TRĪSPADSMITĀ NODAĻA Nu iet tā, ka rads radu vairs nepazīst
Pēc juceklīgās nakts teiktie Sveika vārdi: «Mēs esam kā Parīzes veterāni — kad sākam bēgt, tad vienīgi siena var mās aizturēt,» šoreiz piepildījās pilnā mērā. Armija muka arvien tālāk, lai gan sen jau nebija dzirdams neviens šāviens. Frontē bija radusies panika, ko tagad izmantoja novārgušie un bada izmocītie zaldāti, lai jo tālāk tiktu prom no šīs elles zemes virsū. Visādas baumas katrs centās izpūst par visšausmīgāko patiesību. Krievu karaspēks bez virspavēlniecības ziņas un atļaujas sev izdeva pavēli: «Uz mājām!»
Tikai ceturtajā dienā no frontes aizplūstošo zaldātu lavīnu izdevās apturēt mežonīgajām kazaku nodaļām, kuras tiem pretī bija izsūtītas no dziļākās aizmugures. Tās, pletnēm un durkļiem strādājot, beidzot atgrieza nomocītos ļaudis atkal pret fronti un dzina tos atpakaļ purvos, kuros bija aizkavējušies uzbrūkošie vācieši.
Ko tagad iesākt ar gūstekņiem, kas atradās darba rotās, to neviens nezināja. Kad Golovatenko griezās pēc padoma pie kāda kazaku ģenerāļa, viņš saņēma īsu un skaidru atbildi:
«Vācies pie velna! Nosprāgsti pats kopā ar viņiem!»
Tad palkavnieks, ar Jevgeņiju Vasiļjevnu aprunājies, nolēma paklausīt viņas padomam un savu rotu aizvest kaut kur armijas attālākā 'aizmugurē. Norunāja iet līdz tam laikam, kamēr ceļā kaut kur parādīsies kada kara iestāde, kas atkal uzņemsies gādību par šiem ļaudīm.
Savu lēmumu Golovatenko paziņoja gūstekņiem, svinīgi piezīmēdams, Ika tagad tie pilnā mērā atrodas viņa rīcība un aizbildniecība, jo oficiāli Krievija tos pametusi likteņa varā. Viņš ieteica ļaudīm neizklīst,, bet palikt joprojām kopā, jo — agrāk vai vēlāk — reiz atradīšot viņiem darbu. Turklāt viņš pa šo laiku rotu esot iemīlējis ka savu bērnu un esot ar mieru tai doties līdzi ar kājām vai līdz pašai Sibīrijai. Runu beidzis, viņš paskalijas uz karti, tad pamāja ar roku uz austrumiem — un visi devas turp.
Vienprātībā bija apbrīnojama. Neviens neaizkavējās un ne- noklīda ceļā. Tikai atsevišķi gūstekņi ātri aizskrēja līdz sādžu būdām, kur mēģināja sadiedelēt pa garozai maizes vai pāris kartupeļus un tad tikpat ātri atkal devās atpakaļ pie citiem gājējiem.
Jevgeņija Vasiļjevna, zirgā sēdēdama, piejāja pie gūstekņu grupām un tos uzmudināja:
«Nekas, bērni, mēs tagad ejam Krievijā iekšā! Tur maizes, paldies Dievam, nekad netrūkst. Pietiks arī jums visiem.»
Sveika un Horžina pēdējais taksītis jau sen bija apēsts, tikai Smočeks ilgi vēl turēja rokā stilbiņa kaulu un sūkāja to kā lielu gardumu. Horžinu vēl bads nemocīja, un tādēļ viņš iedams nodevās nākotnes plāniem:
«Kad beigsies karš, nudien, es atvēršu pats savu tējnīcu ar skaistiem skuķiem!»
Tā viņi gāja, anekdotes un atmiņas stāstīdami, cits citu uzmudinādami ar dažādiem nākotnes plāniem un nodomiem. Tālu visapkārt izpletās līdzens, krūmu puduriem apaudzis lauks. Sur un tur redzēja vecas, pussabrukušas budu rindas — tās bija sādžas, bezgala nabagas un vientuļas šai cilvēku roku neapkoptajā zemes plašumā.
«Hei, bērni, priekšā mums upe, bet tiltu te nav!» iesaucās Golovatenko. Tiešam — plata upes josta mirdzēja jau turpat pie viņu kājarn.
«Kā nu lai tiekam pāri? Sasodīts stāvoklis! Ko te lai iesāk?» sirdījās vecais palkavnieks, pie Jevgeņijas Vasiļjevnas pēc padoma griezdamies. Tā bija daudz apķērīgāka un daudz nedomādama pacēla roku:
«Lūk, tur pa labi ir tālumā redzama kāda sādža! Es pamanīju, ka ceļš arī aizvijās turp. Bet, kur ir sādža, tur vajag būt kādai pārceltuvei. Tagad dosimies turp. Ļaudis atpūtīsies, pārnakšņos un nākamajā rītā ceļosim atkal tālāk.»
Palkavnieku šis plāns ļoti iepriecināja, un viņš tūlīt komandēja:
«Nu, bērni, gar krastmalu — pa labi! Soļos — uz priekšu!» Un, pātagu gaisā plīkšķinādams, viņš blakus Jevgeņijai aizjāja roiai pa priekšu, lai |audis pasteigtos drīzāk tikt pie
mērķa.
Bet — jo vairāk viņi tuvojās iedomātajai sādžai, jo dīvaināka tā izskatījās. Vai tā maz bija sādža, jeb pavisam kas cits?
Krēslai metoties, klejojošā gūstekņu rota beidzot nokļuva dīvainajā sādžā. Grūti jau bija to par sādžu saukt, jo gar pašu upes malu tur atradās tikai dažas izklaidus būdas, pagalam netīras un izpostītas. Viņās mitinājās kaut kādi šaubīgi,, skrandās ietērpti subjekti, kuri uzdevās par bēgļiem no Galī- cijas. Gūstekņus viņi uzņēma pavisam nelaipni:
«Kartupeļu nav. Malkas nav. Nekā nav.»
Tilta arī nebija. Sādžinieki paši upei pāri cēlās uz satrunējuša plosta, kas kuru katru brīdi varēja nogrimt. Noskaidrojās, ka tuvākais tilts ir tikai pie Lunnicas, līdz kurienei varēja saskaitīt verstis četrdesmit. Palkavnieks sapulcināja savus ļaudis un teica:
«Tagad liecieties gulēt. Gan jau no rīta noskaidrosim, ko tālāk iesākt.»
Gūstekņi salīda pažobelēs un tūlīt aizmiga kā nosisti. Tikai pa miegam tie dzirdēja vēl kaut kur palkavnieka balsi, kas pavēlēja zirgu ievest kūtī un iedot tam sienu. Pēc tam iestājās pilnīgs klusums. To traucēja tikai vientuļā pīkstuļa un Horžina krākšana, kuri it kā taktī sacentās viens ar otru. Pēc brītiņa Svei'ks sajuta, ka viņam blakus gulošais Smočeks sāk kustēties, paliek nemierīgs, tad pieceļas, izsteidzas laukā un atgriežas ar lielu, sarainu bozi, kuru noliek kaktā. Tad atkal viņš noliekas savā agrākajā vietā gulēt.
«Kas ar tevi ir noticis? Vai baidies, ka kāds te tevi apzags?» čukstus iejautājās viņam Sveiks, un Smočeks tikpat uzmanīgi atbildēja:
«Es nebaidos, bet nevaru vairs paciest, kā gribas gaļu. To vajag sadabūt. Vai tu proti klusēt?»
«Akurāt kā svētais Jānis Nepomucikis! [4] » dievojās Sveiks.