Svešā pravietojums visus sabaidīja:
«Vai tiešām karš var vēl vilkties desmit gadusf Ni'ekiT Viņš būs prātu zaudējis. Ķeriet to ciet un metiet ugunī, lai pār- kausējas!» kliedza uzbudinātākie.
Bet svešais nebija nobaidāms. Viņš enerģiski turpināja*, savu runu, izlietodams tajā visdažādākos pierādījumus, ka1 karš nevarot beigties ātrāk, iekams visa vecā Eiropa nebūšot sagrauta drupās. Kad iespaids pieauga, runātājs sajuta jau uzticību ap sevi un teica skaidri, ka armijās vajagot attīstīt sparīgu aģitāciju par dumpi, vajagot uzaicināt visus doties no frontes mājās, bet tos, kas gribēšot pretoties — nosēdināt uz: stiķiem. Arvien vairāk viņš iekarsa savā runā un sāka kliegt, rokas augstu gaisā žestikulēdams:
«Agrāk vai vēlāk: visi jūs redzēsiet, ka man ir taisnība! Tik tiešām, ka es esmu Smočeks — viss notiks taisni tā un ne citādi! Esmu mācī*ts cilvēks un varētu būt majors, bet aizrāvos ar degvīnu. Un tagad spļauju uz visiem tiem «kārtīgajiem cilvēkiem» un iedomīgajiem tītariem ar spožajām pogām! Esmu bruģējis Ungārijas ceļus, racis Simplonas tuneli un tagad saku jums: .vispirms būs mums jāizrēķinās ar tiem spožkņopaina- jiem! Uz to lai jums palīdz Dievs tēvs, Dievs dēls un Dievs, svētais gars. Amen!»
Par efektīvo nobeigumu runātājs saņēma skaļus aplausus un krievu zaldāti arī tūlīt pievienojās viņa domām.
«Ceru, biedri, ka mani jūs nenodosiet. Es drusku paēdīšu no-, jūsu katliņiem, bet maizi pats kaut kur lūkošu sadabūt.»
Runu pabeidzis, svešais izstiepa kāju līdz pašam ugunskuram un līdz pat rītam neteica vairs neviena vārda.
Jau ap sesto stundu ieradās palkavnieks Jevgeņijas Vasiļ- jevnas pavadībā. Viņš bija tik agri uzcēlies tādēļ, lai iepazītos ar inženieriem.
Golovatenko bija salds kā cukurūdens.
«Nu, bērni, kā labi izgulējāties? Vai nebija drusku par aukstu? Nekas, paciešaties vien drusku: drīz jau būs vasara un tad aiz karstuma vairs nevarēsiet nekur dēties. Vai tēja jau padzerta? Ļoti labi; ir laiks jau doties pie darba. Inženieri
jūs gaidīs tieši pulkstens septiņo^. Nu, bērniņi mani, stājieties rindās! Rindas!»
Noslēpumainais klusums, ar kādu rota saņēma sava palkavnieka kārtējo paziņojumu, ka maizes, tējas un cukura atkal nebūs, tagad vairs neaprima, bet gatavojās izšauties asākās protesta formās. Gūstekņi paklusām apspriedās savā starpā. Svešinieks teica:
«Jāizvēl pieci cilvēki. Lai tie runā visas rotas vārdā, un tad pārējiem ka vienam vīram jāstāv aiz viņiem.»
«Nu. zēni. nav tagad vairs laika anekdotes stāstīt!» uzstājās palkavnieks. «Divi simti cilvēku — stājieties pie darba! No priekšniecības tā ir pavēlēts, un nav mana vaina, ka mūsējie tur pie jums sliktāk strādā. Tur viņus jūdz arklos, bet jums vajag tikai šķipeles pacilāt. Eh jūs, suņabēmi!» viņš uzkliedza krievu zaldātiem, «nostādīt viņus tūlīt rindās, .un es pats saskaitīšu. Nu, brāļi slāvi — tātad pie darba, kā likums prasa!»
'«Vācieties pie velna ar saviem likumiem!» atsaucās gandrīz pusrotas kā vienā balsī. Un pieci izvēlētie delegāti piegāja pie palkavnieka ar šādu paziņojumu:
«Darbā neiesim, kamēr rotai nebūs maizes un azaida. Arī par tām dienām, kad atradāmies ceļā. Intendantūra jums dod naudu, bet mēs nekā nesaņemam no tā, kas pēc likuma pienākas. Mēs prasām likumu izpildīt!»
Palkavnieks palika pēkšņi zils aiz dusmām:
«Tātad jūs gribat sadumpoties! Atsakāties pavēles izpildīt — saceļatics? Katram piektajam no rotas es pavēlēšu ietriekt lodi pierē!»
Drudžaini viņš tvēra pēc sava revolvera, bet izrādījās, ka maksts bija tukša. Tad Golovatenko bargi uzkliedza krievu zaldātiem:
«Vai patronas ir?. Pielādēt šautenes! Ei, suņabēmi — austrieši! Tagad jūs nošausim!»
Konvojs noņēma šautenes no pleciem, muļķīgi raudzīdamies uz vada komandieri. Tas nesaprašanā raustīja plecus un čukstēja palkavniekam:
«Jūsu augstdzimtība, mums pašiem te šaut nav likumā atļauts. Vispirms jāpaziņo augstākajai priekšniecībai, lai atbrauc komisija un lietu izmeklē. Bez tam mums ir tikai divas pielādētas patronas. Kad tās izšausim, viņi mūs pašus nositis.»
«Pielādēt!» Golovatenko tomēr kliedza un raudzījās, kā zaldāti stobros neveikli bāza tukšās patronas.
Tad viņš tikpat varonīgi griezās pie rotas:
«Kas stāv par šiem pieciem? Kas nevēlas iet darbā, lai iz* nāk pie viņiem. Nošausim tad visus reizē!»
Rindas sakustējās. Cits uz cita jautājoši paskatījās, bet tai brīdī atskanēja Sveika balss:
«Biedri, lai mūs nošauj! Nomirsim vismaz kā īsti kareivji!» un drošiem, stingriem soļiem Sveiks izgāja pie pieciem nāvei nolemtajiem. Pa ceļam viņš vēl nostājās Golovatenko priekšā un svinīgi paziņoja:
«Atļaujiet jums vēl pateikt, ka karalaukā es negribu nomirt ka kaut kada bailīga baba, bet gan kā īsts savas armijas kareivis!»
«Nu, zēni, neatstāsim taču savējos,» iečukstējās svešais atnācējs. «Iesim un stāsimies visi pie viņiem. Būsim vīri un turēsim solījumu!»
Rindas atkal sakustējās. Daļa gūstekņu izgāja un nostājās pie delegātiem, bet daļa vēl palika uz vietas. Tad atskanēja Smočeka pērkondimdošā balss:
«Kāda velna jūs baidāties? Lai nošauj mūs visus, ja drīkst un var! Vai jums liekas, ka tas būs grūtāk, nekā lēnām nomirt bada nāvē? Vai jūs nezināt, ka tas asinssuns mūs visus apzog? Velns lai parauj — kas jūs par kareivjiem vairs esat? Bābas, ne vīri!»
Tas līdzēja. Visi paziņoja, ka vēlas, lai viņus nošauj. Jevgeņija Vasiļjevna pagalam nobijusies pieskrēja pie palkavnieka:
«Mans dārgais, mans labais! Nevajag viņus nošaut! Ko tad tu pēc tam darbā sūtīsi? Tik daudz naudas, cik mums ir vajadzīgs, tu pats taču nekad nesapelnīsi. Apsoli labāk tiem gaļu, apsoli maizi un ierunājies pat par mahorku! Viņi ir labi ļaudis •— gan aizies atkal strādāt. Tu jau man vēl šorīt apsolīji simts rubļus. Kur citur tos ņemsim?»