«Mēs esam dzirdējuši, ka jūs te esat izglītotākā dāma visā guberņā, ka esat uzaudzināta kādā no Parīzes klosteriem, un tādēļ mums ir neizsakāmi patīkami dažus vārdus parunāt ar tik retu un ievērojamu personu. Arī es esmu ilgus gadus dzīvojis Francijā, un mans draugs ir cēlies no Elzasas-Lotrin- gas.»
«Vairāk gan no Lotringas, nekā no Elzasas,» smaidīdams piemetināja Sveiks. «Pie mums Lotringā arī ir tādi paši glīti un mīksti sunīši.»
Patiesi mīļām acīm viņš tai brīdī paskatījās uz desmit tak- šiem, kuri, laipni astes kustinādami, riņķoja >ap savu pavēlnieci.
Šveiks noliecās, lai lopiņus noglaudītu. Tai brīdi Ļubova Vladimirovna uz viņa pleca ieraudzīja uti, kura tur netraucēti pastaigājās pa mēteli, un ar apķērīgu sievietes prātu saprata, ka tā nav viena vienīgā. Slepus viņa vēl pameta acis uz mīkstajam segām un dīvāniem, lai pārliecinātos, vai arī tur nav jau kads kukainītis nokritis, bet ieņemamais stāvoklis pret
abiem viesiem un retais gadījums reiz atkal parunāties franciski, nejāva viņai fronti pēkšņi mainīt:
«Vai kungi varbūt nevēlas kaut ko uzkost? Es tūlīt jūs ievedīšu blakus telpās, kur uzturas kalpotāji. Patiesi žēl, ka šoreiz esiet ieradušies tik loti neizdevīgā laikā: pēc pusstundas man jau jābrauc, bet neesmu vēl paguvusi pārģērbties. Es ceru, mēs vēl kādreiz tiksimies un izrunāsimies.»
Vientulīgā atraitne aizvēra durvis un devās pati pa priekšu uz virtuvi, lai tur apkalpotājiem dotu attiecīgus norādījumus.
Aiz viņas palika abi gūstekņi ar takšiem, kuri tos uzlūkoja ar savām gudrajām acīm, itin kā vaicādami, kādas vajadzības dēļ īsti viņi šurp nākuši?
«Viņi sāks kaukt,» bažīgi iečukstējās Horžins.
«Nepagūs,» Sveiks droši atteica. «Tā nobīsies, ka tik drīz vis neattapsies.» Tad viņš atvēra maisu, veikli satvēra vistaukāko lopiņu aiz pakaļkājām, apgrieza to gaisā riņķī, un tiešām — nelaimīgais upuris vēl nepaguva ne iepīkstēties, kad tas atradās jau maisa dibenā. Viņam tūlīt sekoja otrs, bet pārējie turpat brīnīdamies mierīgi un klusi stāvēja.
Tagad Sveiks ātri uzsvieda savu maisu plecos un izsteidzās pagalma. Vientulīgā atraitne tikai aiz sētas vēl pamanīja viņa galvu un maisu nozūdam. Pārējos takšus, kuri Sveiku vēl arvien uzticīgi pavadīja, viņš enerģiski dzina atpakaļ, un tas arī laimīgi izdevās.
«Manam biedram bija steidzīgi jādodas mājup,» teica Horžins, muižnieces pētošo skatu pamanīdams. «Viņš pēkšņi atcerējās, ka šodien vēl jāuzraksta kāda vēstule un pa pastu steidzami jānosūta. Tādēļ tā aizskrēja, pat neatvadījies . ..»
«2ēl,» teica Ļubova Vladiinirovna, «divatā jums pusdienas labi garšotu. Nu ejiet vien tagad uz virtuvi un atvainojiet, ka man arī pēdējais laiks pārģērbties.»
Viņa aizgāja.
Tumšajā virtuvē Horžinu sagaidīja kāda atbaidoša izskata vecene un tūlīt teica, ka tagad jau apkārt vazājoties visādi šaubīgi subjekti, visādi salašņas, kuri tikai to vien lūkojot, kā kaut ko nozagt. Tad viņa sameklēja kaut kur appelējušu bļodiņu ar pagalam skābu, diezin cik reizes jau sildītu, samazgām līdzīgu zupu un pasniedza to nelūgtajam viesim.
«Viņai vajadzējia parādīt mums savu viesmīlību,» teica Sveiks pēc desmit minūtēm mežā, kur tie abi kopā nosita, iz- ķidāja un nodīrāja suņus. «Viņa ir izglītota dāma un par mūsu vizīti tai vajadzēja aiz pieklājības vien priecāties. Gandrīz tāpat reiz notika Janošekam Budejovicos. Kādu dienu viņš neviļus tirgus laukumā sastop savu draugu Rahaneku no Prāgas. Viņi, izrādās, labi paziņas jau no skolas sola, bet nu veselus divpadsmit gadus nav tikušies. Janošeks par šādu sastapšanos ir bezgala priecīgs un lūdz draugu katrā ziņa pie viņa ieturēt pusdienas. Ralianeks gan vēl pretojas, bet aicinātājs neatlaižas: «Mājās pusdienas taču garšo simts reizes labāk, nekā restorānā. Un turklāt tu vēl redzēsi, cik jauki ir, kad cilvēks apprecējies un kāda man lieliska sieva tagad mājās.» Beidzot Ralianeks ir ar mieru, viņi iet abi reizē, un Janošeks to> stāda savai mīļajai sieviņai priekšā: «Sis te ir mans labākais draugs. Uzklāj nu, Boženka, pusdienu galdu mums trijiem.» Bet viņa taisni tai laikā jau lej zupu šķīvjos, paskatās uz viesi un tad saka vīram: «Ak tu, vecais dienaszagli! Pašam nav ko rīt iekša, bet nu vēl svešus sāc vest mājās! Kolīdz pamana kādu saulesbrāli bez darba apkārt slaistoties — tā velk; tiik šurp!» Bet, lai rādītu tomēr savu izglītību un labo audzināšanu, viņa pacienā Rahaneku un saka viņam laipnā balsīm «Lūdzu, lūdzu — jūtaties kā mājās. Ēdiet un nekautrējieties.»
Sveika sunīši sādžā radīja veselu sensāciju. Kad viņš pa- kāra bumbierē turpat pie būdas savu pirmo upuri un sāka to sadalīt, apkārt salasījās vesels bars gūstekņu ar daudziem un derīgiem padomiem, kas viss esot jādara, lai gaļa būtu garšīgāka.
«Vienu izcepsim tūlīt, bet otru konservēsim bundžā ar etiķi un sīpoliem. Tad mums būs īsts medījums,» teica Hor- žins un devās uz dārzu sadabūt sīpolus.
Uz gūstekņu baru ap bumbieri drīz vērsa uzmanību sādžas bērni un sievietes. Vispirms atskrēja divi puikas un, pamanījuši suņus koka zaros, devās atpakaļ uz būdu pastāstīt par to savējiem. Tad atsteidzās sievas un teica:
«Par to tūlīt jāpaziņo Avdotjai Mihailovnai kartupeļu laukā. Lai zina, kādas lietas te noliek ar viņas bumbieru koku.»
Bērni bez kavēšanās izpildīja šo vēlēšanos, un drīz vien Avdotja dabūja zināt, kā apgānīts viņas vienīgais bumbieris. Pats par sevi saprotams, ka tā steidzās tūlīt mājup, ar mietu izklīdināja gūstekņu baru un lamājās tik trekniem vārdiem, kādus Sveiks līdz šim pat Krievijā vēl nebija dzirdējis. Tad viņa ieskrēja istabā, sadabūja cirvi un sāka cirst nost savu bumbieri: