Džonijs Fontāne iecietīgi nopūtās.— Krusttēv, viņš gluži vienkārši nav pietiekami talantīgs. Viņš nav slikts, bet nav ari nekas sevišķs.
Dons Korleone nolaida plakstus, gandrīz piemiegdams acis, tad sacīja:—Un tu, krustdēl, šobrīd tieši tāpat neesi pietiekami talantīgs. Vai pagādāt tev darbu uz kravas mašīnas kopā ar Nino?— Kad Džonijs neatbildēja, Dons turpināja: — Draudzība ir viss. Draudzība ir vairāk nekā talants. Vairāk nekā valsts un vara. Draudzība ir gandrīz tāds pats spēks kā ģimene. To nekad neaizmirsti. Ja tu būtu no visām pusēm bruņojies ar draudzību, tev nevajadzētu lūgt man palīdzību. Tagad pastāsti, kāpēc tu nevari dziedāt. Tur, dārzā, tu dziedāji itin labi. Ne sliktāk par Nino.
Heigens un Džonijs pasmaidīja par šo maigo mājienu. Nu bija Džonija kārta runāt ar tēvišķu iecietību.— Mana balss kļuvusi nespēcīga. Es nodziedu vienu vai divas dziesmas un pēc tam stundām vai pat dienām nevaru dziedāt nemaz. Nevaru izturēt līdz galam mēģinājumus vai atkārtotus ierakstus. Mana balss kļuvusi nespēcīga, tai piemetusies kaut kāda kaite.
Tātad tev ir klapatas ar sievietēm. Tev kaut kas kait balsij. Un tagad pastāsti man par to Holivudas pezzonovante, kurš tev neļauj strādāt!— Dons kļuva lietišķs.
Viņš ir lielāks vīrs nekā tavi pezzonovanfes,— Džonijs sacīja,— Viņam pieder studija. Viņš ir prezidenta konsultants kara filmu propagandas jautājumos. Pirms mēneša viņš nopirka tiesības filmēt ievērojamāko šī gada romānu. Bestselleru. Tur galvenais varonis ir tieši tāds vīrs kā es. Man pat nebūtu jātēlo, tikai jārāda pašam sevi. Man pat nebūtu jādzied. Es pat varētu iegūt Akadēmijas balvu. Visi zina, ka šī loma man ir kā radīta, un es atkal kļūtu slavens. Kā aktieris. Bet tas kretīns Džeks Voics man atspēlējas un to lomu nedod. Es piedāvājos tēlot par minimālu samaksu, tikpat kā par velti, un tomēr viņš atsakās. Palaidis ziņu—ja es studijā visu priekšā bučotu viņam pakaļu, viņš varbūt vēl padomātu.
Par šādu muļķīgu emociju šķiešanu Dons Korleone tikai atmeta ar roku. Starp saprātīgiem cilvēkiem lietišķa rakstura problēmas vienmēr ir atrisināmas. Viņš uzsita krustdēlam pa plecu.— Tu esi nokāris degunu. Iedomājies, ka nevienam tevi nevajag. Arī krietni novājējis tu esi. Un iedzer tā pavairāk, ko? Cīnies ar bezmiegu un rij tabletes?— Viņš nosodoši papurināja galvu.
— Tagad es gribu, lai tu paklausi tam, ko teikšu,— Dons sacīja.— Gribu, lai tu kādu mēnesi padzīvo pie manis. Gribu, lai tu kārtīgi atpūties, paēd un izgulies. Gribu, lai mēs daudz būtu kopā, man patīk tava sabiedrība, un varbūt tev izdodas kaut ko iemācīties no sava krusttēva par šo. pasauli. Kaut ko tādu, kas varētu tev palīdzēt pat lielajā Holivudā. Bet pagaidām aizmirsti dziedāšanu, stiprus dzērienus un sievietes. Mēneša beigās varēsi doties uz Holivudu, un šis pezzonovante, šis augstais vīrs, dos tev to darbu, kuru vēlies. Norunāts?
Džonijs Fontāne nespēja īsti ticēt, ka Donam varētu būt tāda vara. Bet viņa krusttēvs nekad vēl nebija kaisījis vārdus vējā. Ja viņš teica, ka tas vai cits jautājums ir nokārtojams, tad tas arī tika nokārtots.
Tas vīrs ir Edgara Hūvera tuvs draugs,— Džonijs brīdināja.— Pret viņu nevar uzstāties.
Viņš ir veikalnieks,— Dons mierīgi atbildēja.— Es piedāvāšu viņam tādu darījumu, no kura viņš nevarēs atteikties.
Ir jau par vēlu,— sacīja Džonijs.— Visi kontrakti ir parakstīti, un pēc nedēļas sāksies filmēšana. Tas ir pilnīgi neiespējami.
Ej vien, ej atpakaļ pie viesiem!— attrauca Dons Korleone.— Draugi tevi gaida. Atstāj visu manā ziņā!—Un viņš izstūma Džoniju Fontāni pa durvīm.
Heigens sēdēja pie rakstāmgalda un kaut ko piezīmēja. Dons dziļi ievilka elpu un nopūtās, tad jautāja:—Vai vēl kas palicis?
— Soloco lietu ilgāk vairs nevar atlikt. Šonedēļ jums vajadzēs ar viņu tikties.— Heigens turēja spalvu paceltu virs piezīmju bloka.
Dons paraustīja plecus.— Tagad, kad kāzas būs aiz muguras, jebkurā laikā.
Šī atbilde Heigenam noskaidroja divus jautājumus. Pirmkārt un galvenokārt, viņš tagad zināja, ka Verdžils Soloco saņems atteikumu. Otrkārt, kļuva skaidrs, ka Dons Korleone, nedodams atbildi pirms meitas kāzām, rēķinās ar to, ka šis atteikums var izraisīt sarežģījumus.
Heigens piesardzīgi iejautājās:— Vai likt, lai Klemenca te atsūta padzīvot kādus no saviem ļaudīm?
— Kāpēc?— Dons nepacietīgi iebilda.— Es nedevu atbildi pirms kāzām tādēļ, lai šādu ievērojamu dienu nekas neapēnotu, pat ne attāls mākonītis. Turklāt es gribēju iepriekš noskaidrot, par ko viņš vēlas runāt. To mēs tagad zinām. Viņa priekšlikums rādās būt apkaunojošs.
— Tātad jūs atteiksiet?— vaicāja Heigens. Kad Dons pamāja ar galvu, Heigens teica:— Man liekas, mums vajadzētu to apspriest visiem kopā—visai ģimenei, pirms jūs dodat atbildi.
Dons pasmaidīja.— Tu domā? Labi, mēs to apspriedīsim. Kad tu atgriezīsies no Kalifornijas. Es gribu, lai tu rīt lido uz turieni un nokārto šo Džonija lietu. Aprunājies ar to filmu dižvīru. Paziņo Soloco, ka es tikšos ar viņu, kad tu būsi atpakaļ no Kalifornijas. Vai vēl kas kārtojams?
Heigens vēsi sacīja:—Zvanīja no slimnīcas. Consigliori Abandando līdz rītam neizdzīvošot. Viņš mirst. Viņa ģimene jau izsaukta uz turieni.
Pēdējā gada laikā, kopš vēzis bija piesaistījis slimības gultai Dženko Abandando, consigliori pienākumus bija pildījis Heigens. Tagad viņš gaidīja Dona paziņojumu, ka consigliori amats viņam uzdots pastāvīgi! Tomēr šādai izvēlei daudz kas runāja pretī. Pēc tradīcijas tik atbildīgu posteni mēdza uzticēt simtprocentīgam itālietim. Jau Heigena īslaicīgā darbošanās šai amatā bija radījusi zināmus sarežģījumus. Turklāt viņam bija tikai trīsdesmit pieci gadi, pēc vairākuma domām, pārāk maz, lai cilvēks varētu būt apguvis vajadzīgo pieredzi un izmanību, kas nepieciešams veiksmīgam consigliori.
Bet Dons nedeva iemeslu cerībām. Viņš tikai pajautāja: — Kad mana meita ar līgavaini brauc projām?
Heigens palūkojās pulkstenī.— Pēc dažām minūtēm liks galdā kāzu torti, un pēc pusstundas viss būs galā.— Viņš atcerējās vēl ko citu.— Jā, šis jūsu jaunais znots. Vai uzticēsim viņam kaut ko svarīgu no Ģimenes lietām?Dona atbildes kvēle viņu pārsteidza.— Nemūžam!— Dons uzsita ar plaukstu pa galdu.— Nemūžam. Parūpējies, lai viņam sagādā labu ienākumu avotu. Bet Ģimenes lietām nelaid viņu ne tuvumā! Pasaki to arī citiem — Sanijam, Fredo, Klemencam.
Dons apklusa un pēc īsas pauzes turpināja:— Pasaki maniem dēliem, visiem trim, ka viņiem jādodas man līdzi uz slimnīcu pie nabaga Dženko. Gribu, lai viņi parāda mirējam pēdējo godu. Lai Fredijs ņem lielo mašīnu. Un pajautā Džonijam, vai arī viņš nevēlētos braukt līdzi, saki, ka tas man darītu lielu prieku.— Dons ievēroja, ka Heigens jautājoši skatās uz viņu.— Es gribu, lai tu jau šovakar brauc uz Kaliforniju. Tev nebūs laika iet pie Dženko. Bet nebrauc, pirms neesmu atgriezies no slimnīcas un aprunājies ar tevi. Skaidrs?