l(»8 ■cenu griibēja tiltu uzcelt, bet vācieši — to noārdīt. Tāpēc krievi sapulcināja darbā arvien vairāk (aužu, lai jo ātrāk ar to tiktu galā. Tai pašā laikā arvien biežāk parādījās vācu aero- plāni un bombardēšana ik naktis kļuva arvien sīvāka.
Tad krievi atsauca savus kareivjus un bīstamajā vietā atstāja tikai gūstekņus, līdz ar to vāciešiem paziņodami, ka tie tagad var apšaudīt, ja tīk, vienīgi savējos pie jaunā tilta darbiem. Jau nakamajā dienā vāci deva atjautīgu atbildi: viņi nometa no aeroplāniem lapiņas, kurās paziņoja, ka turpmāk šaus tikai i}z krievu inženieriem un darbu vadītājiem, ieteicot gūstekņiem turēties no tiem pēc iespējas attālāk, lai pretējā gadījumā neciestu līdz ar viņiem.
So brīdinājumu gūstekņi paturēja prātā, un, kolīdz gaisā sāka dūkt vācu vai krievu lidmašīna, viņi aizskrēja uz visām pusēm un, kaut kur mežā paslēpušies, ķēra insektus un spēlēja kārtis līdz tam laikam, kad konvoji tos atrada un ar draudiem atdzina atpakaļ darba vietā.
šī bēgšana, liekas, vācu lidotājiem sagādāja daudz jautrības. Viņu mašīnas tagad bez kāda iemesla, vienalga no kurienes atgriezdamās, katrā ziņa pārlidoja šo vietu un riņķoja tik zemu, ka lauku lielgabali aizrīdamies izšāva gaisā īstu šrap- neļu krusu. Lidotāji parasti nometa vairākas bumbas un, sprāgstošo šrapneļu pavadīti, aizlidoja pāri frontei.
Tikko krievu zaldātiem izdevās sameklēt gūstekņus un sadzīt tos atpakaļ darbā, kad parādījās atkal kāda jauna lidmašīna, nokrita kāda bumba, un pirmais, kas izdzirda tās troksni, droši un skaļi komandēja:
«Biedri, kājas pār pleciem! Sabiedrotie jau atkal klāt!»
Potšepova, kur gūstekņi apmetās, bija netīra, pagalam nabadzīga un sagrauta sādža, kur veselas bija vairs palikušas tikai pāris būdas. Citas visas bija jau kritušas vācu lielgabalu ugunij par upuriem. Šķūņos dzīvot rudens aukstuma dēļ vairs nevarēja, tādēļ ļaudis salīda dažās šaurās istabās gluži kā siļķes mucā, guldamies cits pie cita uz grīdas, uz krāsnīm un divstāvu lāvām. Katru reizi, kad gūstekņi atgriezās no darba, šo būdu saimnieki sāka krustīties un skaitīt svētbilžu priekšā:
«Dievs kungs, apžēlojies par mums un drīzāk pieņem pie sevis šos austriešu suņubērnus!»
Vecais Golovatenko arvien vairāk centās ietaupīt uz uztura rēķina, būdams pārliecināts, ka ziemā karš beigsies un līdz ar to viņa ienākumu avoti izsīks. Viņš samazināja maizes porcijas, atņēma pavisam cukuru un sālīto zivju vietā zupu sāka gatavot tikai no kapātām bietēm, kuras turpat kaut kur no- lauka salasīja.
Kad rītos darbā ejot skaitīja, cik bedres pagājušajā naktī atkal radušās no vācu artilērijas lādiņiem un kādi postījumi tiltam izdarīti, Sveiks parasti teica:
«Nu, tagad mums ir uzbrukušas visas Ēģiptes mocības!»
Kādu dienu aeroplāni salidoja kā mušas un sāka šurpu turpu riņķot pār tiltu. Gūstekņi sēdēja mežā un, tā kā bija auksts, sakūra arī ugunskurus, kur sasildīties. Daži sameklēja kartupeļus un sāka tos cept. Sos kartupeļus veseliem maisiem izraka no Potšepovas sādžas zemnieku laukiem.
«Mēs šos zemniekus aplobīsim līdz ādai,» domīgi teica Horžins. «Vēl viena šāda ziema — un viņi visi te nomirs badā līdz ar mums …»
v «Bet es,» atsaucās pīkstulis, «es te vairs nepalikšu! Iešu un iestāšos čehu družīnās. Nosist var te tāpat kā tur. Bet tur vismaz būšu kārtīgi paēdis.» — «Ja es nebūtu zvērējis ķeizaram,» kartupeļus mizodams, piemetināja Sveiks, «es arī aizietu družīnās. Bet es esmu apsolījis viņam kalpot un tāpēc labāk zagšu vēl tepat kartupeļus. Vai neatcerieties, ka «katra kareivja pienākums ir — iznīcināt ienaidnieku un nodarīt tam pēc iespējas vairāk zaudējumu.»
Pēc šiem gudrajiem vārdiem Sveiks sāka izvilkt kartupeļus no oglēm, un, kad tas, kam šie 'kartupeļi piederēja, viņam uzsauca: «Nu, nu, tu neaprij man tur visu kopā ar oglēm!» Sveiks mierīgi vēlreiz atgādināja:
«Katra kareivja pienākums ir iznīcināt ienaidnieku un nodarīt tam pēc iespējas vairāk zaudējumu.»
Šim atgādinājumam bija necerēta piekrišana, kas tūlīt izteicās arī darbos. Daļa gūstekņu sāka garšīgi ēst, bet daļa vēlreiz devās uz lauku pēc kartupeļiem. Šoreiz sādžas zemnieki zagļus bija ātri pamanījuši un kliegdami, lamādamies tie saskrēja ap būdu, kurā atradās Golovatenko kanceleja.
Jevgeņija Vasiļjevna bija tikko piecēlusies, kad ieradās zemnieki. Viņa tos negribīgi uzklausīja un teica, ka palkavnieks tūlīt ieradīšoties, jo esot izgājis tepat savās darīšanās. Kad zemnieki sāka vēl neatlaidīgāk runāt par nozagtajiem kartupeļiem, viņa drūmi noteica: «Tas viss var būt Viņi ir pagalam izsalkuši. Jā, viņi cieš tiešām ibadu. Bet, mīļā,» viņa apkampa sev blakus stāvošo sievu, «ko gan tu darītu, ja būtu izsalkusi un ietu garām kartupeļu laukam? Cilvēks ir vājš radījums — par grēku maz domā. Arī sazagtos tur kartupeļus, izceptu tos un .apēstu tāpat kā tie gūstekņi. Tā jau reiz pats Dievs ir iekārtojis, ka izsalkušam cilvēkam gribas paēst.»
«Ak tā gan!» sieva dusmīgi atsaucās. «Vai es viņus uz Krieviju esmu aicinājusi, vai es viņus esmu sagūstījusi, ka man tie tagad jābaro? Nekā nebūs — barojiet vien jūs paši viņus ka nakas! Kronis, jums naudu dod, bet jūs to naudu nozogat un ļaujiet te cilvēkiem badā nomirt! Maskavas vazaņķe tāda!»
, Jevgeņija Vasiļjevna pietvīka sarkana kā biete:
«Nelamājies, citādi dabūsi tūlīt pa purnu! Vai šito pazīsti?» viņa izstiepa dūri sādžas sievai pie paša deguna.
«Ei, kristīgie ļaudis!» apdraudētā tagad iekliedzās. «Mēs te meklējam taisnību pie priekšniecības, bet šitā pindzele draud mani piekaut! Sanāciet, pareizticīgie! Sitiet zagļus! Sitiet var- makas!» Un abām rokām viņa ieķērās Jevgeņijas matos.