Tomēr Brāzi bija ieradies ar parasto vajadzību. Viņš teica, ka nupat kādai sievietei sākoties dzemdības, ka viņa atrodoties kādā mājā patālāk no šīs apkaimes un ka Filomēnai esot jānāk viņam līdzi. Filomēna tūdaļ apjauta kaut ko nelāgu. Brāzi brutālā seja tonakt izskatījās gluži kā neprāta pārņemta, viņš šķita kā paša nelabā apsēsts. Filomēna mēģināja iebilst, ka ejot palīgā tikai tām sievietēm, ar kuru stāvokli jau savlaicīgi iepazinusies, bet Brāzi iespieda viņai rokā veselu sauju zaļu dolārzīmju un skarbi pavēlēja nākt līdzi. Sieviete baidījās nepaklausīt.
Uz ielas gaidīja fords, kura šoferis izskatījās tikpat mežonīgs kā Luka Brāzi. Apmēram pēc pusstundas viņi apstājās pie kādas nelielas koka karkasa mājas Longailendā, tūlīt aiz tilta. Tas bija divģimeņu nams, ko tagad, pēc visa spriežot, apdzīvoja tikai Luka ar savu kompāniju. Virtuvē vairāki tādi paši brutāla izskata vīri dzēra un spēlēja kārtis. Brāzi uzveda Filomēnu augšstāva guļamistabā. Gultā gulēja jauna, glīta meitene, kas varēja būt īriete; seja viņai bija izkrāsota, mati sarkani un vēders uzblīdis kā sivēnmātei. Nabadzīte izskatījās ļoti pārbijušies. Ieraugot Brāzi, viņa ar šausmām — jā, ar patiesām šausmām!—aizgrieza seju sānis, un nav nekāds brīnums: naida izķēmotā, atbaidošā Brāzi seja bija tik drausmīga, ka Filomēna neko tamlīdzīgu mūžā vairs neatcerējās redzējusi. (Te viņa vēlreiz pārkrustījās.)Luka Brāzi izgāja no istabas. Divi no viņa vīriem piepalīdzēja vecmātei, un, kad piedzima bērns, pārmocītā māte iegrima dziļā miegā. Tika atsaukts Brāzi, un Filomēna, ietinusi bērnu sedziņā, pasniedza vīstokli viņam, teikdama:— Ja jūs esat tēvs, tad ņemiet. Mans darbs ir galā.
Brāzi skatījās viņā zvērošām acīm, un seja viņam bija gluži kā ārprātīgajam.— Jā, es esmu tēvs,— viņš teica.— Bet es negribu, lai kaut viens no šīs slakas dzīvotu tālāk. Nes viņu lejā uz pagrabu un iesvied kurtuvē.
Pirmajā brīdī Filomēnai šķita, ka viņa nav pareizi sapratusi teikto. Viņu samulsināja neparasti lietotais vārds «slaka». Vai viņš tā teica tāpēc, ka meitene nav itāliete? Vai tāpēc, ka viņa ir no viszemākajām aprindām, citiem vārdiem, ielasmeita? Jeb vai viņš gribēja liegt dzīvot jebkuram, ko radījusi viņa paša sēkla? Tad Filomēna nosprieda, ka tas bijis tikai rupjš joks. Viņa īsi pateica:— Tas ir jūsu bērns — dariet pats, kā gribat!— un mēģināja iespiest vīstokli viņam rokās.
Tobrīd pamodās izmocītā māte un pagriezās uz sāniem, lai redzētu viņus. Tieši tajā mirklī Brāzi ar negantu niknumu atgrūda vīstokli, no visa spēka triekdams jaundzimušo pret Filomēnas krūtīm.— Luka, Luka, piedod!— meitene vārgi iesaucās, un Brāzi apsviedās pret viņu.
Tas bija drausmīgi, Filomēna teica. Vienkārši drausmīgi. Tie abi atgādināja trakus dzīvniekus. Tie vairs nebija cilvēki. Naids, kas no viņiem strāvoja vienam pret otru, šķita piepildām visu istabu. Tobrīd viņiem vairs neeksistēja nekas cits pasaulē, pat jaundzimušais ne. Un tomēr bija jaušams, ka abus vieno neizprotama kaislība. Iznīcinoša, velnišķīga miesaskāre, tik baiga un pretdabiska, ka nepalika nekādu šaubu: tie abi ir nolādēti uz mūžīgiem laikiem. Tad Brāzi pagriezās atpakaļ pret Filomēnu un skarbi pavēlēja:— Dari, ko es tev teicu, un tu būsi bagāta!
Filomēna šausmās nespēja pat parunāt. Viņa papurināja galvu. Beidzot ar mokām viņa izdabūja čukstu:— Dariet to jūs, dariet to pats, ja gribat, jo jūs esat tēvs!— Taču Brāzi neatbildēja. Viņš izvilka no krekla nazi un teica:— Es tev tūliņ pārgriezīšu rīkli.
Laikam pēc tam Filomēnu pārņēma kaut kas līdzīgs šokam, jo viņa neatcerējās, kā nokļuvusi pagrabā, un atguvās tikai stāvam kopā ar pārējiem metāla kurtuves katla priekšā. Viņa joprojām turēja rokās segā ietīto bērnu, kurš nebija izdevis ne skaņas. (Būtu kaut ieraudājies, Filomēna teica, būtu man kaut pieticis attapības tam iekniebt, varbūt tas briesmonis būtu iežēlojies par viņu.)
Acīmredzot viens no vīriem bija atrāvis vaļā kurtuves durvis, jo uguns tagad liesmoja taisni acu priekšā. Un tad viņa palika viena kopā ar Brāzi pagrabā starp norasojušām caurulēm, kur smakoja pēc peļu alām. Brāzi atkal bija izvilcis nazi. Un nebija ne mazāko šaubu, ka viņš to nogalinās. Tepat uguns liesmas, tepat Brāzi acis . . . Ne cilvēka seja, bet sātana vieplis, vājprāta pārņemta radījuma vaibsti. Viņš grūda Filomēnu uz kurtuves atvērto durvju pusi.
Šeit Filomēna apklusa. Salikusi kaulainās rokas klēpī, viņa ieskatījās Maiklam tieši acīs. Viņš saprata, ko grib šī vecā sieva — ko viņa vēlas pateikt, neizrunādama briesmīgos vārdus. Maikls klusi pavaicāja:— Vai tu to izdarīji?— Filomēna pamāja ar galvu.
Tikai tad, kad vecā sieva bija izdzērusi vēl vienu glāzi vīna, pārkrustījusies un nomurminājusi lūgšanu, viņa turpināja savu stāstu. Viņai iegrūda rokās naudas paciņu un aizveda viņu atpakaļ uz mājām. Filomēna saprata — ja pasacīs par notikušo kādam kaut pušplēstu vārdu, viņai ir beigas. Taču pēc divām dienām Brāzi nogalināja jauno īrieti, bērna māti, un policija saņēma viņu ciet. Pārbiedētā Filomēna aizgāja pie Krusttēva un visu viņam izstāstīja. Krusttēvs lika viņai ciest klusu un solīja par visu parūpēties. Tolaik Brāzi vēl nekalpoja Donam Korleonem.
Pirms Dons Korleone paspēja kaut ko uzsākt, Luka Brāzi savā kamerā mēģināja izdarīt pašnāvību, ar stikla gabalu pārgriežot sev rīkli. Viņu aizveda uz cietuma slimnīcu, un, kad viņš atkal tika uz kājām, Dons Korleone jau bija visu nokārtojis. Policijai nebija tiesas prāvai vajadzīgo pierādījumu, un Luku izlaida no cietuma.
Lai gan Dons Korleone apgalvoja Filomēnai, ka viņai neesot jābaidās ne no Lūkas Brāzi, ne no policijas, sieviete nespēja atrast mieru. Pēc spēcīgā nervu satricinājuma viņa vairs nespēja veikt agrāko amatu. Beidzot viņa pierunāja vīru pārdot savu pārtikas veikalu, un abi atgriezās Itālijā. Vīrs viņai bija lāga cilvēks, viņš visu zināja un saprata. Taču viņam bija vājš raksturs, un Itālijā viņš ātri vien aizlaida vējā visu mantību, ko viņi Amerikā bija grūtā darbā iekrājuši. Tā nu pēc vīra nāves viņa kļuva par kalponi. Tā beidzās Filomēnas stāsts.
Izdzērusi vēl vienu glāzi, viņa Maiklam teica:—Es svētīju jūsu tēva vārdu. Viņš man ik reizes atsūtīja naudu, kad vien es lūdzu, viņš izglāba mani no Lūkas Brāzi. Pastāstiet viņam, ka es katru vakaru lūdzu Dievu par viņa dvēseli — lai viņš nebaidās šķirties no pasaules!
Kad vecā sieva bija aizgājusi, Maikls jautāja Donam Tomazīno:—Vai viņas stāsts bija patiess?—Capomafioso pamāja ar galvu. Nav nekāds brīnums, nodomāja Maikls, ka neviens šo notikumu viņam negribēja stāstīt. Pamatīgs stāsts. Pamatīgs Luka.
Nākamajā rītā Maikls gribēja pārrunāt to visu ar Donu Tomazīno, taču uzzināja, ka vecais vīrs steidzami, ar kurjera atnestu ziņu aizsaukts uz Palermo. Vakarā atgriezies, Dons Tomazīno aizveda Maiklu nomaļus, lai aprunātos zem četrām acīm. Ziņa no Amerikas, viņš teica. Ziņa, ko grūti pasacīt. Nogalināts Santīno Korleone.
Sicīlijas agrā rīta saule pielēja Maikla guļamistabu ar citrondzeltenu gaismu. Viņš pamodās un, sajuzdams cieši pie savas siltās miesas Apolonijas zīdaini maigo augumu, ieslēdza to savās skaujas. Kad kaisle bija apmierināta, viņš vēl aizvien nespēja beigt apbrīnot viņas daiļumu un kvēlo dabu, kaut ari nu jau ilgāku laiku Apolonija bija pilnīgi piederējusi viņam.
Jaunā sieviete piecēlās un izgāja no guļamistabas, lai lejā, vannasistabā, nomazgātos un saģērbtos. Maikls, joprojām kails, ļaudams rīta saulei glāstīt ķermeni, aizdedzināja cigareti un atlaidās uz gultas, šis bija viņu pēdējais rīts šajā namā un villā. Dons Tomazīno bija nokārtojis visu nepieciešamo, lai Maikls varētu pārcelties uz citu pilsētiņu Sicīlijas dienvidu piekrastē. Apolonija, kura nupat kā bija kļuvusi grūta, vēlējās dažas nedēļas paviesoties pie savas ģimenes un pievienoties Maiklam jaunajā dzīvesvietā mazliet vēlāk.Iepriekšējā vakarā, kad Apolonija jau bija aizgājusi gulēt, Dons Tomazīno ar Maiklu vēl bija palikuši sēžam dārzā. Dons likās noraizējies un noguris un atzinās, ka viņu mācot bažas par Maikla drošību.