- gtāk un ātrāk, jo līdz naktsguļas vietai esol vēl verstes divdesmit ko iet. Tā kā virtuve ceļā nevarot darboties, tad šodien pusdienas nebūšot. Nebūšot arī maizes, jo to intendantūrā nevarot dabūt. Toties, gala nokļuvusi, rota uzreiz saņemšot trīs porcijas katram cilvēkam.
So uzrunu gājēji noklausījās klusēdami. Un pasteigšanās vietā soļi vilkās tikpat gausi un gurdi kā agrāk. Palkaiv niekam drīz vien vajadzēja atka! uzsaukt:
«Hei, bērni, prieks ir pavasarī ceļot pa plašo Krieviju! Laiks ir tik lielisks, koki sāk plaukt, putni skandina savas dziesmas laukos un mežos. Jauki ir dzīvot — vai ne?»
«Mēs jau tev vienreiz teicām: vācies pie deviņiem velniem!» atsaucās dažādās valodās gūstekņi vienā un tajā pašā laikā, bet palkavnieks viņus nesaprata un smaidīdams piekrita:
«Jā, jā, jā!»
Golovatenko bija pārliecināts, ka gūstekņi ar viņu ir vienisprātis un ka uzruna uz viņiem atstāj pamudinošu iespaidu. Pamalē dunēja lielgabali, blakus stiepās astoņas ierakumu rindas, un devīto — vēl nepabeigto — pašreiz raka gūstekņi- sapieri, turpat izvilkdami arī dzeloņdrāšu režģus.
«Krievija ir vislieliskākā valsts un viņā vislabākā dzīvošana,» turpināja palkavnieks. «Drīz mēs uzvarēsim visus savus ienaidniekus, un katrs dabūs atmaksu pēc nopelniem.»
Tranšeju racēji pamanīja pa ceļu klīstošo rotu un steidzās tai pretī. Ja jau Golovatenko ļaudis atgādināja puskailus saulesbrāļus, tad no tranšeju grāvjiem izlīdušajiem bija grūti pat piemērotāku nosaukumu atrast. Tie līdzinājās vairāk mērkaķiem nekā cilvēkiem. Iejukuši rotā, viņi sāka iztaujāt:
«No kurienes, biedri? Dodiet kaut gabaliņu maizes! Mēs prātu te pazaudēsim no bada. Sibīrijas nometnes, salīdzinot ar šejieni, bija tīrā paradīze. Bet te ir elle, kur palikušas tikai ciešanas.»
Redzēdami šo ļaužu nožēlojamo izskatu un līdz nāvei novārgušās sejas, Golovatenko rotas gūstekņi atrāva sev pēdējos maizes kumosus un atdeva tos nelaimīgajiem biedriem.
«Vai kaut ko te arī maksā?» iejautājās pīkstulis.
«Vai maksā? Lūk, kā maksā!» iesmējās kāds vīrietis, noņēma cepuri no galvas un parādīja tur lielu punu no sitiena. «Mēs strādājam uz «gabaliem»; asi ierakuma katram vajag izgatavot līdz pusdienai; otru pusi — līdz vakaram. Ja kāds to nepaspēj — tad, lūk, ar šo punu samaksāja. Es tam pat uzpūst nevaru, cik ļoti viņš sāp. Ar nepacietību tagad gaidām, kad mūs sagūstīs vācieši. Un, ievērojiet, to jums saka īsts čehs. Ja vēlreiz man gadītos cīnīties frontē, neparko es vairs krieviem nepadotos!»