Tai pašā brīdī palkavnieka mīļākajai apkārt saskrēja viss zemnieku bars. Viņu vilka aiz matiem, sita ar dūrēm un centās nogāzt gar zemi. Bet Jevgeņija Vasiļjevna iik sparīgi kliedza, ka vecais palkavnieks, bikses turēdams, atsteidzās viņai palīgā. Dūres cīņā viņš aizdzina sādžas sievas un atsvabināja Jevgeņiju, kas bija jau pavisam saskrāpēta. Pēc tam Golovatenko iesaucās:
«Kā jūs iedrošinieties uzbrukt sievietei? A?» un pats metās pie čemodāna pēc revolvera-
«Mēs atnācām žēloties par gūstekņiem!» kā vienā balsī atsaucās zemnieces. «Viņi mums izlaupa kartupeļu laukus, bet. šī jaunkundze tos vēl aizstāv! Jau tagad mums austrieši ir visu ražu aprijuši! Ko mēs paši ziemā ēdīsim? Ar ko savus bērnus pabarosim?»
Golovatenko iebāza revolveri kabatā:
«Kas par niekiem! Paņem austrieši tur pāris kartupeļu — bet jūs tūlīt skrieniet šurp viņus apsūdzēt! Bet ja nu atnāks nolādētie vācieši un itin visu jums atņems? Ko tad jūs darīsiet; kam tad žēlosities? Vai Dieva vairs pavisam nebīstaties, ka nieka kartupeļu dēļ manu sievu sitiet? Bet es jums saku: kad atnāks vācieši — visas govis, zirgus, cūkas un aitas jums atņems. Un ko tad? Pašus jūs gūstā līdzi aizvedīs, bet kas notiks ar sievām un bērniem, par to labāk nerunāsim! Nu ejiet, ejiet prom! Nu — ātrāk!»
Viņš atkal izvilka revolveri no kabatas un sāka mērķēt uz zemnieču baru. Tās izbijās un gabalu pabēga atpakaļ. Bet tur gāja lamāšanās vēl sparīgāk vaļā: .
«Blēži, zagļi, suņabēmi! Paši stāsta, ka mūsu armija vislabākā pasaulē, bet tagad mūs baida ar vāciešiem. Nelieši! Visu priekšniecību vajadzētu nosist!»
Dabūjis zināt, ka rota pārtiek no zemnieku kartupeļu lau- * kiem, palkavnieks bija joti priecīgs. Viņš tai nedeva vairs nemaz maizi, un, klausīdamies zemnieku lamās, kad tie draudēja iet pie paša cara sūdzēt, Golovatenko tikai pasmaidīja:
«Vai dzirdiet, kā vācietis šauj! Viņš drīz vien būs te, jums visu atņems — un kam tad jūs sūdzēsieties?»
Bads ar katru dienu kļuva draudošāks un izsalkušie gūstekņi — pārgalvīgāki. Tie zaga tagad itin visu, kas vien pa rokai pagadījās. No šķūņiem izvilka vēl neizkulto labību, uzlauza pieliekamās telpas, ķēra vistas, un beigu beigās neviens zaķis, ne suns vairs nebija droši par savu dzīvību.
Smošeks pirmais sāka organizēt šo dzīvnieku ķeršanu. Kaut kur viņš bija sadabūjis stiepli un pie šķūņa izlika lamatas. Naktī visus iztraucēja noķertā kaķa brēkšana, kas ņaudēja ti<k nelabā balsī, it kā vesela audzināšanas iestāde būtu iesākusi raudāt.
Valodas par to, ka gūstekņi ēdot kaķus, ātri izplatījās pa visu sādžu. Pareizticīgie krievi, kuri neēda pat baložus, baidīdamies ierīt svēto garu, un zaķus neaiztika tādēļ, ka tie slimojot ar sifilisu — nepavisam vairs nevarēja saprast, kā ar tik varenu apetīti gūstekņi notiesā saķiplokoto kaķa cepeti. Tagad viņi savus nepatīkamos piedzīvotājus kaitināja ar «mjau! mjau!» saucieniem, un paši pie tam arvien sparīgi nospļāvās.
Tajā nedēļā arī pīkstulis kaut kur bija noķēris kaķi. Viņš to nosita un sāka dīrāt, bet, kad saimniece šo ģērmani gribēja izdzīt no istabas — tas varonīgi pretojās ar kaķa ādu:
«Man tagad ir jāēd tikai kaķi, tā pavēlēja mans dakteris. Man ir slims vēders. Bet šitais kaķis garšo vēl labāk nekā vista!»
Ārzemnieku autoritāte sādžas priekšā ar katru dienu vairāk slīdēja uz leju, un beidzot zemnieki pret gūstekņiem sajuta vairs tikai riebumu. Ap galdu sēdēdami un savus vēl laimīgi paglābtos kartupeļus ēzdami, sādžinieki runāja par austriešiem:
«Lūk, kur pagānu tauta! Tie ir vēl sliktāki par tatāriem. Tatāri rija zirgus, bet šitie pat kaķus vairs netaupa. Pasargi, Dievs, mūs no viņu izglītības! Visi prot lasīt un rakstīt, bet piekopj tādu nešķīstību, ka pareizticīgiem cilvēkiem krusti jāmet viņu priekšā!»
Zemnieki sāka novākt savus spaiņus no akām, atteicās dot trauciņus, ar ko nodzerties, nepalienēja arī nažus, ar ko maizi nogriezt. Akurāt tajā laikā. Sveiks laimīgi atrada kādu muižu, kurā vairs mitinājās tikai īpašnieka atraitne ar lielāku skaitu takšu sugas sunīšiem.
«Visi tik trekni, labi nobaroti,» viņš par šo atradumu stāstīja Horžinam, «ka pat kājas apakšā laga nevar saskatīt. No
viena paša mums tauku pietiktu veselai nedēļai. Vai tev garšotu tāds cepetis?»
Bijušais ķelneris tikai smagi nopūtās:
«Jā, tas ir vēl liels jautājums… Es, draugs, esmu savā laikā apēdis austeres, bruņurupuču zupu, Ķīnas lakstīgalu ligzdu un Itālijas ēzeļu desas — esmu nogaršojis visu, ko var ■dabūt pie Liperta Praga, pat ananāsus neesmu taupījis. Bet suns gan man nekad vēl nav gadījies uz šķīvja. īstenību sakot — gaļai vajadzētu būt labai un apetītes man arī tagad netrūkst.»
«Bet vai tu esi spējīgs nest upurus savu kārību apmierināšanai?» pēkšņi ievaicajas Sveiks. Atbildes vieta Horžins gaisā pacēla divus pirkstus — kā zvēresta zīmi:
«Divdesmit gadus no savas dzīves par vienu pašu taksīša pakaļiņu! Vai tu, nelabais, gribi, lai ar savām asinīm parakstu līgumu kārdinātājam?»
«Tas nebūs vajadzīgs,» Sveiks lietišķi atbildēja. «Bet es gribu gan, lai tu rīt reizē ar mani ierodies kadā vieta un tur īsu bridi uzjautrini kādu noskumušu personu.»
Nākamajā dienā vientuļā muižnieka atraitne — Ļubova Vla- dirnirovna bija ļoti izbrīnījusies un tai pašā laikā ari ļoti pagodināta par divu gūstekņu vizīti. Viens no tiem eleganti runāja franciski, bet otram viņa pamanīja padusē salocītu maisiņu. Abi stādījās tai priekšā, un franciski runājošais tūlīt izšķērdīgi sāka lietot komplimentus: