«Nu tad rīt no rīta esi mēms. Nekā tu šonakt neesi ne redzējis, ne dzirdējis!» Smočeks vēl draugu stingri nozvērināja.
Gaismai austot, palkavnieks pats ieradās gūstekņus modināt. Tadpat viņš izteica arī nožēlu, ka te nekā nevarot nopirkt un ļaudīm atkal vajadzēšot drusku pagavēt. Visus uz ielas sapulcinājis, viņš teica:
«Uzklausiet mani, austrieši! Tiltu mēs nemeklēsim un upei pāri arī nepārcelsimies. No šejienes lejup pa straumei ir Mo- ziras pilsēta, un tur, droši vien, būs arī kara apriņķa priekšnieks. Tāpēc, bērni, esiet prātīgi, bet uzmanīgi: ņemiet plostu savā ziņā un sēžaties uz tā, cik variet. Citi lai skrien gar malu kājām un, kad nogurst, lai apmainās ar biedriem. Tā mēs dosimies pa upi uz leju un pēc dienām trijām vai četrām jau būsim pilsētā. Vai jūs sapratāt?»
«Taisni ta, jūsu augstdzimstība!» kā vienā korī ierēcās gūstekņi, kurus loti vilināja oriģinālais ceļojuma veids.
«Ņemiet plostu uin, ja kāds no vietējiem mēģina pretoties — kraujiet tam tūdaļ pa purnu. Vai sapratāt? Pa purnu!» palkavnieks vēlreiz varonīgi atkārtoja.
Priecīgi sajūsmināts par grūtās problēmas sekmīgu atrisināšanu, Golovatenko svilpodams devās uz kūti pēc sava zirga. Bet no turienes viņam pretī izsteidzās Jevgeņija Vasiļjevna, un pa gabalu jau bija dzirdamas viņas histēriskās raudas:
«Mans zirgs ir kāju salauzis! Pušu, pagalam! Abi spārdījušies ar kājām, un tavējais manējam ar pakavu parsitis locītavu. Ko nu iesāksim?»
Palkavnieks iesteidzās kūtī. Viņa zirgs bija ievilcies kaktā un bailīgi raudzījās visapkārt, bet otrs kustonis gulēja gar zemi un žēli bubināja. Pakaļējā kāja viņam bija pārsista.
«Dieva prāts — ko tur lai darām?» mierināja savu raudošo Jevgeņiju palkavnieks. «Viņi ir spēlējušies, un, lūk, manējais tavu uzveicis, nekā ļauna nedomādams. Tagad tikai jāgādā, lai nelaimīgais lopiņš ilgāk nemokās.»
Ar vienu roku apņemdams raudošās sievietes vidukli, ar otru roku Golovatenko izvilka savu revolveri, nomērķēja zirga ausī un divas reizes izšāva. Galva atkrita, viss ķermenis noraustījās un tad nevarīgi izstiepās. Jevgeņija Vasiļjevna noliecās pār to un šņukstēja kā pie dārga aizgājēja.
«Nu rimsties, mana mīļā,» mierināja viņu palkavnieks. «Tūlīt nākamā pilsētā nopirkšu tev jaunu zirgu. Tikpat dārgu un skaistu. Tur nekā nevar darīt.»
Aiz viņiem jau stāvēja gūstekņu pūlis, jo vēsts par pārlauzto zirga kāju bija zibens ātrumā visus aplidojusi. Barā visncpacietīgāk mīņājās Smočeks, kas piegāja pie palkavnieka un teica:
«Jūsu augstdzimstība, atļaujiet mums viņu apēst! Esam izsalkuši un tādu labu gaļu grēks ir projām aizmest.»
Palkavnieks nenoteikti paraustīja plecus. Bet Jevgeņija Vasiļjevna tai brīdī ieskatījās Smočeka acīs, kuras spīdēja kā redzot laupījumu kādam kāram vilkam, un tūlīt, it kā viņa slepenākās domas izlasījusi, tā skaļi iekliedzās:
«Viņš ir to kāju pārsitis! Zirgs pats nevarēja salauzt. Bet viņš to ir darījis ar nolūku, lai dabūtu sarīties pilnu vederu. Mīļais, ņem savu revolveri, nošauj šo nelieti tepat uz karstām pēdām! Vai es pati to nogalināšu!»
Viņa metās Smočekam virsū, skrāpēja ar nagiem tā seju, sita ar dūrēm pa galvu, grasījās sakost gabalos. Kad Smočekam kļuva jau karsti, viņš atgrūda saniknoto sievieti, un, atsizdamās pret palkavnieku, tā izrāva viņa revolveri no maksts un tai pašā brīdī izšāva. Tad tā dabūja sitienu pa žokli un, skaļi iekliegdamās, novēlās gar zemi. Golovateniko stāvēja kā apstulbis, bet tagad satvēra savu nelaimīgo mīļāko un pats izvilka to no kūts laukā.
«Lodi pierē! Lodi pierē! Tāpat, kā viņš manam zirgam! Mīļais, dārgais — nošauj viņu! Es tevi lūdzu!» vēl arvien nerimās Jevgeņija.
Bet nelaimīgo nabaga zirgu tai laikā jau apstrādāja divdesmit naži, ar kuriem enerģiski rīkojās vēl simtreiz nelaimīgāki ļaudis. Tikai Smošeka nebija viņu vidū. Šāviens gan viņu nebija trāpījis, bet pats viņš bija atradis par izdevīgāku nozust. Tagad tas sēdēja garās upmalas niedrēs un ar dūrēm draudēja debesīm, piesauca pašu Dievu, lai tas kaut reizi palūkotos lejup un redzētu, kā ļaudis te badojas, cieš un noasiņo nejēdzīgās kara šausmās.
Golovatenko mīļākā bija beidzot iekritusi dziļā ģībonī, no kura tā ilgi nevarēja pamosties. Palkavnieks palika pie viņas, bet gūstekņi pēc mielasta nekavējoši devās ceļā vieni paši. Pēc īsas cīņas ar sādžiniekiem tiem izdevās sadabūt arī buras savam kuģim, un, visas somas ar asiņainajiem zirga gaļas gabaliem piepildījuši, tie sāka virzīties pa upi uz leju.
Tā nu bija aina, kādas laikam nācās novērot tikai pirmatnējo tautu klaiņošanas laikā. Pa straumi peldēja pārpilns plosts, ko vietām grieza ūdens virpuļi, vietām aizturēja sēkļi, no kuriem aizstūmās ar garām kārtīm. Pa krastmalu, purvos stigdami un kraujās rāpdamies, līdztekus plostniekiem vilkās pelēki, noskranduši stāvi, līdzīgi uzglūnošiem vilkiem. Drīz viņi pamanīja, ka pie piekrastes vītoliem ir šur tur piesietas no resna koka izgrebtas, primitīvas zvejnieku laivas. Kolīdz kāds tagad priekšā pamanīja šādus vītolus, visi skriešus devās turp. Ātrākie atraisīja laivu, iekāpa tajā un laidās pa straumi lejup.
«Biedri, pievāciet tagad visu, kas pagadās ceļā! Tas ir kara laupījums,» tā runāja tagad gūstekņi, cits citu drošinādami un uzmundrinādami. Kādā sādžā izcēlās īsts karš pēc vienas laivas un plosta. Gūstekņi rīkojās īsti enerģiski un pēc visiem kara likumiem, tādēļ viņi arī palika uzvarētāji un, jauniegūtā laivā salēkuši, ātri airēja prom. Bet sādžā troksnis tikpat ātri pieauga. Uztrauktie ļaudis sāka zvanīt baznīcas tornī un trenkt prom lopus no mājām, apjukumā saukdami: «Vācieši nāk! Vācieši nāk!» Krastmalā saskrēja sievu bars un ar svētbildēm mēģināja aizgainīt prom nešķīsto parādību. Bet, kad, 'tumsai iestājoties, gūstekņi uz saviem plostiem un laivās iededza ugunskurus, tad pareizticīgie ļaudis krastā drebēdami krustījās un lūdza Dievu, lai tos pasaudzējot pastarā tiesā, kas viņiem likās jāu atnākusi.