«Tur tik vajadzētu Hudešeku aizvest!» iesaucās kādreiz pīkstulis, mājup atgriezies no apkārtnes apceļojuma.
«Kādā sādžā tad tu biji?» ievaicājās reizē vairākas balsis.
Pīkstulis pamāja uz meža pusi:
«Tur aiz eglāja, Glinišos. Tur saviešu, ka nevar pabrist!»
Divas nedēļas palkavnieks ik dienas lamājās ar inženieri, bet tad pēkšņi viņš apklusa un sāka atkal mierīgi sarunāties. Nākamajā pirmdienā no jauna dzina gūstekņus darbā:
«Bērni, mums tagad atkal jāstrādā! Inženieris svēti apsolīja algu tieši rotai izmaksāt. Es to suņabērnu nu reiz krietni pārmācīju.»
Atbildse vietā Smošeks bēdīgi paskatījās uz savu ceļasomu un teica:
«Sadziedējušies beidzot, blēži! Tagad tie apzags mūs abi ikopīgi. Kaut velns viņus parautu!»
Darba vieta tagad atradās pilsētiņas otrajā pusē, kur vajadzēja ceļu salabot Gūstekņus uzjautrināja tas apstāklis, ka zemes pievešanai bija atsūtītas sādžu sievietes. Rota sadalījās divas grupas. Kamēr viena izbēra zemes, otra tās izkaisīja. Sievietes mudināja zirgus, gūstekņi knaibīja viņas pašas, un tās skaļi spiedza. Inženieris staigāja pa ceļa vidu, izdalīja papirosus un uzslavēja:
«Nu tik ir jautrs darbs! Tikai ātrāk saraujiet, zēni! Drīz būs miers!» Pēc tam viņš piemetināja: «Vai zināt, ko es jums teikšu? Šodien lūkosim tikt līdz tam lielajam kokam, un no turienes jūs tūlīt atlaidīšu mājās. Strādāsim labāk uz gabaliem.' Kāpēc te nīkt veselām dienām? Vai tā nav pareizi, bērni?»
Ceļa gabals līdz apzīmētajam kokam bija veicams tikai divās dienās, bet solījums atlaist mājās un turklāt vēl pusdienas sagādāt zivju zupu uz gūstekņiem atstāja brīnišķīgu iespaidu. Vezumus vienā rāvienā izgāza, sievietes spiedza vēl skaļāk, un smiltis izmētāja tā, ka viss gaiss ietinās putekļu mākonī. Inženieris priecīgi smīnēja. Vēl virtuve nebija atbraukusi, kad darbs jau bija galā. «Bet rīt, zēni, mums jātiek līdz tam uzkalnam. Turpināsim tāpat uz gabaliem. Ta iet ātrāk .un jautrāk.»
Kad gūstekņi ar šo priekšlikumu bija apmierināti, inženieris kļuva vēl priecīgāks un pats sev teica:
«Parastos apstākļos strādājot, viņi te nosēdētu četras dienas, bet tagad visu paveica dažās stundās. Lāga zēni, vajag tikai prast ar viņiem strādāt.»
Tas bija ceļš ar ļoti dzīvu kustību. Bieži vien garām brauca automobiļi ar oficieriem. Dažkārt tie apstājās pie gūstekņiem un apvaicājās, kā viņiem labi klājoties Krievijā? Tad tie uzmanīgi noklausījās visas gaudas un, ūsas saskrullēdami, teica: «Slikti, tas tiesa. Bet mūsējiem pie jums ir vēl sliktāk. Tur, stāsta, viņus pat arklos jūdzot zirgu vietā. Ir gan šis karš .izdarījis brīnumu lietas! Bet ko lai dara: tāpēc jau karš ir, lai ļaudis no tā ciestu .. .»
Un aizbrauca tālāk. Ja viņi kādreiz ievaicātos, ko par to domā brašais kareivis Sveiks, tad viņš tiem atbildētu:
«Jūs akurāt līdzināties tiem tiesnešiem, kuri piesprieda karātavas čigānam Ružiškam no Pilzcnes par to, ka viņš bija reiz žīdam iesitis ar cirvi. Čigānu iesēdināja cietumā un klāt tam piekomandēja sargu, lai tas ar notiesāto spēlētu kārtis un visādi to uzjautrinātu. Katru dienu viņi pie šī čigāna sūtīja ārstu, un tas apvaicājās: «Vai jums nesāp galva?» un «Vai jūtaties pilnīgi vesels?» Trīs reizes dienā šis ārsts centīgi mērīja notiesātajam temperatūru un spaidīja viņa pulsu. Tam čigānam pat pavēlēja aizplombēt zobus, apgriezt varžacis uz kājām, iztaisīt manikīru, piesūtīja viņam bērzūdeni matu atsvaidzināšanai un krēmu sejas kopšanai. Beidzot tam teica: «Šodien jūs dabūsiet ēst, ko vien vēlaties, un tas jums nekā nemaksās. Bende ir jau atbraucis un rīt no rīta jūs pakars» Tā šis nelaimīgais arī aizgāja pie karātavām.»
Bet Sveikam neviens par to nejautāja, un pats viņš tagad mīlēja stāstīt tikai dažādas anekdotes no savas personīgās dzīves. Dažreiz gadījās, ka no Glinišiem vēlie pārnācēji uzmodināja savus šķūnī jau aizmigušos biedrus un stāstīja:
«Nu tik mēs lieliski izgulējāmies pēc tik jautras uzdzīves!» Bet trešajā dienā jau tos lika ratos, un Mareks aizveda šos slimniekus uz Vileiku hospitāli.
Tomēr briesmas aplipt ar slimībām nevienu neatbaidīja no romantiskajiem piedzīvojumiem. Sakari ar sievietēm sagadāja vienīgo baudu vienmuļajā un līdz dzīvnieciskumam šaurajā gūstekņu dzīvē . . . Novērodams aizbraukušos slimnieku ratus, Sveiks vairākkārt teica tur iekšā sēdošajiem biedriem: «Nu, tagad saturieties! Ne velti saka, ka mīla esot vienīgais prieks nabaga ļaužu dzīvē.» Tā pienāca laiks, kad visi ceļi bija jau salaboti. Arī rudzi laukos bija novākti un sakrauti gubās. Kādā rīta inženieris ieradās šķūnī un teica: «Darba algu es izmaksāju jūsu rotas priekšniekam. Pateicos jums, zēni! Krietni strādājāt. Te būs no manis, ko drusku mahorku nopirkt!»
Viņš izstiepa roku un pasniedza katram pa rublim-
Tai dienā visi vēl palika šķūnī. Inženieri ar savu nodaļu aizbrauca ratos, kuri bija piekrauti ar pakām un čemodāniem. Bet palkavnieks, pametis atkal savu rotu Jevgeņijas Vasiļjev- nas ziņā, devās uz Vitebsku pēc norādījumiem, ko ar gūstekņiem tālāk iesākt. -/
DIVPADSMITĀ NODAĻA Septiņas Ēģiptes mocības
Potsepovā, kur gūstekņus atdzina augusta sākumā, viņus sagaidīja liels darbs: vajadzēja uzcelt gandrīz sešus kilometrus garu tiltu pār purvu.
Jau sen bija iesākts to celt, bet nekādi nevarēja pabeigt, jo šis tilts atradās zem artilērijas uguns un vācieši ik naktis godīgi sagrāva visu, ko krievi iepriekšējā dienā bija paveikuši. Tādā kārtā te sadūrās divas pretējas intereses: krievi par katru