No viņas acīm sāka ritēt īstas asaras. Bet gūstekņi kliedza arvien skaļāk un drošāk:
«Darbā neiesim līdz tam laikam, kamēr inženieri algu neizmaksās mums tieši rokās. Diezgan zagts un blēdīts!»
Uztraukumā palkavnieks apskrēja apkart šķūnim, un viņu arī tur uzticīgi pavadīja raudošā mīļākā. Kad tas atkal atgriezās pie gūstekņiem, balss bija jau salda un rāma, valoda cukursalda:
«Mīlīši mani, par ko tāds troksnis? Vai tad jūs neesat īsti zaldāti un vai paši nezināt, ka visādi var karā gadīties? Ir tiesa: šodien nav maizes, vakar nebija maizes, bet rītu tā būs.. Ls jums dodu savu goda vārdu, ka atvedīs. Tad lai ar' tā notiek: šodien padzeriet tēju un izmazgājiet kreklus, bet, kad pienāks rīts — paēdisiet un iesiet atkal kārtīgi darbā.»
Pēc tam palkavnieks mierīgi ņēma Jevgeņiju zem rokas un «izgāja, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis. Bet gūstekņi tūlīt pēc viņa aiziešanas sāka izvēlēt jaunu delegāciju, kurai vajadzēja inženieriem ziņot, ka darba alga turpmāk izmaksājama tieši strādājošajiem un ka darbā viņi neies, kamēr nebūs dabūjuši garantijas par šīs prasības izpildīšanu.
Inženieri gūstekņu vēlēšanos solījās labprāt izpildīt un ^eva pat savu goda vārdu. Tai laikā Krievija vispār ar goda W-ādiem neviens neskopojās.
★
Krievu ceļus būvēja tā: no līnijas, pa kuru vajadzēja ceļam stiepties, vispirms novāca akmeņus, tad saveda mālus un ar tiem uzbēra dambi. Jau pirmajā dienā, kad darbi sākās, galvenais inženieris Lavantjevs atjāja skaista, dukana zirgā un norunāja veselu lekciju par transporta ceļu būvi:
«Sim ceļam ir jābūt līdzenam, Tai zirgi nemaitātu kājas. iKatrs akmens ir šķērslis zirgiem un ratiem. Lopiņš var paklupt, rats — salūzt. Tāpēc jārīkojas, lūk ta!»
Viņš nokāpa no zirga muguras, pats pacēla pāris mazākus akmentiņus un iesvieda tos rudzu laukā. Tad pāris reizes gaisā pavicināja savu ādas pletni, nesolīdams žēlastību sliņķiem, un atkal aizjāja.
Rota savā darbā tagad līdzinājās maziem bērniem, kas svaidās rotaļādamies. Viņa pati izvēlēja noteicējus, uz kuru puri kam sviest un cik tālu kurais pēc visām bada kūrēm vēl varējis trāpīt. Visi atzina, ka nu pirmo reizi Krievijā iet labi. Mežmalā un gar upes krastu jau bija puslīdz nogatavojušās o,gas, un, kad pēc četrpadsmit dienām vēl saņems naudu no inženieriem — tad kara beigas nebūs vairs grūti sagaidīt.
Slimnieku gandrīz nemaz vairs nebija; un «dakteri» ķēra mušas aiz gara laika. Mareks gāja savējiem līdz darbā, lai noklausītos viņu sarunas, bet Vaneks sādžā bija iepazinies ar skaistu židieti, kas runāja arī vāciski, un tagad bieži gāja pie viņas «papildināties» čehu-krievu-vācu-žīdu valodas.
Kādu dienu palkavnieks ar savu dāmu atkal izgāja pastaigāties uz darba vietu. Viņa bija vieglā, baltā, gandrīz caurredzamā kleitā. Pie dažiem apstājās, kaut ko apjautājās un Visus apveltīja ar savu laipno, koķeto smaidu.
«Viņai nav nekā vairāk par to kleitu mugurā,» ierunājās Smočeks, palkavnieka dāmu pret sauli apskatīdams. Bet viņa, it kā nojauzdama, ka par to runā, apstājās tieši pie Smočeka, uzsita viņam ar saulessargu uz pleca un iejautājās:
«Vai nav karsti biezajā mundieri — no tik daudzām lupatām?»
«Esmu jau pieradis,» viegli nosarkdams, atteica Srnočeks.
Vecais Golovatenko gardi iesmējās:
«Palūk tikai: zaldāts — un kaunas no sievietes! Nu, brāl, paskaidro mums tagad, kāpēc tev tik daudz lupatu visur piešūts?»
«Kad es vēl dzīvoju Minskā,» teica Sveiks, izlikdamies, it kā sarunātos tikai ar Horžinu, «tur pie mums baraka bija kāds ungārs, kas arī staigāja tikpat biezi aplāpījies. Un kas nu izrādījās: frontē viņš bijis karoga nesējs. Kad krievi viņa pulku sagūstījuši, šis redzējis, ka ar karogu nekur vairs aizbēgt nevarēs, tāpēc paslēpis to biksēs un vēlāk apšuvis ar visādiem ielāpiem, iai neviens neatrastu.»
Palkavnieks jau ausījās, bet Sveiks turpināja:
«Ar kādu citu pulku notika tā: kad krievi ātrumā uzbruka, kasieris vairs nepaguva drošībā aizgādāt pulka kasi, kurā toreiz atradās tikai papīra tūkstošnieki. Tādēļ viņš sašuva kopā divus kreklus un starp tiem vates vietā sabāza visus tūkstošniekus. Bet, kad atradās jau gūstā, viņš vienmēr vēl virsū uzšuva pa ielāpam, lai papīra .nauda nesamirktu un nesa- plīstu. Nūjā, ta veselu miljonu vairākus gadus paslēpt nav vis nekāda joka lieta!»
Pēc šīs sarunas palkavnieks uzlūkoja Smočeku kā kaķis peli. Viņš piegāja tam klāt, uzlika vairākkārt uz pleca roku un tad valdonīgi pavēlēja:
«Nac man līdzi! Man ir kāds vecāks mundieris. To es tev uzdāvināšu. Sajā jau tagad paliek par karstu.»
«Pazemīgi pateicos,» pasmīnēja Smočeks, «es labāk iztikšu .ar šo pašu apģērbu. Negribu valkāt krievu uniformu.»
«Ja es to dodu, tad tev ir jāpieņem bez pretošanās!» ierēcās palkavnieks, būdams jau droši pārliecināts, ka šī pretošanās viņam gluži labi saprotama. «Nu, ātrāk kusties! Ja reiz esmu teicis, ka došu tev jaunu uniformu, tad tā arī notiks. Es nepieļaušu, ka ar tādām skrandām blamē visu rotu!»
Pats viņš satvēra Smočeku aiz apkakles un aizveda pie diviem zaldātiem, kuriem pavēlēja to atvest kancelejā. Pēc tam Golovatenko ātri atgriezās pie Jevgeņijas Vasiļjevnas un ceļā tai paziņoja, cik vērtīgu putnu viņam izdevies noķert:
«Varbūt, ka pie viņa ir austriešu karogs, bet varbūt ari, ka zem ielāpiem nauda apslēpta. Ja būs nauda — to atstāšu tev, bet karogu nosūtīšu uz Pēterburgu kara ministram. Tādā gadījumā man Annas vai Vladimira ordenis nepaies garām….»
Kad vakarā gūstekņi no darba atgriezās šķūnī, viņi tur ieraudzīja, ka Smočeks sēdēja uz lupatu kaudzes un no tās izlasīja veselos gabalus sašūšanai. Mugurā viņam bija paša Golovatenko vecais mundieris ar izgrieztām pogām. Redzēdams biedru izbrīnīšanos, viņš pats pirmais ierunājās: