Džonijs pierunāja Virdžīniju sūtīt meitenes projām uz rančo un atvadīdamies ar smaidu noskūpstīja viņas. Tēvs viņas lieliski saprata. Kuram bērnam gan negribētos labāk jādelēt ar zirgiem pa rančo nekā nīkt kopā ar nīgru tēvu, kurš saviem tēva pienākumiem izvēlas brīžus pēc paša prāta!
Es vēl iedzeršu pāris glāžu un arī taisīšos prom,— Džonijs teica Virdžīnijai.
Labi,— viņa atbildēja. Šī izskatījās viena no viņas melnajām dienām—to nebija daudz, taču tās tūlīt varēja pamanīt. Nebija jau viņai nekāda lielā prieka no tādas dzīves.
Džinija ievēroja, ka viņš sev pielej lielāku glāzi nekā citkārt.
— Vai tad tev jāpūlas būt vēl jautrākā prātā?— viņa jautāja.— Tev taču visur tik brīnišķi veicas. Man nenāca ne prātā, ka no tevis varētu iznākt tik labs biznesmenis.
Džonijs pasmaidīja.— Tas nemaz nav tik grūti,— viņš teica. Tai pašā laikā viņš atskārta: tad re, kur tā nelaime! Džonijs saprata sievietes un arī tagad saprata, kāpēc Virdžīnija ir tik nomākta: viņai liekas, ka Džonija dzīvē viss rit pēc viņa prāta. Sievietes nevar izturēt, ja viņu vīriešiem klājas pārāk labi. Tas viņas tracina. Tas atņem viņām pārliecību par savu varu, ko nodrošina pieķeršanās, sekss vai laulības saites. Tāpēc Džonijs teica — nevis lai pažēlotos, bet lai nomierinātu viņu:— Kāda tam visam jēga, ja es nevaru dziedāt?Virdžīnijas balsī skanēja aizkaitinājums.— Ai, Džonij, tu taču vairs neesi mazais bērns. Tev ir pāri par trīsdesmit pieci. Kas tev ko raizēties par tādām blēņām kā dziedāšana? Kā producents tu taču pelni daudz vairāk.
Džonijs izbrīnījies paskatījās uz viņu un teica:— Es esmu dziedātājs. Es mīlu dziedāt. Kāds tam sakars ar vecumu?
Virdžīnija kļuva nepacietīga.— Man tava dziedāšana nekad nav patikusi. Tagad, kad tu esi parādījis, ka proti taisīt filmas, es pat priecājos, ka tu vairs nevari dziedāt.
Džonija piepešais niknums pārsteidza viņus abus.— Tas nu ir pretīgākais, ko tu varēji pateikt!— viņš izgrūda, juzdamies pilnīgi satriekts. Kā Virdžīnija var kaut ko tādu just, kā var viņu tik ļoti neieredzēt?
Virdžīnija pasmaidīja, redzēdama viņa aizvainojumu. Tas, ka Džonijs var niknoties uz viņu, šķita tik nejēdzīgi, ka viņa teica:— Vai tev ir ienācis prātā, kā es jutos, kad visas tās skuķes skrēja tev pakaļ tās tavas dziedāšanas dēļ? Kā justos tu, ja es ietu pa ielu ar pliku dibenu, lai vīrieši skrien man pakaļ? Apmēram to man nozīmēja tava dziedāšana, un es vēlējos, kaut tu zaudētu balsi un nekad vairs nevarētu dziedāt. Bet tas bija vēl pirms šķiršanās.
Džonijs iztukšoja savu glāzi.— Tu neko nesaproti. Itin neko.— Iegājis virtuvē, viņš uzgrieza Nino numuru. Abi tūlīt pat norunāja pavadīt nedēļas nogali Palmspringsā, un Džonijs palūdza, lai Nino piezvana un uzaicina līdzi kādu meiteni, kas Džoniju bija ieinteresējusi,— kādu jaunu, vēl nesamaitātu radījumu pašā jaunības plaukumā.— Viņa paņems līdzi kādu draudzeni arī tev,— Džonijs teica.— Pēc stundas būšu pie tevis.
Virdžīnijas atvadu sveiciens bija ļoti vēss. Džonijs to neņēma vērā, jo šī bija viena no retajām reizēm, kad viņš dusmojās uz Džiniju. Pie velna — šo nedēļas nogali viņš uzdzīvos, kā nākas, lai iekšas attīrās no visiem sārņiem!Palmspringsā, protams, viss bija labākajā kārtībā. Džonijam tur piederēja māja, kas bija izmantojama jebkurā laikā, un šajā sezonā tur uzturējās visi vajadzīgie kalpotāji. Abas meitenes bija pietiekami jaunas, lai viņu sabiedrībā būtu jautri un patīkami, turklāt viņas vēl neprata uzbāzīgi diedelēt sev dažādas labvēlības. Pirms vakariņām viņiem pie baseina piebiedrojās vēl daži draugi. Tad Nino ar savu meiteni uzgāja istabā, lai sapostos vakariņām un aši pamīlētos, kamēr vēl jutās saulē pietiekami iesilis. Džonijam nebija noskaņojuma, tāpēc viņš savu meiteni, vārdā Tīna, neliela auguma blondīni ar lelles sejiņu, uzsūtīja augšā uz dušu vienu pašu. Viņš nekad nevarēja nodoties mīlas priekiem ar citu sievieti tūlīt pēc strīda ar Virdžīniju.
Viņš iegāja stiklotajā viesistabā, kur atradās klavieres. Dziedādams kopā ar orķestri, viņš reizēm joka pēc bija paplinkšķinājis klavieres, tāpēc bez pūlēm varēja improvizēt dziesmu saldsērīgu mēnesnīcas balāžu stilā. Spēlēdams viņš sāka mazliet dungot līdzi—tā nebija īsta dziedāšana, tikai daži klusi nodūdoti vārdi. Acumirklī Tīna jau bija istabā un, sajaukusi Džonijam kokteili, apsēdās viņam blakām pie klavierēm. Džonijs nospēlēja vairākas melodijas, un meitene dungoja līdzi. Tad viņš atstāja Tīnu sēžam pie klavierēm un iegāja dušā. Tur viņš nodziedāja vairākas frāzes, kas drīzāk izklausījās pēc runāšanas. Džonijs apģērbās un atgriezās istabā. Tīna joprojām bija viena, tātad Nino ar savu meiteni patiešām raujas vaiga sviedros vai varbūt steidzas piedzerties.
Džonijs atkal apsēdās pie klavierēm, kamēr Tīna izgāja ārā paskatīties uz peldbaseinu. Viņš sāka dziedāt vienu no savām vecajām dziesmām. Šoreiz kakls nesūrstēja. Skaņas izklausījās tādas kā klusinātas, taču pareizi veidotas. Viņš pārlaida skatienu istabai. Tīna joprojām stāvēja uz balkona, un stiklotās durvis bija aizvērtas, tātad viņa nedzirdēs. Saprotamu iemeslu dēļ Džonijs nevēlējās, lai kāds viņu dzirdētu. Viņš sāka dziedāt senu balādi, kas viņam savulaik bija ļoti patikusi. Viņš ļāva balsij pilnu vaļu, it kā stāvētu publikas priekšā, dziedāja ar pilnu krūti, gaidīdams pazīstamo sūrkstoņu rīklē, taču tās nebija. Džonijs klausījās savā balsī, un tā viņam šķita mazliet citādāka, tomēr tīkama. Sulīgāks tembrs . . . īsta vīrieša, nevis zēna balss . . . samtaina, pilnskanīga balss. Dziesmas beigās viņš mazliet pieklusināja skanējumu un pabeidzis atlaidās sēdeklī, ļaudamies pārdomām.
— Nav slikti, veco zēn, nepavisam nav slikti,— viņš izdzirda aiz muguras Nino balsi.
Džonijs apsviedās apkārt uz grozāmā sēdekļa. Nino viens stāvēja durvīs. Viņa meitenes tuvumā nebija. Džonijs atviegloti uzelpoja. Par Nino klātbūtni viņš nebēdāja.
Jā,— Džonijs novilka.— Mēģināsim tikt vaļā no tām abām meičām. Sūti viņas mājās!
Sūti pats,— atmeta Nino.— Man nav nekādas patikas tos lāga skuķus apvainot. Un es nupat savējo divreiz izmīlēju. Būtu gan skaisti, ja es tagad viņu aizdzītu mājās, pat vakariņas neizmaksājis!