«Nudien, es aizstāvējos kā lauva, bet ar varu viņi. man novilka apģērbu. Kas tur īsti bija ko meklēt, pats nesaprotu. Bet liekas gan man, ka tev, Sveik, par visu to vajadzētu saņemt krietnu pļauku.»
Kolīdz gūstekņi bija apsēdušies ieturēt vakariņas, atskrēja atkal pie viņiem palkavnieks ar savu dāmu. Tā vērīgi saka apskatīt visus ļaudis un, beidzot pie Sveika apstājušies, parādīja uz viņu vada komandierim:
«Tam tur divus pudus smilšu uz muguras! Un katru dienu pēc darba divas stundas lai stāv zem šautenes!»
Jau pēc desmit minūtēm brašais kareivis Sveiks tiešām stāvēja kā svece pie šķūņa vārtiem ar lielu malu maisu uz pleciem. Uz garāmgājēju piezīmēm un izzobojumiem viņš dziļi nopietni atbildēja:
«Es te ciešu gluži nevainīgs. Neko sliktu neesmu izdarījis. Bet ko gan citu no tādas var sagaidīt… Galu gala tomēr jāsaka: nekas — man sāpēja mugura; tagad tā atlieksies, taisna.»
VIENPADSMITĀ NODAĻA Veltās rudens gaidas
Galvenais inženieris Lavantjevs bija cilvēks, kas visur loti baidījās par savu labo reputāciju un godīgo vārdu. Ja viņš reiz bija apsolījis gūstekņiem darba algu izmaksāt tieši rokās, tad tas arī gribēja šo savu solījumu godīgi turēt. Tādēļ viņš iepriekš aprunājās ar savu brāli — artilērijas kapitanu Min- skā — un lūdza to sestdien atbraukt automobilī pie viņa. Tai. dienā palkavnieks ar savu Jevgeņiju bija aizbraukuši viesos pie kāda atpūtā esoša pulka štāba. Lavantjevs uz brāļa atbraukšanas laiku sagatavoja naudu un izmaksas listes, apmez- damies pie kāda galdiņa mežā, kur patlaban strādāja gūstekņi. Ceļa dambis bija jau uzbērts, un uz tā vairs vienīgi vajadzēja samest tikai mīkstus egļu zarus. Arī tas darbs jau bija pa pusei paveikts un izskatījās tik svinīgi kā zaļš tepiķis, kas oda pēc svaigiem sveķiem. Kamēr vēl neviens pa šo tepiķi nebija braucis, tas izskatījās glīts un izturīgs.
Brāli gaidīdams, Lavantjevs pats vēl vairākkārt noliecās, lai sakārtotu zarus gluži vienāda attālumā citu no cita. Likās,, viņš bija zināmā mērā pašlepns uz savu glīto darbu un reizi pa reizei nepacietīgi skatījās uz meža pusi, no kurienes viesim vajadzēja ierasties.
Beidzot arī parādījas gaidītais automobilis. Lavantjevs izgāja tam pretim un laipni sasveicinājās ar diviem virsniekiem. Tad sasauca visus gūstekņus kopā, paziņoja, ka atbraukusi esot augsta priekšniecība, un uzaicināja visus izteikt savas sūdzības un vēlēšanās. Pie tām gan neviens netika, jo atbraukušais kapitans jau pats pasteidzās pirmais teikt savu runu:
«Gūstekņiem tagad Krievijā klājas bēdīgi. Mūsu valdība to gluži labi zin. Lai grūto stāvokli novērstu, viņa ir nodibinājusi īpašu iestādi, kas uzglabā gūstekņiem pienākošos naudu. Šī iestāde uzkrāj visu pelņu, ko .gūstekņi nopelna, un saņem arī to naudu, ko tiem atsūta no dzimtenes, bet pēc karat beigām, kuras ir sagaidamas visai drīz — visu jums izmaksās uz robežas. Tā kā šodien ir sestdiena un jums par savu darbu pienākas saņemt attiecīgu algu, tad es esmu atbraucis, lai to pats iekasētu un jums uzglabātu.»
Pēc tam viņš bargā un oficiālā tonī pavēlēja brālim atdot naudu, ko gūstekņi nopelnījuši. Otrais oficieris izvilka no portfeļa divas papīra lapas, ielika starp tām kopējamo loksni,, noasinaja zīmuli un novietoja visu to uz galda. Inženieris tagad sāka izsaukt vārdus:
«Antons Moravecs — seši rubļi!»
Oficieris pierakstīja vārdu, tam galā piemetināja skaitli «6» un uzaicināja izsaukto:
«Nu, nāc šurp un paraksties, ka naudu esi saņēmis!»
Inženieris sauca tālāk:
«Jaroslavs Tuma — seši rubļi! Jāzeps Svambergs — seši!» Un tā joprojām.
Gūstekņi gāja pēc kārtas un parakstījās, ka savu peļņu saņēmuši. Beidzot oficieris saskaitīja naudu, inženieris sasauca visus gūstekņus kopā, lai tie paši redzētu, ka viņu naudu tiešām saņem' atbraukušais kapitans. Pēc tam tas oficiāli atvadījās, un inženieris vēl aizgāja aizbraucējus līdz automobilim pavadīt.
«Vai varbūt vēlēsieties līdz sādžai aizbraukt? Mēs jūs varam garāmbraucot turp aizvest,» kapitans teica.
Vēl viņi nebija sādžu sasnieguši, kad puse naudas no portfeļa jau bija paslēpusies atpakaļ inženiera kabatā.
Nākamajā pirmdienā, kad Golovatenko dabūja zināt, ka gūstekņiem jau samaksāts, viņš pagalam uztraukts kā bulta iedrāzās pie inženiera:
«Ko tas nozīmē? Kam tu naudu esi izmaksājis?»
«Tai iestādei, kas pārzin gūstekņu summas,» droši atteica Lavantjevs.
«Kādai iestādei?» iešņācās palkavnieks. «Vai kvīts tev ir?»
«Ir,» inženieris pašapzinīgi viņam pasniedza kādu salocītu papīra lapu. Golovatenko tajā paskatījās un tūlīt priecīgāk iesaucās:
«Kur te paraksti? Kur zīmogs? Kas tā par iestādi?»
Inženieris tikai paraustīja plecus. To palkavnieks ilgāk vairs nevarēja izturēt:
«Blēdis, zaglis — vai saproti? Manus ļaudis tu esi neģēlīgi apkrāpis! Tavs kompanjons, tāds pats žuliks kā tu, ir mūsu naudu piesavinājies! Nu reiz būs diezgan! Vairs savus ļaudis es tavā darbā nesūtīšu. Nelikšu tiem strādāt, lai tu varētu iedzīvoties!»
Golovatenko tagad kliedza tieši uz gūstekņiem:
«Neviens vairs neies darbā! Lai visi ģenerāli uz viņa ceļiem sev sprandus aplauž! Lai krievu armija noslīkst purvā, kur tāds blēdis perinājās! Nabaga nelaimīgos ļaudis viņš nekaunas apzagt!»
Un, šķūnī iedrāzies, viņš turpināja:
«Bērni! Visiem jums es aizliedzu strādāt! Guliet te mierīgi, kamēr mieru noslēgs. Es necietīšu, ka jūs aplaupa — kaut vai par vienu kapeiku!»
Tā viņi tiešām nogulēja mierīgi vairākas dienas savā šķūnī. Inženieris nerādījās; palkavnieks arvien vēl bija varen dusmīgs. Beidzot gūstekņi sāka izklīst pa apkārtējām sādžām. Tur tādi putni vēl nebija redzēti un tos uzņēma ar prieku — kā ko jaunu un interesantu. Vietējie iedzīvotāji — poļi un krievi — vispirms apvaicājās, kāda svešiniekiem ir ticība, un, kad noskaidrojās, ka starp tiem daudz katoļu — tas ļoti veicināja tuvināšanos, sevišķi ar krieviem.