Otru nakti viņi apmetās kādā sādžā, kuras vecākais bija tik saprātīgs, ka ieteica gūstekņiem bez maksas izsniegt maizi un kartupeļus, bet pats uzlēca zirga mugurā un steidzīgi aizau- loja uz Moziras pilsētiņu. Tur viņš komandantam paziņoja, ka pa upi lejup dodas ienaidnieku nodaļa, kura mierīgajiem iedzīvotājiem nolaupa laivas, apkauj zosis un vistas, uzlauž palie- venes un produktu glabātavas. Komandants par draudošajām briesmām bez kavēšanās telefonēja brigādes komadierim, kura štābs atradās turpat netālu sā! džā. Arī tas tūlīt saprata situācijas nopietnību, izziņoja trauksmi un ar visu savu brigādi kaujas gatavībā devās uz upi. Kad, saulei rietot, Sveiks, kura laiva peldēja plostam pa priekšu, bija beidzis jūsmot par sārto atblāzmu ūdenī, viņš pacēla acis un pamanīja, ka pa krastmalu skraida krievu zaldāti, steigšus sagatavo ierakumus un iesit mietiņus dzeloņdrāšu režģiem. Vēl tuvāk piepeldot, visi jau drīz vien ieraudzīja veselu bateriju, ap kuru arī līkņāja zaldāti. Kad flotile jau tuvojās bīstamajai vietai, piepeši atskanēja saucieni:
«Rokas augšā! Padodieties! Pretējā gadījumā visus noslīcināsim un apšausim!»
«Man liekas, ka tagad es jau trešo reizi kritīšu gūstā,» čukstēja Horžinam Sveiks, abas rokas gaisā paceldams.
Bet bargā balss turpināja:
«Vadiet plostu uz krastu! Ja kāds ķersies pie ieročiem, mēs tūlīt šausim ar lielgabaliem virsū!»
Plosti, garo kāršu stumti, lēni tuvojās krastam, kur tos sagaidīja drošsirdīgais ģenerālis. Lielgabalus, kuru stobri visu laiku bija vērsti uz savādo flotili,' tagad atstāja un zaldāti ķērās pie šautenēm un ložmetējiem, lai godam saņemtu ienaidnieku.
«Vai padodieties!» vēlreiz pērkona balsī iesaucās ģenerālis.
«Jā, padodamies!» krastmalā atsaucās izbiedētas balsis.
«Trīs tūlīt lai iznāk krastā kā ķīlnieki!» komandēja ģenerālis, un Sveiks, turpat priekšā atrazdamies, pirmais izlēca 112 sauszemes.
Viņam sekoja pīkstulis un Mareks.
«Vai jus no vācu armijas? No kādas daļas?» bargi noprasīja ģenerālis. «Vai ievērojami spēki tuvojas aiz jums?»
Vesels štābs oficieru ielenca trīs noskrandušos gūstekņus un sāka apmainīties ar spriedumiem:
«Palūk vien, kas par veikliem spiegiem! Pat pa ūdeni tie nokļūst mūsu frontes aizmugurē. Bet tagad putniņi ir sprostā un saules gaismu vairs neredzēs!»
Gūstekņi paši nesaprata, ko tas viss īsti nozīmēja. Un kad ģenerālis atkārtoja savu jautājumu, Mareks saprata, ka te droši vien noticis kāds nelāga pārpratums. Tādēļ viņš steidzās, paskaidrot:
«Mēs esarn gūstekņi — austrieši. Aizbēgām no frontes,, vācu uzbrukumam sākoties.»
Ģenerālis neticīgi papurināja galvu un sagatavojās jau uzstādīt jaunus jautājumus, bet tai brīdī smaidīdams viņa priekšā nostājās brašais kareivis Sveiks:
«Atļaujiet ziņot, jūsu augstība, mēs esam no 208. darba rotas. Atbraucām šurp bez savas priekšniecības. Mūsu palkavnieka Ikungaim piepeši saslima sieva, un tādēļ viņš sūtīja mūs vienus ceļā. Laivās braucām tādēļ, ka ar kājām iet mums visiem ir jau apnicis. Uzdrošinos lūgt no jums kaut ko uzkost!»
To teicis, Sveiks ātri pagrieza ģenerālim muguru, lai tas. redzētu tur uzrakstītos numurus un tai pašā laikā uzsauca, plostniekiem lejā:
«Izkāpjiet krastā. Te nav nekā bīstama!»
Pamanījis ģenerāļa izbrīnu par visu nelāgo pārpratumu, Sveiks turpināja:
«Tā atgadas kara laikā. Ar bungām iet zaķus medīt un ar lielgabaliem šaut uz zvirbuļiem. Kad es vēl atrados frontē, mums arī notika tāds pats gadījums. Kādreiz visā bataljonā sacēla varenu trauksmi, lai tikai…»
«Turi muti!» kā tīģeris ierēcās ģenerālis un, uz plostiem norādīdams, saviem zaldātiem pavēlēja:
«Tūlīt viņus ielenkt un pārmeklēt visas kabatas, vai nav kaut kur bumbas paslēptas. Es tos visus nodošu kara tiesai. Nogādājiet vispirms viņus Vertovā. Ar savām galvām atbildēsiet par katru izbēgušo!»
Štābs jutās manāmi neveikli un sāka izklīst. Bet darba rota tagad soļoja jautru krievu zaldātu četrstūrī ieslēgta. Zaldāti gūstekņus ceļā pacienāja ar mahorku, maizi un cukura graudiem, jautri smiedamies:
«Atkal mums lieliska uzvara! Rit telegrammas par to ziņos mūsu slavenajiem sabiedrotajiem un visas avīzes rakstīs, ka pie Moziras esam sagūstījuši vismaz 40000 austriešu.»
Vertovā gūstekņus sadzina šķūnī, kuru apsargāja divkārša sargu ķēde. Pēc tam zemākie virsnieki, kuri arī neslēpa savu prieku par štāba kļūdu, pavēlēja atvestajiem izdalīt maizi un tēju. Karstais ūdens un maize sasildīja visu vēderus un tūlīt pacēla arī garastāvokli par vairākiem grādiem. Barā atskanēja balsis, ka nekādas tiesas nebūs un viss beigsies labi. Vakarā sargi vairakas reizes noklausījās čehu skumjo dziesmu «Kur mūsu mājas…», pēc viņas koris uzrāva «Ceturto jūliju», un, kad bija izskanējuši vārdi «ar' tur Čehija — mūsu māte» — krievu zaldāti sametās ar galvām un teica:
«Pa'klau, pie viņiem arī jau sievietes strādā. Laikam jau zemnieku trūkums iestājies tāpat kā pie mums. Par daudz ļaužu ir visur izkauts.»
Tad šķūnī palēnām iestājās klusums, un beidzot gulētāju krākšanai un šņākšanai cauri izskanēja vairs tikai viena klusa un skumja liriska melodija:
O, ja es zinātu Rītu kad jāmirst, Rītu kad jāgulas Ozola šķirstā — Par to, ka, draugi, Varens zēns biju, Liekat uz šķirsta Vainagu zaļu!…
Tas bija brašais kareivis Sveiks, kas tur pats sev dziedāja šūpļa dziesmu. Krievu zaldāti šo melodiju uzmanīgi klausījās un, kad dziedātājs bija beidzis, pasauca viņu pie sevis: