Arno Jundze
Kristofers un ēnu ordenis
saturs
Pirmā nodaļa. Skola. Nepatikšanas sākas………………………..
Otrā nodaļa. Parīze. Marsa laukums………………………………….
Trešā nodaļa. Pirmais pārbaudījums…………………………………
Ceturtā nodaļa. Pēdējā skolas diena………………………………….
Piektā nodaļa. Higsa bozons……………………………………………….
Sestā nodaļa. Izbraukums ar elektrisko vilcienu…
Septītā nodaļa. Sekojot kartei…………………………………………….
Astotā nodaļa. Skolotājs Rozenkrancs……………………………….
Devītā nodaļa. Tās nav spēlītes!…………………………………………
Desmitā nodaļa. Svētā Jura baznīcā………………………………….
Vienpadsmitā nodaļa. C klases portāls……………………………..
Divpadsmitā nodaļa. Palatīna kalna noslēpumi……………….
Trīspadsmitā nodaļa. Ēnu ordeņa padome………………………..
Četrpadsmitā nodaļa. Kristāla galvaskauss……………………..
Piecpadsmitā nodaļa. Tētis atgriezies!………………………………
Sešpadsmitā nodaļa. Izšķirošais lēmums………………………….
Septiņpadsmitā nodaļa. Atkal nepatikšanas…………………….
Astoņpadsmitā nodaļa. Viltus Aleksandrs………………………..
Deviņpadsmitā nodaļa. Dāvids pret Goliātu………………………
Divdesmitā nodaļa. Lieli puiši reizēm raud………………………
Epiloga vietā………………………………………………………………………..
Pirmā nodaļa Skola. Nepatikšanas sākas
Tai rītā, kad viss šis ļembasts sākās, uz skolu es braucu visai sliktā garastāvoklī. Nē, it kā jau vajadzētu priecāties priekšpēdējā diena pirms vasaras brīvdienām! Neviens vairs neko neuzdod, atliek vien nodot bibliotēkā mācību grāmatas, nekaitināt skolotājus un gaidīt to brīdi, kad tiks pasniegta liecība. Un brīvība varēs sākties!
Tomēr atšķirībā no klasesbiedriem, kam vasara nozīmēja ceļojumus ar ģimenēm, laisku dzīvi Jūrmalas vasarnīcā vai, sliktākajā gadījumā, lauku burvību pie omītes kaut kur ziedošā Gaujmalā, man tā nesolīja neko, izņemot netīru darbu autoservisā un garlaicīgu nīkšanu tveices pārņemtajā pilsētā. Es jau otro gadu mainīšu mašīnām eļļu, pelnot naudu skolai.
Arī Sarkandaugavas dzīvoklī es mitinos gluži viens, ja neskaita veco Freimaņkungu kalsnu un salīkušu vīru, mana tēta tēvabrāli, turklāt gauži garlaicīgu un mazrunīgu tipu, kurš lasa Latvijas Avīzi, skatās Panorāmu, bet svētdienās apmeklē visus iespējamos dievkalpojumus, kādi vien tuvākajā apkārtnē pieejami. Par mammu es negribu runāt. Teikšu tikai vienreiz kopš dienas, kad
viņa iegāja veikalā nopirkt maizi un pienu, bet veikalam iebruka griesti, mammas vairs nav.
Bet tētis…
Viņš it kā ir. Tomēr, kopš ar mammu notika tas, viņš kļuvis īgns, nerunīgs un bieži dzer. Vai vismaz dzēra, kamēr bija šeit, Rīgā. Nu jau trīsarpus gadus tētis strādā Londonā. Reizi nedēļā viņš mums zvana, reizi mēnesī sūta Freimaņkungam trīssimt angļu mārciņu par manu skološanu un uzturēšanu. Freimaņkungs burkšķ, ka tas esot ļoti maz un arī pensija viņam niecīga, bet malka dārga. Tā nu es dzīvoju. Vecā mājā, kur dzīvoklī ir tikai krāsns apkure, aukstais ūdens virtuvē un sausā ateja kāpņu telpā.
Mācos es lielajā Valdemāra ielas skolā tā skaitās diezgan prestiža. Freimaņkungs, kurš pats ir beidzis kaut kādu arhitektūras institūtu tālajā Krievijā un visu mūžu projektējis pilsētas kanalizācijas ietaises, vienmēr uzsver, ka galvenais ir nevis vienkārši izmācīties, bet izmācīties labā skolā.
- Sakari nozīmē visu, citādi visu mūžu tāpat kā es noņemsies pa kanalizāciju, bet pilis būvēs citi, Freimaņkungs saka.
Sakaru tomēr kā nav, tā nav, jo arī īpašu draugu skolā man nav. Es nevarētu apgalvot, ka esmu iecienītākais puisis klasē. Drīzāk gan otrādi. Nē, es nesūdzos! Vienkārši mūsu Sarkandaugavas dzīvoklītis atrodas tālu no centra. Es braucu uz skolu ar autobusu. Savukārt mani klasesbiedri dzīvo tepat centrā. Daudzi no viņiem atskrien uz stundām kājām, jo viņu mājas ir tepat pāri ielai. Citus no rīta atved ar auto, dažus pat auto ar personisko šoferi. Kāda nu tur lielā draudzība, ja viņi
pērk jaunas drēbes labos veikalos un cits citam lielās, ka nedēļas nogalē bijuši Alpos paslēpot! Es savu lietoto apģērbu pērku Degās un ziemā slidinos no apledojuša kalniņa tepat kaimiņmājas pagalmā. Tie ir lielumi, kurus grūti salīdzināt. Bet es to ne pārāk ņemu galvā. Kāda jēga, vai ne?
Droši vien, ja man torīt nebūtu bijis tik slikts garastāvoklis, es būtu pamanījis, ka ar mani notiek kaut kas savāds. Bet iepriekšējā vakarā, salasījies Ilustrētajā Zinātnē par Ūriju Helleru, ekstrasensu, kurš ar domas spēku jau agrā jaunībā spējis saliekt karotes vai rokas pulksteņa rādītājus, es līdz diviem naktī centos koncentrēties uz savu veco modinātājpulksteni zaļi krāsotā dzelzs korpusā. Man tā gribējās saliekt lupatās viņa rādītājus! Tad nu es koncentrējos, koncentrējos… līdz sešos no rīta mani ar sāpošu galvu uzmodināja modinātāja pretīgais pļarkšķis. Tā rādītāji, protams, bija tikpat taisni kā iepriekšējā vakarā. Taisnību sakot, tiktāl nekā neparasta.
Dīvainības sākās, braucot uz centru. Autobusa pieturā septiņos no rīta laikā, kad visi cilvēki dodas uz darbu vai mācībām, neviena nebija! Es braucu uz skolu piecreiz nedēļā, tāpēc, ticiet man, tas ir augstākajā mērā neparasti! Mūsu lielajā pilsētā tā vienkārši nemēdz notikt. Bet torīt man joprojām sāpēja galva un viss bija vienalga. Es neievēroju pat to, ka arī maršruta autobuss bija pilnīgi tukšs! Nopīkstinājis e-talonu biļešu lasītājā, vienkārši atkritu tuvākajā sēdvietā pie loga, pat nenovērtēdams lielo veiksmi ka turpmākās četrdesmit minūtes līdz skolai man nebūs jāstāv kājās, kā tas visbiežāk arī notika.
Nākamajā pieturā autobusā iekāpa tikai viens braucējs. Pavisam savāds tipiņš! Pat nezinu, kā lai viņu
apraksta. Punduris? Nē, viņš tiešām bija maza auguma, bet ne jau punduris. Mēs ar klasi bijām uz liliputu cirku; es zinu, kādi izskatās punduri! Šis bija drīzāk strups un mazs, bet plats kā parādes durvis. Diezin vai garāks par manu metru un četrdesmit sešiem centimetriem. Vecs? Ne vecāks par manu tēti, bet tāds šausmīgi nolietots. Krunkains, retu bārdu, šķidrām matu pinkām, kas uz pakauša kūļājās, sasietas nekārtīgā zirgastē. Neciešu šos večus ar bizēm! Lai arī bija maija beigas, viņš bija tērpies sarkani melnā vilnas mētelī ar netīru oderi un garu, plarzīgu, tikpat apvazātu bārkšainu šalli ap kaklu. Un tas viss siltā pavasara dienā, kad, kā teiktu Freimaņkungs, saulīte pa zemes virsu staigā.
Reiz rudeni mums Dzejas dienu laikā uz skolu atveda vienu resnu onkuliņu, kurš stāstīja, ka esot liels lirikas meistars, viņam bija uz mata tāda pati šalle. Tomēr, ja dzejnieks kā tāds bomzis diezgan nepatīkami oda pēc alus un lietus samērcētām drēbēm, tad šo par klaidoni nosaukt būtu ļoti grūti. Viņš jau pa gabalu smaržoja pēc laba franču odekolona. Tāda paša, pēc kāda smaržo Ivariņa tētis, kad viņš melnā mersedesā reizēm no rīta atved dēlu uz skolu. Esmu ievērojis šo smaržu. To ir grūti nepamanīt.
Turklāt galvā šim tipam bija noplukusi hūtīte ar tādiem kā naglas durtiem caurumiem.