Vīri ļāva saimniekam atnest vīna krūku, un dzēriens izrādījās vēl pārāks par saimnieka cildinājumiem; tas bija stiprs ka brendijs.
— Varu derēt, ka jūs šeit pazīstat visas meitenes,— Fabricio sacīja traktiera saimniekam.— Mēs te netālu no ceļa redzējām dažas daiļavas, un viena no viņām aplaimoja šo mūsu draugu ar zibens spērienu.— Viņš pamāja uz Maiklu.
Traktiera saimnieks ieinteresēts pavērās Maiklā. Pirmajā brīdī šī seja ar lūzuma pēdām viņam bija likusies gluži ikdienišķa, tajā nekas nepelnīja īpašu uzmanību. Taču vīrs, kurš dabūjis zibens spērienu, jau ir kaut kas ievērības cienīgs.
Tev, draugs, derētu paņemt pāris pudeļu līdzi uz mājām,— viņš teica.— šonakt tu tik lēti neaizmigsi.
Vai jūs zināt meiteni ar viscaur cirtainiem matiem?— Maikls viņam jautāja.— Ar ļoti samtainu ādu, ļoti lielām, ļoti tumšām acīm. Vai jūs šajā ciemā pazīstat tādu meiteni?
Nē,— strupi atmeta traktiera saimnieks.— Tādu meiteni es nepazīstu.— Un viņš pazuda traktiera iekštelpās.
Vīri nesteidzīgi dzēra vīnu, iztukšoja krūku un uzsauca, lai atnes vēl. Saimnieks vairs neparādījās. Fabricio iegāja traktierī. Atgriezies viņš novaikstījās un pavēstīja Maiklam:—Tā jau es domāju. Tā ir viņa meita, un nu vecais tur iekšā vai vārās no dusmām un gudro, kā mūs uzspert gaisā. Man liekas, vajadzētu doties uz Korleones pusi.
Par spīti daudzajiem salā pavadītajiem mēnešiem, Maikls vēl aizvien nespēja pierast pie sicīliešu jūtīguma intīmos jautājumos, un šoreiz pat sicīlietis bija tuvu galējai robežai. Taču abi gani uzņēma to kā pašu par sevi saprotamu. Viņi gaidīja, ka Maikls celsies un ies projām.
— Tas vecis teica, ka šim esot divi dēli, lieli un rūdīti tēvaiņi,— Fabricio vēl piebilda.— Šim vajagot tikai pasvilpt. Ejam!
Maikls uzmeta viņam saltu skatienu. Līdz šim brīdim viņš , bija atstājis rāma, pieklājīga cilvēka — tipiska amerikāņa — iespaidu, un vienīgi tas apstāklis, ka viņš slēpjas Sicīlijā, lika , domāt, ka viņš paveicis kaut ko vīra cienīgu. Šī bija pirmā reize, kad abi gani ieraudzīja «Korleones skatienu». Dons Tomazīno, kurš zināja, kas ir Maikls un ko viņš izdarījis, arvien juta pret Maiklu tādu kā piesardzību un izturējās kā pret sev līdzīgu, godājamu vīru. Turpretī šie neattapīgie aitkopji bija izveidojuši paši savu priekšstatu par Maiklu, turklāt ne sevišķi glaimojošu. Tagad Maikla saltais skatiens, sastingusī bālā seja, dusmas, kas šķita kāpjam augšup no viņa gluži kā auksti garaiņi no ledus gabala, pieklusināja viņu smieklus un atvēsināja familiāro draudzīgumu.
Nogaidījis, kamēr abu ganu sejās iegulst bijība, Maikls teica:
— Šurpu to vīru pie manis!
Gani nevilcinājās. Uzmetuši plecos savas luparas, viņi nozuda traktiera vēsajā puskrēslā. Pēc īsa brīža viņi parādījās kopā ar traktiera saimnieku. Druknais vīrs nebūt nelikās nobijies, tomēr niknajā sejā bija jaušama piesardzība.
Maikls atlaidās krēslā un brīdi vēroja saimnieku. Tad viņš ļoti rāmi sacīja:— Saprotu, ka esmu jūs apvainojis, runādams par jūsu meitu. Lūdzu mani atvainot — es šajā zemē esmu svešinieks un pietiekami labi nezinu vietējos paradumus. Gribēju pateikt, lūk, ko. Es nebiju domājis apvainot ne jūs, ne viņu.
Teiktais atstāja manāmu iespaidu uz abiem miesassargiem. Viņu savstarpējās sarunās Maikls nekad nebija runājis tādā tonī. Kaut gan viņš atvainojās, balss skanēja lepni un valdonīgi. Traktiera saimnieks noraustīja plecus un kļuva vēl piesardzīgāks, jo saprata, ka viņam nav darīšana ar kādu fermas puisi.
Kas tu esi, un ko tev vajag no manas meitas?— viņš noprasīja.
Esmu amerikānis, kas slēpjas Sicīlijā no savas valsts policijas,— Maikls nevilcinādamies atbildēja.— Mans vārds ir Maikls. Jūs varat paziņot to policijai un nopelnīt krietnu naudu, bet tad jūsu meita zaudēs tēvu, kur varētu iegūt vīru. Šā vai tā, es gribu satikt jūsu meitu. Ar jūsu atļauju un jūsu ģimenes uzraudzībā. Pēc visām paražām un likumiem. Ar visu pienācīgo cieņu. Esmu godīgs cilvēks un nedomāju apkaunot jūsu meitu. Gribu viņu satikt, parunāt ar viņu, un, ja mums abiem tas būs pa prātam, mēs apprecēsimies. Ja ne, tad jūs mani vairs neredzēsiet. Var gadīties, ka es likšos viņai netīkams, un tad neko nevarēs līdzēt. Bet, ja pienāks īstais laiks, pastāstīšu jums par sevi visu, kas sievastēvam jāzina.
Visi trīs vīri raudzījās Maiklā mēmi aiz pārsteiguma.
— Tas tik ir īsts zibens spēriens,— godbijīgi nočukstēja Fabricio. Traktiera saimnieks vairs neizskatījās tik pašpārliecināts un neiecietīgs, arī viņa niknums šķita saplacis.
— Vai tu esi mūsu draugu draugs?— viņš beidzot jautāja. Tā kā vienkāršais sicīlietis nedrīkstēja skaļi izrunāt mafijas vārdu, tas bija tikpat kā jautājums, vai Maikls ir mafijas loceklis. Tā parasti mēdza apvaicāties par piederību mafijai, kaut gan pašam konkrētajam cilvēkam tā reti mēdza jautāt.— Nē,— atbildēja Maikls.— Es esmu svešinieks šajā zemē. Traktiera saimnieks nopētīja viņu vēlreiz, īpaši veltīdams uzmanību iedragātajai sejai. Mjā, arī tik garas kājas sicīlietim nemēdz būt. Tad viņš paraudzījās uz abiem ganiem, kas gluži atklāti, neslēpdamies nēsāja luparas, un atcerējās, kā tie bija ienākuši traktierī un paziņojuši, ka viņu padrone gribot runāt ar saimnieku. Kad saimnieks atcirta, lai tas derglis aizvācoties no viņa terases, viens no ganiem bija teicis: «Ticiet man, labāk būs, ja jūs pats iznāksiet ar viņu parunāt.» Un kaut kas bija licis viņam paklausīt. Tāpat šobrīd kaut kas lika viņam saprast, ka .pret šo svešinieku jāizturas ar zināmu pieklājību.— Atnāc svētdien pēc pusdienas,— viņš negribīgi teica.— Mani sauc Vitelli, un mana māja ir, rau, tur kalnā, augšpus ciema. Bet nāc vien šurp uz traktieri, es aizvedīšu.
Fabricio iesāka ko sacīt, bet Maikls ar vienu skatienu lika viņam aprauties pusvārdā. Vitelli acīs tas nepalika bez ievērības. Un, kad Maikls piecēlies pastiepa viņam roku, traktiera saimnieks saņēma to un veltīja viesim smaidu. Gan jau viņš papētīs, kas tas par putnu, un, ja ziņas nebūs pa prātam, vienmēr jau varēs izsūtīt Maiklam pretī savus dēlus ar bisēm. Traktiera saimnieks nebija gluži bez sakariem ar «draugu draugiem». Taču nojauta viņam teica, ka šī ir viena no laimīgajām likteņa nejaušībām, kam sicīlieši allaž ticējuši; nojauta teica, ka meitas skaistums var nest viņai bagātību un ģimenei drošību. Un savs labums varēja atlēkt jebkurā gadījumā. Daži ciema puiši jau sāka tīties ap meiteni, un šis svešinieks ar iedragāto seju vismaz noturēs viņus pieklājīgā ttālumā. Apliecinādams savu labvēlību, Vitelli iedeva viesiem līdzi pudeli sava labākā un vēsākā vīna. Viņš ievēroja, ka rēķinu samaksā viens no ganiem. Tas vēl vairāk nostiprināja gūto iespaidu, jo nu bija skaidrs, ka Maikls ir noteicējs par abiem pavadoņiem.Pastaiga Maiklu vairs nevilināja. Atraduši kādu garāžu, viņi sarunāja šoferi, kas ar mašīnu aizveda viņus līdz Korleonei.
Pirms vakariņām gani acīmredzot bija pastāstījuši par notikušo doktoram Tacam. Vakarā, kad viņi trijatā atkal sēdēja dārzā, doktors Taca paziņoja Donam Tomazīno:— Mūsu raugs šodien dabūjis zibens spērienu.
Dons Tomazīno nelikās pārsteigts. Viņš tikai norūca:
— Kaut labāk tie zeļļi no Palermo būtu dabūjuši zibens spērienu, varbūt tad man reiz būtu miers.— Tas zīmējās uz jaunā kaluma mafijas vadoņiem, kas lielajās pilsētās arvien spēcīgāk lika sevi manīt un apdraudēja vecā režīma piekritēju varu, starp kuriem bija arī Dons Tomazīno.