Tagad Maikls atcerējās visu. Viņš zināja, ka viņa sieva ir pagalam, ka arī Kalo ir pagalam. Viņš atcerējās veco sievieti virtuvē. Vai arī tā iznāca ārā kopā ar viņu? Maikls nočukstēja:— Filomēna?—Dons Tomazīno klusi atbildēja:—Viņai nekas nenotika, vienīgi no trieciena sāka asiņot deguns. Par viņu esi mierīgs!
— Fabricio . . .— Maikls izgrūda.— Pasakiet saviem ganiem, ka tas, kurš man atradīs Fabricio, dabūs pašas labākās ganības visā Sicīlijā!
Abi vīri šķita atviegloti uzelpojam. Dons Tomazīno paņēma no galdiņa glāzi ar dzintarkrāsas šķidrumu un noskurinādamies to izdzēra. Doktors Taca apsēdās uz gultas malas un izklaidīgi noteica:—Vai zini, tu esi atraitnis. Sicīlijā tas ir retums.— It kā šī atšķirība varētu sniegt Maiklam mierinājumu.
Maikls pamāja Donam Tomazīno, aicinādams viņu pieliekties tuvāk. Dons apsēdās uz gultas un nolieca galvu.
— Pasakiet tēvam, lai ved mani mājās,— Maikls teica. — Pasakiet tēvam, ka es gribu būt viņa dēls.
Tomēr pagāja vēl viens mēnesis, iekams Maikls atveseļojās no ievainojumiem, un pēc tam vēl divi mēneši, kamēr izdevās nokārtot dokumentus un visu pārējo, kas nepieciešams. Tad Maikls ar lidrpašīnu devās no Palermo uz Romu un no Romas uz Ņujorku. Visā šajā laikā nevienam nebija izdevies atrast Fabricio pēdas.
Saņēmusi koledžas beigšanas diplomu, Keja Edamsa sāka strādāt dzimtajā Ņūhempšīras pilsētiņā par pamatskolas skolotāju. Pirmos sešus mēnešus pēc Maikla nozušanas viņa ik nedēļas zvanīja drauga mātei, lai apjautātos par Maiklu. Misis Korleone vienmēr bija laipna un vienmēr pabeidza sarunu ar vārdiem:— Tu ir ļoti, ļoti jauka meitene. Tu izmet Maikiju no galvas un dabū sev labu vīru.— Keju šīs strupās piebildes neaizvainoja — viņa saprata, ka māte to saka, rūpēdamās par viņas, jaunas meitenes, sarežģīto stāvokli.
Kad beidzās pirmais mācību ceturksnis skolā, viņa nolēma aizbraukt uz Ņujorku, lai papildinātu savu garderobi un apciemotu dažas bijušās koledžas draudzenes. Keja turklāt vēlējās pameklēt Ņujorkā kādu interesantāku darbu. Gandrīz divus gadus viņa bija nodzīvojusi kā vecmeita, lasījusi grāmatas, mācījusi skolēnus, atraidījusi satikšanās piedāvājumus, atteikusies vispār iziet no mājas, kaut arī uz Longbīču vairs nezvanīja. Keja zināja, ka ilgi tādu dzīvi turpināt nevar; viņa bija kļuvusi īgna un nelaimīga. Bet viņa visu laiku bija ticējusi, ka Maikls atrakstīs vai kā citādi dos ziņu par sevi. Maikla klusēšana viņu aizskāra un sarūgtināja. Pat viņai Maikls negribēja uzticēties!Keja devās ceļā ar rīta vilcienu un agrā pēcpusdienā jau bija iekārtojusies viesnīcā. Visas draudzenes strādāja, un viņa negribēja tās darba laikā traucēt. Arī staigāt pa veikaliem pēc garā, nogurdinošā brauciena nebija nekādas vēlēšanās. Sēdēdama viena savā istabā, Keja atcerējās daudzās reizes, kad abi ar Maiklu bija izmantojuši viesnīcu istabas saviem mīlas brīžiem, un jutās bezgala vientuļa. Tieši šīs atmiņas vairāk par visu citu modināja viņā vēlēšanos piezvanīt Maikla mātei uz Longbīču.Klausulē atsaucās pazema vīrieša balss ar tipisko, viņai pazīstamo Ņujorkas akcentu. Keja lūdza pasaukt misis Korleoni. Pēc īsa klusuma brīža viņa izdzirda pazīstamo balsi ar spēcīgo akcentu taujājam, kas zvana.Keja piepeši jutās mazliet apmulsusi.— Šeit Keja Edamsa, misis Korleone,— viņa teica.— Vai jūs mani atceraties?
— Protams, protams, atceros!— atsaucās misis Korleone.— Kālab vairs nezvani? Apprecējies?
— Ai, nē,— atbildēja Keja.— Biju aizņemta.— Viņa jutās pārsteigta, saklausījusi vecās sievietes balsī neapmierinātību ar to, ka Keja pārstājusi zvanīt.— Vai esat kaut ko uzzinājuši par Maiklu? Vai ar viņu viss kārtībā?
Vada viņā galā brīdi valdīja klusums, tad misis Korleones balss ieskanējās stingri un noteikti:—Maikijs ir mājā. Nav zvanījs? Nav bijs pie tevis?
Kejai šķita, ka iekšā kaut kas sagriežas no negaidītā trieciena. Kaklā kāpa smacējošas raudas. Aizlauztā balsī viņa pajautāja:— Cik ilgi viņš jau ir mājās?
— Seši mēneši,— atbildēja misis Korleone.
Ak tā,— Keja izmocīja. Karsti viļņi pāršalca ķermenim aiz kauna par to, ka Maikla māte tagad zina, cik nožēlojami Maikls pret viņu izturējies. Un tad viņu sagrāba niknums. Niknums uz Maiklu, uz viņa māti, uz visiem ārzemniekiem, šiem itāliešiem, kuri neprotas ne tik daudz kā saglabāt ārējo pieklājību un draudzīgu izturēšanos, kaut arī mīlas sakars beidzies. Vai tiešām Maikls nezina, ka Kejai viņš rūpēs arī kā draugs pat tad, ja viņš vairs nevēlēsies fizisku tuvību ar bijušo mīļoto, pat tad, ja vairs nevēlēsies viņu par savu sievu? Vai tiešām viņš iedomājas, ka Keja ir tāda kā tās itāliešu meičas, nabaga tumsones, kuras meklē sev galu vai rīko skandālus, ja upurējušas savu nevainību un pēc tam tiek pamestas? Tomēr Keja centās runāt, cik bezkaislīgi vien iespējams.
Labi, liels paldies jums,— viņa teica.— Priecājos, ka Maikls ir atkal mājās, ka viņš sveiks un vesels. Gribēju tikai zināt. Es jūs vairs netraucēšu.
Šķita, ka misis Korleone nemaz nav dzirdējusi Kejas vārdus, un viņas balss nepacietīgi iedūcās klausulē:— Tu grib Maikiju satikt, tu brauc tik šurpu. Būs viņam jauks pārsteigums. Tu ņem taksi, un es pateiks tam vīram pie vārtiem, lai samaksā. Tu pateic šoferim, ka viņš dabūs divkārt, citād jau viņš nebrauks šito garo gabalu uz Longbīču. Bet pate nemaksā. Mana vīra cilvēks pie vārtiem samaksās.
To es nevaru, misis Korleone,— Keja auksti noteica.
Ja Maikls mani gribētu satikt, viņš jau agrāk būtu piezvanījis man uz mājām. Acīmredzot viņš vairs nevēlas atjaunot mūsu attiecības.
Misis Korleones balss klausulē skanēja ļoti enerģiski.— Tu ir ļoti jauka meitene, kājiņas tev smukas, bet prāta maz,— viņa guldzoši nosmējās.— Tu nāc šurp pie manis, nevis pie Maikija. Es grib parunāties ar tevi. Tu nac tūliņ. Un nemaksa par taksi. Es tevi gaidu.
Vada viņā galā atskanēja klikšķis. Misis Korleone bija nolikusi klausuli.
Keja būtu varējusi piezvanīt vēlreiz un pateikt, ka nebrauks, taču viņa saprata, ka jāredz Maikls, jārunā ar viņu, kaut arī tā būtu tikai vēsi pieklājīga saruna. Ja viņš tagad ir mājās un neslēpjas, tas nozīmē, ka viņam vairs nedraud nepatikšanas un viņš var kārtīgi dzīvot. Keja pielēca kājās un sāka posties ceļam. Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās tērpu un veltīja lielu uzmanību kosmētikai. Pirms iziešanas viņa vēlreiz kritiski nopētīja sevi spogulī. Vai viņa izskatās labāk nekā toreiz, kad Maikls pazuda? Jeb vai Maiklam viņa liksies netīkami novecojusi? Kejas augums bija kļuvis sievišķīgāks, gurni apaļāki, krūtis pilnīgākas. Pie itāliešiem tas skaitījās cieņā, lai gan Maikls vienmēr mēdza teikt, ka viņam patīkot Kejas kalsnums. Bet kāda gan tam nozīme, Maikls taču acīmredzot par viņu nekā vairs negrib zināt, citādi būtu šo sešu mēnešu laikā piezvanījis.
Taksometra šoferis atteicās vest viņu uz Longbīču un piekrita tikai tad, kad Keja apveltīja viņu ar burvīgu smaidu un apsolījās maksāt divkārtīgi. Brauciens ilga gandrīz stundu. Longbīčas aleja bija jūtami pārvērtusies, kopš meitene to pēdējo reizi redzēja. Aleju apjoza tērauda žogs, un ieeju noslēdza metāla vārti. Vīrs platās biksēs, sarkanā krekla un baltā žaketē atvēra vārtus, iebāza galvu mašīnā, lai nolasītu summu uz skaitītāja, un iedeva šoferim vairākas banknotes. Redzēdama, ka šoferis neiebilst un izskatās apmierināts ar saņemto, Keja izkāpa un devās pa aleju galvenās mājas virzienā.