Tai brīdī Golovatenko piecēlās stāvus sedlos un atkal iedomājās palepoties ar savu daiļrunību:
«Brāļi, slāvi!» viņš uzsauca. «Paskatieties, cik pašaizliedzīgi jūsu tautieši te aizsprosto ceļu vācu apspiedēju bandām! Te Hindcnburgs lauzīs sprandu, bet to nelieti Vilhelmu mēs piesiesim zirgam pie astes un tā aizstiepsim uz Sibīriju!»
«Nu vācies, vācies tālāk!» atteica viņam sapieris. «Tas laikam ir krietns zaglis. Jo vairāk kāds te zog, jo lielāks patriots
tas izliekas. Mūsu rotas komandieris ir gluži tāds pats. Es, draugi, esmu prāgietis no Višegradas, bet tādus žulikus vēl nekur citur nebiju redzējis.»
«Ja tu, draugs, esi 110 Višegradas, tad še tev gabals maizes,» teica Sveiks, «jo es jau arī tur kādreiz dzīvoju un darbojos. Laikam no 28. pulka?»
«Jā,» sapieris atsaucās, «no tā muļķīgā bataljona, kas Kar- patos labprātīgi pārgāja krievu pusē. Tāpēc jau laikam mūs aizsūtīja uz Sibīriju… Bet sakiet, biedri, vai tiešām te Krievijā organizējas kāda čehu družina?»
«Jā gan,» Mareks atbildēja un no kabatas izvilka «Cehoslo- vaka» numuru.
«Man liekas, te notiek kāds liels pārpratums,» ierunājās arī Sveiks. «Krievu valdība droši vien nezin, kā pret mums izturas. Varbūt mūs sūta darbā, lai kaut ko nopelnītu un Lai mums būtu labāk, bet iznāk gluži otrādi…»
Sai brīdī Golovatenko iesaucās:
«Nu, bērni, būs diezgan tērzēts ar tautiešiem! Tagad dosimies atkal uz priekšu!»
Jevgeņija Vasiļjevna pamanīja, ka visi uz viņu skatās. Tādēļ tā lepni apjāja rotai apkārt un laipni teica:.
«Drīz vien būs sādža, bērni! Tur dzersim tēju un dabūsim bulkas. Nu, celieties! Braši uz priekšu!»
Un gūstekņu rinda sāka tiešām vilkties atkal uz priekšu liela gliemeža gaitā. Visi sarunājās par Krieviju, par družī- nām, par kara beigām un virsnieku zādzībām, tikai Mareks klusēja un, kaut ko sevī domādams, soļoja uz priekšu. Kas jauns gan viņam bija padomā?
★
Darbs, kas gūstekņus gaidīja Vitunišos, bija līdzīgs iepriekšējam: viņiem arī te vajadzēja labot pa purvu ejošus ceļus.
.Naktī rota nonāca jaunā sādžā. Tur visus ieveda kādā sētā un norādīja izvietoties šķūnī, pa kura sienu spraugām iespīdēja mēness un zvaigznes.
«Lūk, kur lieliskas telpas!» izsaucās palkavnieks. «Tur jums būs varena izgulēšanās. Gaiss labs un tīrs; karsts arī nebūs.»
«Karsts ne!būs, bet nosalt ,gan varēs,» zobus klabinādams, atteica pīkstulis. Nakts tiešām bija vēl salta, kā ziemas vidū.
Visi tomēr bija jau tādā mērā noguruši, ka ķildoties un lamāties vairs nebija patikas. Tādēļ ātri vien gūstekņi bija nolikušies uz zirnājiem un gulēja kā nosisti. Bija vēl laukā tumšs, kad viņi atkal pamodās un sāka skraidīt pa šķūni, lai kaul cik sasildītos. Tie ķēra cits citu, kā vistiņas spēlējot, un pa vidu viņiem jaucās arī krievu zaldāti, savu palkavnieku nolamādami tik smagiem vārdiem, kādus var tikai krievu valodā sastapt.
Kāds laukā bija sameklējis malkas grēdu, un cilvēki piecpadsmit tūlīt steidzās uz turieni, lai sagādātu ugunskuram de- gamo vielu. Kad uguns bija iekurta, visi apsēdās tai apkārt un sildīdamies sāka apspriest savu stāvokli, nopaļāt Krieviju. Te pēkšņi no tumsas atskanēja kāda nepazīstama balss:
«Biedri, nudien, es esmu visu pasauli izklejojis, bet tādas nekārtības kā te nekur citur nevar sastapt. Poriko dio! [3] Visas elles mocības esmu jau pārcietis šais ierakumos!»
«Pareizi, biedri,» Sveiks atsaucās. «Bet pasaki vispirms, no kurienes tu tāds esi radies? Agrāk tevi mūsu rotā nevarēja manīt.»
«Kā tad lai mani manītu, kad es nemaz tur nebiju. Strādāju tai rotā, kurai pagājāt garām. Jūs man iepatikāties un tādēļ jums pievienojos.» Svešais pamanīja, ka visi par viņu interesējas, un tādēļ turpināja:
«Nekas sevišķs es neesmu. Suns kas suns, skrandainis kas- skrandainis un galu galā — tikai gūsteknis. Pie mums, biedri, cieš šausmīgu badu. Maizes nesaņemam nedēļām ilgi un par putru jau esam aizmirsuši, kāda tā īsti izskatās. Tādēļ arī nolēmu: pamēģināšu kopā ar jūsu rotu kādu laiku padzīvot — varbūt, ka pie jums labāk palaimējas. Ja man te neiepatik- sies — došos vēl tālāk. Tā klejoju jau gandrīz gadu, bet nekur kaut cik cilvēcīgu dzīvi vēl neesmu atradis.»
«Bet tagad panāc gaismā, lai visi tevi te apskatām!» Horžins beidzot svešo uzaicināja.
Uzaicinātais pienāca ugunskuram gluži klāt. bet par skrandaini to īsti saukt gan nevarēja, jo viņa apģērbu pārklāja simtiem ielāpu. Mazi un lieli, dažādās krāsās, šie ielāpi klāja cits citu. Citādi visādi pienācējs izskatījās ikdienišķs cilvēks, kas no pārējiem gūstekņiem ne ar ko īpaši neatšķīrās. Viņa. apģērbs liecināja tikai par zināmu atjautību un prašanu pie- rhēroties apstākļiem.
«Biedri, šis karš turpināsies vismaz desmit gadus,» svešais atkal turpināja. «Pirmajā laikā arī es biju pavisam nošļucis, bet palēnām saņēmos un atkopos. Tautu apslepkavošana, ko sauc par karu, beigsies tikai tad, kad nebūs vairs ne kartupeļu, ne sēņu, ne adatu un diegu, neviena gabaliņa drēbju un ādu. Ļaudis tad staigās kaili kā suņi, un uz viņu ribām varēs
spēlēt kā uz pianīno taustiņiem. Tas, kās vēl varēs savu kailumu aizsegt ar kādu maisa drēbi — būs īsts aristokrāts. Urs tad… tad beigsies karš, jo tautas sapratīs, cik šausmīgas muļ- ķes tās visu šo laiku bijušas, .un sakurs savām valdībām viskarstāko pirti, kur notīrīties no visiem noziegumiem. Tai dienai es gatavojos un tādēļ tik rūpīgi aplāpos, lai kailam nebūtu, jāsagaida tas lielais brīdis.»